Bērns paziņo: „Mamm, es esmu parkūrists”. Tava tīņa ekstrēmās izklaides

Informējam par jaunākajiem fizisko aktivitāšu veidiem, ar kuriem tev var iznākt darīšana.

Šī ir viena no nekaitīgākajām jaunāko laiku aktivitātēm, kas radusies 90. gados. Ideja: cilvēku grupa sarunā, ka kādā publiskā vietā visiem zināmā laikā viņi darīs ko noteiktu – vai nu dziedās, vai dejos, vai arī ko citu. Šīs atrakcijas principā būs orientētas uz pozitīvām emocijām – lai piesaistītu uzmanību un pārsteigtu, par to liecina pats nosaukums: zibsnis barā. Tiesa, apakšā var palikt arī nopietnu mērķi, piemēram, nest tautās kādu ideju vai veikt reklāmas akciju.

Šis nav pasākums vienam vai diviem cilvēkiem, efekts rodas kaut vai no tā, ka kaut ko neordināru pēkšņi sāk darīt iespaidīga cilvēku grupa – vismaz 20. Parasti visu ievada viens, trīs it kā garāmejoši cilvēki un pamazām iesaistās aizvien vairāk tikpat garāmejošu ļaužu. Savukārt, kad pēc norunātā signāla savdabīgais priekšnesums beidzas, visi šie garāmgājēji, it kā nekas nebūtu bijis, paņem somas un mierīgi aiziet savās gaitās. Savukārt nepieskaitītajiem atliek nodomāt: „Kas tas bija un vai vispār bija – varbūt man tik izlikās?” Šāds priekšnesums ilgst vidēji no divām līdz septiņām minūtēm.

Reizēm tās ir pamatīgi iestudētas deju izrādes ar milzīgu cilvēku skaitu, diemžēl tā var pazust pasākuma jēga, jo iesaistās gandrīz visi apkārtesošie un nav auditorijas pārsteiguma. Tieši šī iemesla dēļ par neveiksmīgu var nosaukt Rīgas Centrālstacijā pirms vairākiem gadiem rīkoto flešmobu – nomācošais vairākums cilvēku ēkā bija paši dalībnieki.

Taču šī ir ļoti demokrātiska izklaide, un tajā iesaistās jebkura vecuma, nodarbošanās un turības cilvēki. Protams, rodas jautājums – kā viņi to sarunā?! Pārsvarā tas notiek ar e-pastiem: viens variants – ķēdē pārsūtot uzaicinājuma vēstuli, otrs – tagad jau izveidojušās flešmoba grupas, kurām var pieteikties internetā, un tā saņemt norādes par jauniem pasākumiem. Ja tā ir akcija, kur, piemēram, jāsastingst uz piecām minūtēm, nekādi speciālie treniņi nebūs vajadzīgi, vien jāierodas noliktajā laikā un noteiktajā vietā.

Katrā ziņā, ja youtube.com meklētājā ierakstīsi flashmob, jautrs vakars būs garantēts!

Parkūrs

Tipisks moderns urbānais sporta veids, kas radies 80. gados, un ko latviski nosaukuši par brīvskriešanu. Nosaukums cēlies no modificētiem franču vārdiem – šķēršļu josla. Ideja: jānokļūst no vienas pilsētas vietas otrā. Nekādas īpašās formas, nekādu palīglīdzekļu – tikai „pa taisno” skrien. Taču dara to tā, it kā ceļā nebūtu nekādu šķēršļu, viss notiek ātri, bet nesasteigti un pārsteidzoši vienmērīgā ātrumā neatkarīgi no objektiem ceļā. Lēkt no augstuma, no kura pārējie neriskētu, atsperties no turienes, no kurienes tas, šķiet, nav iespējams, izlīst tur, kur varētu tikt tikai kaķis – to nodrošina paļaušanās uz parkūra principu: robežu nav, ir tikai šķēršļi, bet šķēršļus var pārvarēt. Koki, sienas, margas – tas viss treiserim   noder, lai tiktu uz priekšu. Ko tādu var darīt tikai cilvēks, kas teicami pārzina savu ķermeni un ir gatavs stāties pretī savām bailēm.

Parkūram ir arī sava teorētiskā bāze, kas ietver filozofiju un tehnikas. Pasaulē ir valstis, kur parkūra idejas, kā arī specifiskos atspērienus un piezemēšanās veidus iekļauj skolu fizkultūras programmās un veido speciālas sporta grupas.

Lai justos īpaši labi informēta, atceries – finešu zinātāji šķir parkūru (parkour) no frīrana (free-run): pirmā mērķis ir ātri pārvarēt šķēršļus un nokļūt mērķī, bet otrā – darīt to visu vizuāli glīti un efektīgi. Tiesa gan, pēdējais variants nepilnīgi sagatavotam cilvēkam ir bīstams, jo vēlēšanās iznesties efektīgi var nomākt drošības prasības.

Tā kā šis sporta veids tieši ir saistīts ar kustību, priekšstatu par brīvskriešanu vislabāk var gūt videoversijā.

Bolderings

Nereti ārzemju filmās, dažreiz komandas veidošanas grupās, kā arī alpīnistu treniņos  izmanto sienu ar izciļņiem. Tā var būt gan taisna, gan nelielā leņķī, un uz tās būs dažādu formu un krāsu izciļņi, pa kuriem, turoties ar rokām un balstoties ar kājām, cilvēkam parasti ir jātiek uz augšu. Tiesa, ir arī traversa iespēja, kad pārvietošanās notiek horizontāli. Parasti šādas nodarbības notiek iekštelpās, un siena ir veidota mākslīgi, kāpēji izmanto drošinājumus – vai nu no augšas, vai arī apakšas. Var vilkt speciālas kurpes, rokas ieziest ar neslīdošu pūderi un uz grīdas salikt matračus.

Taču kāds jau tālā 19. gadsimta beigās izdomāja, ka nav tur, ko daudz drošināties, kāps tāpat! Un tas jau ir ekstrēmistu iecienītais bolderings. Teorētiski to var darīt uz mākslīgas klints iekštelpās, bet parasti šī sporta veida cienītāji brauc uz īstām klintīm; tām pat ir savs grūtības rangs, kuru katrs atbilstoši savām spējām pamazām iekaro, kļūstot par īstu zirnekļcilvēku.

Mierinājumam – lai kaut ko tādu darītu, ir ārkārtīgi daudz un aizrautīgi jātrenējas, un šīs klintis neatrodas rokas stiepiena attālumā no Latvijas, kas prasa milzīgus naudas resursus. Tāpēc tavs bērns, cerams, paliks pie kāpšanas sienas, kas ķermeni uztur lieliskā fiziskā formā.

Latvijā ir dažas vietas, kur ierīkotas kāpšanas sienas, tāpēc tās vari iemēģināt arī pati.

Geokešings

Ja zini, kas ir skriešana pa mežu un kontrolpunktu meklēšana, tu esi piedalījusies orientēšanās sacensībās vai vismaz redzējusi, kā tas notiek. Taču tas bija aktuāli agrāk, tagad šīs sporta veids pārcēlies uz pilsētas teritoriju un tiek spēlēts dažādās noteikumu variācijās, tomēr ideja tām ir līdzīga, un tā ir vecā labā orientēšanās ideja.

Komandai pēc kartes ir jāatrod noteikta vieta un jāsameklē tur noteiktas lietas. Nereti šajās spēlēs dalībniekiem krietni jāpalauza galva, lai saprastu, ko kāda norāde nozīmē un kas tālāk jādara. Tāpat jādemonstrē sava fiziskā varēšana, jo norādes vai kontrolpunkts var atrasties grūti aizsniedzamā vietā.

Latvijā populārāks ir geokešings, kad meklēšana notiek ne tikai urbānā vidē. Interneta lapā „www.geocaching.com” atrodams visas pasaules slēpņu saraksts ar koordinātēm, un papildināt to var ikviens, kas kādā vietā noglabā savu dārgumu un pārliecina kontrolieri, ka spēs par to parūpēties. Rūpes šajā gadījumā paredz papīra un zīmuļa nodrošināšanu, lai visi atradēji varētu piezīmēties; var atstāt arī suvenīrus, ko cilvēki paņem līdzi, vietā atstājot kaut ko no sevis. Vēlams piedomāt, lai slēpnis būtu skaistā vai interesantā vietā; norādēs var iesaistīt loģisko uzdevumu, kas jāatšķetina, lai mantu atrastu. Šajā pašā i-lapā reģistrē atrastos slēpņus (Latvijā – www.geoforums.lv).

Geokešinga variants vairāk izskatās pēc tūrisma, izklaides ar zināmu mērķi, te nav spilgti jūtama sāncensības gara, katrs dara, kā vēlas. Pašlaik visā pasaulē ir ap miljonu šādu slēpņu, tāpēc izvēles iespējas ir ļoti plašas.

Tikai mieru – ar slapjajiem T krekliem tam nav nekāda sakara. Slapjie kari ir reāla spiegu kara spēle, kur katrs ir pats par sevi. Protams, bez letāla iznākuma, lai gan, jāteic, simboliskas nogalināšanas akts gan ir paredzēts.

Katrs, kas reģistrējies spēles mājaslapā, saņem datus par kādu sāncensi: viņa fotogrāfiju, ziņas par to, kas viņš ir, kur dzīvo un kur mēdz uzturēties. No šī brīža dalībnieks kļūst par mednieku. Taču tajā pašā laikā līdzīga satura dosjē par viņu saņem kāds cits spēles dalībnieks – un arī pirmais kļūst par potenciālo upuri. Respektīvi – ikviens vienlaikus ir gan ķērājs, gan ķeramais. Un spēle sākas... Visi kā mednieki meklē savu upuri un cer, ka pats nekritīs kā upuris. Mērķis: apšļākt upuri no ūdens pistoles – tas nozīmē, ka viņš ir beigts. Kad tas noticis, mednieks balvā iegūst uzvarētā dzīvības kodu, bet tas savukārt no spēles izstājas. Šo kodu ievada mājaslapā un iegūst datus par jaunu upuri. Spēle ilgst apmēram nedēļu, un, kurš kā mednieks bijis veiksmīgākais, tas arī uzvar un dabū balvu.

Ja dalībnieki pārāk neaizraujas, to gana veiksmīgi var apvienot ar mācībām un darbu.

Ies laiks, un radīsies aizvien jauni izklaides veidi. Protams, mēs ikreiz saspicēsim ausis, kad dzirdēsim, ka bērns atradis kādu jaunu aizraušanos, taču bieži vien vells nav tik mells, kā varbūt izklausās. Ir vērts papētīt jaunās iespējas tuvāk, un, kā smejies, atradīsi kaut ko patīkamu arī sev vai pat visai ģimenei.

Diāna Kalna / Foto: Shutterstock