Bīstamās mājsaimnieces latviešu gaumē
Laikā, kad vairumam no mums darbs ir viens no dzīves stūrakmeņiem, ir sievietes, kas algotai strādāšanai saka kategorisku: „Nē!” Viņu sūtība esot rūpēties par ģimeni un māju.
Iveta Hermane: dzīve mājās ir kolosāla!
Ivetai Hermanei (47) algotu darbu strādāt nekad nav gribējies, tāpēc rūpes par māju, dārzu un savējiem (vīru, Danielu (6), Diānu (6) un diviem nu jau pieaugušajiem dēliem) viņai ir kā radītas.
Agrāk diezgan ilgi strādāju algotu darbu. No tā atteicos, kad parēķināju: ja atņem ceļa izdevumus, manis nopelnītā alga kļūst tik niecīga, ka strādāt vienkārši neatmaksājas. Turklāt neliekuļoti varu teikt: algotu darbu strādāt man negribas. Pēc dabas neesmu īpaši sabiedrisks cilvēks, man grūti strādāt lielākā kolektīvā. Tāpēc rūpes par māju un savējiem man ir kā radītas. Un, kad sāku to darīt, sapratu, cik šī dzīve patiesībā ir kolosāla! Protams, arī strādājot es it kā visu paspēju, bet mani nepameta sajūta, ka neesmu ne īsti darbā, ne mājās, ne dārzā, ka esmu sadalījusies tik daudzos virzienos un pēc pilnas programmas manis nav nekur.
Tiesa, ne visiem der šāds dzīves modelis – man ir draudzenes, kas saka: viņas sajuktu prātā, ja būtu visu laiku jādzīvo mājās vien. Neapstrīdami – pašai no tā, ko dari, ir jāgūst gandarījums. Un arī otrajai pusītei tu nedrīksti šķist liekēde.
Vēl dzirdēts ir mīts, ka sieviete, kurai nav jāiet darbā, ar laiku „nolaižas”. Es tam negribētu piekrist. Kopš bērnības nekad mājās neesmu staigājusi vecās noplukušās drēbēs. Pat tad, kad dzīvoju viena, mājās vienmēr biju smuki un krāsaini apģērbusies. Arī tagad man vienmēr ir frizūra un koptas rokas!
Pateicoties tam, ka nestrādāju, mazajiem bērniem nav vajadzīga aukle, mūsu palielajai mājai – mājkalpotāja, mums nav jāizdod nauda par dažādiem konservētiem augļiem un dārzeņiem, jo visu, kas izaug pašu dārzā, rudeņos salieku burkās. Arī vasarās bērni jebkurā laikā var izskriet dārzā, lai apēstu tikko nogatavojušās zemenes, izaugušos gurķus, zirņus un burkānus.
Tāpat kā visiem arī man gribas izvēdināt galvu – tad piektdienas vakarā braucu pie kādas draudzenes, kārtīgi izrunājamies, sestdienā esmu atgriezusies un atkal varu ķerties pie ikdienas pienākumiem.
Jau no skolas laikiem man bija kluss sapnis dzīvot mājās un audzināt bērnus. Kad pabeidzu vidusskolu, sāku strādāt, taču arvien domāju, cik ļoti vēlos piepildīt šo sapni. Neesmu piedzīvojusi nevienu dienu, kad man būtu gribējies iet uz darbu.
Atšķirībā no strādājošajām mātēm daudz laika varu veltīt bērniem, vienmēr esmu viņiem blakus, pati varu viņus aizvest un atvest no skolas, pulciņiem. Kad bērni bija mazāki, bija vesels saraksts, cikos kuram kurā dienā jābūt pakaļ un uz kurieni jānogādā. Tad laika sev bija krietni mazāk. Pašlaik baudu to, ka bērni paaugušies un es varu pievērsties sev – lasīt grāmatas, aiziet uz baseinu. Iepriekš, kad aktuāls bija mājas iekārtošanas jautājums, apmeklēju interjera un dizaina kursus. Tā kā mums patīk ceļot, mācos spāņu valodu. Vienmēr esmu atbildīga par ceļojuma maršrutu un viesnīcu rezervēšanu.
Mani priecē, ka secen iet ikdienas lielā steiga – pati varu organizēt savu laiku. Pēc dabas esmu mierīgs cilvēks, man patīk nesteidzīgs dzīvesveids. No rīta bērnus izvadāju uz skolu, bet pēc tam atkal esmu mājās un varu baudīt mieru. Man atliek gana daudz laika arī sev.
Mājās dzīvot varu, pateicoties tam, ka vīram ir bizness un mēs varam to atļauties. Dažkārt dzirdu jautājumu: „Ja nu dzīvē kas kardināli mainās, ko iesāksi?” Bet tad atbildu, ka nevar visu dzīvi baidīties.
No citām sievietēm esmu dzirdējusi, ka, dzīvojot mājās, nesaņem citu cilvēku novērtējumu. Bet man nav nepieciešams, lai visu laiku cildina. Turklāt mans vīrs vienmēr pamana, ka māja tīra un ēdiens garšīgs.
Una Gavare (36) pēc modeles karjeras beigšanas algotu darbu nav strādājusi un uzskata, ka sievietes sūtība ir bērni. Viņa ir mamma Eniai (10), Jasmīnai (8), Esterei (6), Samuelam (4) un Miķelim (2).
Kā sieviete esmu pateikusi mūsdienu kontracepcijai stingru: „Nē!”, jo uzskatu, ka tie ietekmē kā sievietes fizisko, tā garīgo veselību, ja jau reiz runājam par cilvēku kā vienotu veselumu. Tāpēc, ja sieviete atvērta bērniem, ir tikai loģiski, ka viņa dzīvo un organizē mājas dzīvi. Jo mēs taču neesam plaģiātmātes, lai savus bērnus atdotu audzināt citiem.
Pavadot daudz laika kopā ar bērniem es vēl vairāk iedziļinos viņu pasaulēs, meklējot risinājumus kā labāk dzīvot, kādas vērtības viņos ieaudzināt.
Dažkārt esmu par to domājusi, vai tiešām sabiedrībai būtu vairāk noderīga, ja strādātu algotu darbu? Domāju, ka ne! Jo man šķiet – ģimene un bērni ir tās patiesās vērtības un sievietes misija. Tieši, pateicoties ģimenei, pilnasinīgi izdzīvoju sievietes dzīvi. Var jau būt, ka kāda teiks – īstā ir tā, kas staigā kurpēs ar augstiem papēžiem, pieaudzētiem matiem, bet man tas nešķiet nopietni. Uzskatu, ka nekas nevar atsvērt laiku, ko vari veltīt bērniem. Ja ikdienā esi blakus, tu vari viņus skolot, audzināt, labāk izprast. Emocionālo kontaktu nekas nevar atsvērt. Tāpēc man neatbildēts jautājums kāpēc tik bieži sievietes to dārgāko liek uz upura altāra? Lai aizbrauktu ceļojumā, ļoti pārticīgi dzīvotu? Vai tas ir tā vērts?
Plaši izplatīto dzīšanos pēc ārējiem atribūtiem – naudas, slavas, karjeras – skaidroju ar padomju gadu mantojumu. Kā vēl labāk varēja iznīcināt tuvību un garīgumu, ja ne, noliedzot Dievu un mātēm bērnus pēc dzimšanas atņemot uz vairākām dienām? Mani mātei atnesa tikai nākamajā pēcpusdienā, bet manu brālīti – tikai pēc trim dienām, to īpaši nepaskaidrojot. Taču šādi mātes un bērna emocionālā saikne tiek savainota. Bet, ja emocionālā pasaule ir traumēta un cilvēki nespēj baudīt tuvību ar saviem mīļajiem, tas liek to kompensēt, dzenoties pēc jaunas mašīnas, mājas. Bet es tā dzīvot nevēlos.
Mani priecē un reizē skumdina vēl kas: mūsu sabiedrība noveco, bet es novecot netaisos, jo man apkārt vienmēr būs jauni cilvēki – mani bērni. Un, kad viņiem mana palīdzība vairs nebūs tik ļoti vajadzīga, es noteikti būšu viena aktīva kundzīte!
Ieva Konstante / Foto: Rojs Maizītis, no privātā arhīva un izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva, Shutterstock
