Guna Leiškalne: „Sievietei nav tiesību būt nelaimīgai”
Ar Gunu Leiškalni-Rokk tiekamies viņas dzīvoklī Rīgā. Pie milzīga saimes galda dzeram aveņu tēju. Un runāties ir tik viegli, jo Guna ir ļoti atklāta un arī godīga.
Kas patlaban tavā dzīvē notiek?
Beidzot esmu atradusi jaunu virzienu – gribas daudz vairāk nodarboties ar publicistiku, jo pagaidām to daru tā, viegli. Galvā visādi projekti, meklēju medijus, kas man piestāvētu. Man tomēr labāk patīk drukātā prese. Nepatīk ne televīzija, ne radio, sevišķi jau ar manu dikciju (smejas). Jānis Jurkāns vienmēr atgādina, ka man vajadzētu pie tās piestrādāt.
Kāds medijs tad tev piestāvētu?
Latvijā ir ļoti daudz žurnālu praktiskiem cilvēkiem. Kā no kabatlakata uztaisīt brošiņu, kā tikt vaļā no vīra, kā atrast labu vīru. Man negribas tik praktiskas lietas, pati galīgi tāda neesmu. Nezinu, kā uztaisīt brošu, un arī negribu zināt. Sevi uzskatu par domājošu cilvēku. Man patīk skatīties uz dzīvi no sociologa pozīcijām. Galīgi neesmu tāda, kā varētu šķist, ka mani interesē tikai drēbes un tāpēc esmu stulba (smejas).
Bet tu nepārprotami izcelies ar nevainojamu stilu.
Man patīk mode, un es nekaunos par to. Neuzskatu, ka man kādam jāatvainojas par to, ka man patīk zīmoli. Un man nav zagles psiholoģijas, jo nevienam neko neesmu parādā, nevienam neko neesmu zagusi. Es gan tērēju apģērbam drusciņ vairāk, nekā vajadzētu, bet ne jau ārprātīgi. Tādā ziņā esmu racionāla: man vajag tikai to, ko varu atļauties. Turklāt pērku tādas, ko nekad nemetīšu ārā. Es tās kopju, un man tās ilgi kalpo. Arī tagad, man, piemēram, ir dilemma – pirkt „iPad 2” vai „Yves Saint Laurent” topu ar banti aizmugurē? (Smejas.) Bet, tā kā ļoti gribu rakstīt, tad laikam izvēlēšos „iPad 2”. Tādējādi es vienalga izvēlos. Man netīk šķiesties ar naudu. Katrā ziņā pret modi izturos citādāk nekā Maija Silova.
Tāpēc, ka neiespringsti un nepārcenties?
Dzīvē pats galvenais ir spēt paskatīties uz sevi ar vieglu ironiju. Kolīdz to māki, tev sanāk rakstīt, sanāk ģērbties. Modē vispār pats galvenais ir neuztvert sevi pārāk nopietni, citādi vairs neesi stilīgs.
Kā, tavuprāt, izskatās modernā Latvijas sieviete?
Varbūt ir viena tāda kategorija – basketbolistu sievas un draudzenes. Viņas tiešām visas blondas, lielām krūtīm, lielām lūpām, līdzīgas viena otrai. Bet es pat nevarētu teikt, ka tas ir nesmuki. Ir kaut kas tajā visā aizkustinošs. Kaut pati tā negribētu izskatīties. Nezinu neko neglītāku par mākslīgiem, gariem nagiem vai šausmīgi biezām, lielām lūpām. Varbūt tā ir pašapziņa, varbūt tā ir subkultūra, kur tas šķiet skaisti. Tajā pašā laikā daudzas latvietes varētu arī vairāk par sevi piedomāt un smukāk izskatīties. Man ir daudz krievu draugu, un viņi, piemēram, saka: „Viņa bija apģērbusies kā tāda latviete.” (Smejas.) Vienmēr tad atsaku: „Kas ir sliktāk – apģērbties kā latvietei vai kā krievietei?” Jo ne viens, ne otrs neskaitās skaisti. Cita lieta – apģērbties kā francūzietei. Man patīk francūzietes. Ikkatra un ikviena. Mums arī ir ļoti daudz skaistu sieviešu, piemēram, aktrise Regīna Razuma. Bet tādu varētu būt vēl vairāk.
Pēc bērna piedzimšanas man bija periods, kad staigāju tikai agos (zīmola „Ugg” zābaki – aut. piezīme), džinsenēs, jaciņā, jo tā bija ērti. Kad ar Aleksandru Bibergalu un Ati Artemjevu (abi modes dizaineri – aut. piezīme) sēdējām kafejnīcā, viņu skatiens bija pilns vilšanās, un tad es sapratu – nē, dažreiz tie papēži jāuzvelk. Tagad, ja eju kaut kur vakarā, noteikti uzvelku augstpapēžu kurpes. Nav viss jāvienkāršo. Nekas nav tik briesmīgi kā pilnīgi vienkāršota dzīve. Tikpat labi tad var nekārtot māju vai vēl ko nedarīt. Mani biedē tāda pasaule, negribētu tādā dzīvot.
Sievietei vienmēr jābūt skaistai un laimīgai. Tas ir obligāti. Tiklīdz ir bērni, tev vairs nav tiesības būt nevīžīgai un nelaimīgai, jo tad tu padari nelaimīgus apkārtējos. Tāpēc dari, ko gribi, maksimums – trīs dienas vari raudāt, un pēc tam vairs nekādas depresijas. Ja nevari mainīt situāciju, tad vienkārši ir jāiet no tās prom.
Ir bijuši tādi brīži, un pēdējā laikā tie saistīti ar to, ka neizdodas radoši realizēties tā, kā gribētos. Kādā brīdī tas nešķita svarīgi, arī tagad daudz svarīgāks ir vīrs un mans bērns, bet tajā pašā laikā saprotu, ka man noteikti to vajag. Jau ir pietiekami daudz gadu, vairs negribas pieļaut tik lielus kompromisus, lai darītu kaut ko, kas nesniedz gandarījumu. Bet šie pārdzīvojumi nav ilgi, man patīk mobilizēties. Paraudu 15 minūtes un zinu, ka viss būs labi.
Kā atklāji, ka tev patīk rakstīt?
Nekad nedomāju, ka rakstīšu, ka tas mani vispār interesē. Man bija viena tāda lieta, ko gribēju darīt, un aizsūtīju vēstuli Jurim (Juris Šleiers, žurnāla „Klubs” redaktors – aut. piezīme). Viņš teica – mēs tieši meklējam vienu tādu sievieti kā jūs, kas rakstītu. Pamēģināju, un tagad jau jūtu, ka man tas patīk. Gribētos to darīt vairāk. Bet tā, kā man gribētos.
Un tas būtu?
Mani, piemēram, interesē, kāpēc esam tik asociāli. Man gribētos intervēt cilvēkus, kas pārstāv šo attieksmi, un izprast, kāpēc. Mēs kā sabiedrība esam tik brīnišķīga, visdziļākajā krīzē spējam saziedot visvairāk naudas, bet ar atsvešinātību izturamies paši pret savu valsti. Atšķirībā no igauņiem, kuri grib savai valstij nepārtraukti palīdzēt.
Igaunijā tev patīk dzīvot?
Tallina labā nozīmē ir provinciāla pilsēta, kur visiem patīk visu darīt pēc noteikumiem. Dot naudu ceļu policistam Igaunijā būtu vājprātīga doma. Latvijā uz slimnīcu mēs bērnu vairs nevedam, esam izskaitļojuši – ja kaut kas notiek Rīgā, tad mēs daudz ātrāk tiksim pie ārsta, uzreiz braucot uz Tallinu. Pie mums vienmēr jāgaida rindā, bet Igaunijā – nekad. Tur nav agresīvu medmāsu, un bāzt viņām kabatā naudu arī nav pieņemts. Bet pie mums tas notiek, un ne jau tādēļ, ka mums slikta valdība. Mēs paši neesam izveidojuši noteikumus, kam visi būtu gatavi sekot. Bet igauņi saprot, ka tā ir komfortablāk. Viņiem vispār patīk komforts un ērtība. Mode viņiem diezgan vienaldzīga, toties patīk skaisti, Latvijai neiedomājami izsmalcināti interjeri, labs dizains, labi restorāni, kādu noteikti nav Rīgā. Un tam nav nekāda sakara, ka blakus Somija un somi viņiem palīdz. Nē, viņi vienkārši paši ir citādi. Ne obligāti labāki. Igaunietes man vispār šķiet raganas, jo viņas ir šausmīgi aukstas un brīžiem pat cietsirdīgas. Varbūt tāpēc igauņi precas ar ārzemniecēm.
Mana vīramāte ir latviete, kura apprecējās ar manu vīratēvu un aizbrauca uz Igauniju. Un tieši to paši izdarīja mans vīrs. Viņam te bija bizness, mēs iepazināmies blūza klubā, mana tēva jubilejā. Viņš man bija vienaldzīgs, bet viņš brauca pie manis ciemos uz Maskavu (tad vēl biju doktorantūrā), visu ko izdomāja. Tā ilgi, ilgi, un tad es tā – ai, nu labi! Bet pat, ja esmu Tallinā, principā dzīvoju Rīgā. Esmu latviešu interneta vidē. Bieži braucu uz Latviju, jo visu laiku Igaunijā nevaru izturēt. Turklāt man gribas, lai meita māk latviski. Igauņu kultūra ir ļoti agresīva, tā uzreiz tevi integrē. Tur visi krievi ir integrēti. Man Igaunijā ir draudzenes krievietes, kas ar mani labāk grib runāt angliski vai igauniski. Runāt krieviski tur nav prestiži. Manam vīram arī nepatīk publiskās vietās runāt ar mani krieviski (mājās gan runājam). Sarakstāmies angliski, bet uz ielas un ceļojot – tikai igauniski. Manam vīram kā jebkuram normālam igaunim ir viena milzīga fobija – ka tik kāds nepadomā, ka viņš ir krievs (smejas).
Latviešu vīrieši tev galīgi neiet pie sirds?
Man nekad nav bijušas attiecības ar latviešu vīriešiem. Maskavā sākās attiecības ar gruzīnu, tās vēl īsti nebija beigušās, kad parādījās mans vīrs. Varbūt tāpēc latvieši mani pārsteidz. Viņi tviterī raksta apmēram tā: „Es pamodos no rīta, un mana sirds piepildījās ar saules silto enerģiju, un visa mana dvēsele saka gavilēt.” Domāju, kā vīrieši vispār var tā runāt?! Atvērt sevi un parādīt, kas viņos notiek. Kāpēc? Izjūtas bieži ir bezjēdzīgas, par tām vispār nav jēgas runāt. Nevaru iedomāties, ka mans vīrs varētu tviterī rakstīt, kā viņš jūtas.
Latviešu vīrieši man šķiet tādi familiāri. Var pienākt uz ielas un uzrunāt uz „tu”. Man tomēr patīk dzīvot pasaulē, kur nepazīstami vīrieši ar mani runā uz „jūs”. Viņi nezin kāpēc var atļauties histērijas.
Kaut gan ir arī romantiski piemēri. Vīrietis saņēmies kredītus, nezina pat, kā tos atdos, bet sapērk sievietei briljantus, bentlijus, vēl nezin ko. No ekonomikas viedokļa piemērs, protams, nepareizs, bet no vīriešu un sieviešu attiecību viedokļa – skaisti. Man patīk tādas lietas.
Vīrs arī lutina ar dāvanām?
Nezinu, kā dzīvot ar vīrieti, kurš nedāvina dāvanas. Mans vīrs piecelsies agrāk no rīta un atnesīs puķi; ja ar manām draudzenēm aiziesim uz restorānu, viņš neļaus draudzenēm maksāt par sevi. Iespējams, latviešu sievietes to negaida no vīriešiem, varbūt mums pašām patīk būt vienkāršām. Bet nekas tik ļoti nesarežģī dzīvi, kā vēlme visu vienkāršot. Tiklīdz nav uzvedības noteikumu, uzreiz viss paliek sarežģītāks. Cilvēki nezina, kā viņiem rīkoties. Tāpēc mani aizkustina un interesē sabiedrības, kur ir nerakstītas normas, nosacījumi un tikumi. Latvijā tādu vispār nav.
Ja man rodas vēlēšanās uzsākt attiecības, tas nozīmē, ka es jau atzīstu, ka viņš ir stiprāks. Stiprāks – tas ir augstsirdīgāks, vairāk gatavs piedot, saprast. Vīrietis var dominēt tikai tad, kad ļauj sīkās lietās dominēt sievietei. Mājās uztic TV pulti (smejas). Pastāv tas, ko es varu atļauties, bet viņš – nē. Tajā pašā laikā ir tas, ko viņš var un es nevaru. To svarīgi saprast.
Mums ar vīru viss atrunāts. Kad precējāmies, gluži ar galvu atvarā nekritu. Savam vīram vienmēr saku: „Tu kaut saproti, ka es tev esmu piedzemdējusi bērnu un tu man tagad esi parādā visu mūžu!? Tu nekad un nekādā veidā nevarēsi man to atlīdzināt.” Viņš to ļoti labi saprot, jo ir fanātisks tēvs.
Es vispār pret dzīvi neizturos tik praktiski. Tikpat labi cilvēks var strādāt un nepārtraukti domāt – ja nu rīt mani atlaiž, ko tad darīšu. Es ļauju pelnīt vīram, man tā komfortablāk. Nav jau arī tā, ka es to būtu izplānojusi. Man vispār nebija plāna apprecēties. Bet, ja reiz tā notika, tad sēdēt un domāt – ja nu viņš mani pamet... Man pat tādu domu nav. Tajā paša laikā, kad rakstu, daru to tā, it kā man vispār nevajadzētu naudu. Nekad neesmu jautājusi, cik man par to maksās. Tas man no tēva iedzimts gēns. Bet, ja kaut kas notiktu ar manu vīru vai viņa biznesu, es spēšu mobilizēties, jo jūtu sevī varēšanu izdarīt dajebko.
Ko, Rīgā esot, centies sadarīt?
Man šeit ir draugi, man patīk staigāt pa Rīgu, esmu atklājusi Jauno Rīgas teātri. Ar meitu ejam uz baletu, viņa ir pilnīgi ar to saslimusi. Rīgā mums palīdz aukle, jo te esmu vairāk aizņemta. Bet es tik un tā organizēju visu meitas dzīvi, aukle nepieņem lēmumus nevienā jomā. Tāpēc vienmēr zinu, ko meita dara. Ja viņa ēd, tad gribu, lai garšīgi (viņai gan nekas negaršo), lai neskatās dumjas multenes... Es vispār nesaprotu, kā iespējams sevišķi daudz ko citu darīt, ja ir mazs bērns. Man patīk visu viņas dzīvi kontrolēt, tas man tāds instinkts. Tāpat kā visus vienmēr pabarot. Ja redzu vīrieti vai bērnu, tad mans lietuviešu gēns no mammas puses saka – man viņš jāpabaro. Vienmēr gatavoju savai ģimenei, bet katrs ēd pilnīgi kaut ko citu.
Kāds ir tavs ēšanas „novirziens”?
Ēdu tikai to, kas veselīgs, sportoju, ar jogu nodarbojos. Neesmu ļoti garīga, vairāk loģiska, bet tam, ko saka Ineta Ķirse, ka vīrietis var Dievu redzēt tikai caur sievietes acīm, tādēļ viņai jābūt iedvesmojošai, skaistai, veselīgai un koptai, tiešām ticu. Dziedi vai raudi, bet tādai jābūt obligāti, un man tas nešķiet grūti. Mums pašiem jārūpējas par savu ķermeni. Negribas būt kādam par nastu, bojāt organismu, piesārņot to, piegružot, sasmērēt un tad nevarīgai domāt: „Kā es tā par sevi nerūpējos? Tagad citiem par mani jārūpējas.” Man labāk gribas nomirt stiprai. Tāpēc cenšos savu ķermeni kopt, gadus piecus vairs nesmēķēju, dzeru ūdeni. Ja vēl atteiktos no kafijas, vispār brīnītos, no kurienes man toksīni var rasties.
Aiva Alksne / Foto: Andrejs Zavadskis (
www.andreart.net ), no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
