Gavēt vai negavēt - tāds ir jautājums. Par un pret
Jaunā māmiņa Vita Plūme kopā ar vīru šogad nolēmusi gavēt pēc pareizticīgo tradīcijām, pārveidojot un piemērojot šos principus sev. Savukārt publicitātes analītiķe Ilze Vanaga uzskata gavēšanu par neveselīgu, jo ķermenis nesaņem pilnvērtīgu enerģiju: prātā esot tikai kartupeļi un krējums.
„Gavēnis manā ģimenē ir jau pierasts. Bērnībā esmu kristīta pareizticīgo baznīcā. Jau no bērna kājas atceros, ka gavēja omīte, vecvecmāmiņa, krustmāte un citi ģimenes locekļi. Vecmāmiņa to darīja, reliģisku motīvu vadīta un tāpēc, ka viņas draugu lokā tā bija normāla parādība. Krustmāte gan vairāk veselības un labas figūras dēļ. Šie piemēri pamudināja arī mani. Man ir mazs bērniņš, tāpēc pāris gadus par gavēni pat neaizdomājos. Šogad nolēmu – ir īstais laiks pamatīgāk pieķerties šai lietai. Esmu izvēlējusies gavēt, ņemot vērā pareizticīgo baznīcas kanonus, pārveidojot un piemērojot šos principus sev. Arī vīrs ar entuziasmu man pievienojās. Bērns, protams, negavē.
Stingri ievērot baznīcas noteikumus ir ļoti grūti, un es uzskatu, ka mūsdienu cilvēkam, sevišķi strādājošajam, tos ir teju neiespējami izpildīt. Visticamāk, tie, kas stingri dara pēc baznīcas kalendārā noteiktā, tikai pasmietos par manu interpretāciju.
Sākumā bija tāda kā sagatavošanas nedēļa, tā sauktā Masļeņņica, kad varējām ēst visu, izņemot gaļu. Daudz cepām pankūkas. Gavēņa pirmajā nedēļā pēc baznīcas kanoniem drīkst ēst tikai termiski neapstrādātu ēdienu un dažas dienas jābadojas pavisam. Pārējās nedēļas nav tik stingras, bet tāpat ir daudz ierobežojumu. Mēs nolēmām, ka visas septiņas nedēļas neēdīsim gaļu, nelietosim alkoholu. Savukārt piektdienas un trešdienas būs stingrākas dienas, kad neēdīsim neko, kas ir dzīvnieku izcelsmes – ne olas, ne piena produktus.
Arī nopietnajiem gavētājiem ir savas atlaides. No bērnības atceros kādu joku. Reiz mana krustmāte gavēņa laikā ar pareizticīgo mācītāju kaut kur brauca, pa ceļam viņi iebrauca paciemoties, kur viņus cienāja ar gaļu un pīrāgiem. Mācītājs pārmeta krustu, noteica – ceļā jau var, apsēdās pie galda, pēc tam devās tālāk. Baznīcas kanons nosaka – atlaides dod ceļotājiem, arī slimajiem.
Ir vairāki iemesli, kāpēc nolēmu ievērot gavēni. Ik pa laikam esmu domājusi, ka varētu pievērsties veģetārajam uzturam, bet nekad nav bijusi tāda motivācija, lai pēkšņi vienā dienā atteiktos no gaļas. Šīs septiņas nedēļas būs iespēja sevi pārbaudīt. Vēl viens iemesls – man ļoti gribējās sevi nedaudz ierobežot. Esam pieraduši, ka mums visu laiku ir sāta sajūta. Tā pamazām zūd prieks par ierastām lietām, sajūtas notrulinās. Gavēnis – tā zināmā mērā ir pašdisciplīna, jauna pieredze, jaunu ēdienu un jaunu garšu salikumu piemeklēšana. Tas palīdz atkāpties no ikdienas rutīnas, parādās pavisam citas domas. Ir jāprot aizliegt sev kaut ko, pie kā esi pieradis ikdienā, nomierināt savas kaisles. Turklāt gavējot parādās laiks, kuru iespējams aizpildīt ar kaut ko citu.”
„Neesmu no cilvēkiem, kas pret gavēšanu ieņem izteikti kareivīgu pozu, tomēr ir vairāki aspekti, kāpēc man šāda prakse šķiet pilnīgi nepieņemama.
Mūsdienās gavēni jauc ar dažādām modes lietām, kas saistās ar slaidās līnijas ievērošanu, un nereti uzrunā neveselīgu dzīvesveidu praktizējošos, kas vēl nav atmetuši domu vienā dienā pielikt tam visam punktu un sākt jaunu dzīvi. Tomēr gavēnim ir ļoti dziļas reliģiskas saknes, un būtu nekorekti to likt „vienā maisā” ar kaut kādām sulu kūrēm.
Pieļauju, ka ir veselīgi vienu vai divas dienas ēst tikai dārzeņus vai dzert svaigi spiestas sulas, bet tas jau ir dietologu lauciņš un piemērojams individuāli. Ja cilvēkam ir liekā svara problēmas un akūts fizisku aktivitāšu trūkums, tad tas ir jautājums par fundamentālu dzīvesveida maiņu, bet ne jau par mistiskām 40 dienām, pēc kurām naski ķersimies pie ierastās čipsu pakas.
Esmu uz savas ādas jutusi, ko nozīmē gavēnis. Pirms kāda laika nopietnāk nodarbojos ar brīvo cīņu. Lai sacensībās startētu zemākā svara kategorijā, mēnesi dzīvoju, pārtiekot no jogurtiem, vājpiena biezpiena un zāļu tējām. Pēc savas pieredzes varu teikt, tas ir neveselīgi, jo ķermenis nesaņem pilnvērtīgu enerģiju. Prātā bija tikai viena doma – kartupeļi un krējums! Ja sev dzīvē kaut ko ilgstoši aizliedz, tas pēc tam kompensēsies dubultā un paspēs izraisīt arī nervu sistēmas traucējumus. Ir jābūt dziļi reliģijā, jājūt tās rituāla nozīme, jādzīvo līdzi sakrālā gada plūdumam, lai gavēnim būtu kāda jēga, lai justos laimīgs, pārdzīvojot to, ko Pestītājs izjuta, 40 dienas pavadot tuksnesī.
Tā kā par savu svētnīcu vairāk uzskatu Vidzemes pļavas un Dievu asociēju ar visu dzīvo kopumā, man svarīgāk ņemt vērā norises dabā. Marts ne tuvu nav tas laiks, kad varētu iztikt bez kādas sātīgas maltītes – vēl ir pārāk auksti, lai neizjustu nepieciešamību pēc vairāk enerģijas ķermeņa siltuma uzturēšanai. Cita lieta ir jūlijs un augusts, kad uz gaļu un kartupeļiem pat skatīties negribas – jūties paēdis tikai no saules siltuma.
Ja nereliģiozu cilvēku var aizraut vēlme ilgstoši gavēt, tas nozīmē, ka ikdienā ar viņa dzīvesveidu kaut kas nav kārtībā. Tas izklausās pēc varianta – līdz gavēnim cūku tauki un štopkūkas, un tad pēkšņi attīrīšanās un badošanās. Presē parādās raksti, kas aicina pievienoties, apelējot pie tā, ka gavēnis jau nav badošanās, bet gan mērenības ievērošana. Vai tad mērenību nevajadzētu ikdienā? Man, piemēram, nav problēmu ar mēra sajūtu, tāpēc nedz gribu, nedz varu atļauties gavēt, jo tas radītu enerģijas trūkuma izraisītu diskomfortu.”
