Psihoterapeite: mūsdienās bērns vairs nav darbaspēks, bet personība

Objektīvais fons

Raugoties vēsturē, redzam, ka pēdējo gadsimtu laikā cilvēce ir ne tikai daudz zaudējusi, bet arī iemācījusies – ir ļoti attīstījušas tehnoloģijas, kas atvieglo cilvēka dzīvi, ir attīstījusies medicīna, kas  paaugstinājusi cilvēku labklājību, izglītības iegūšana kļuvusi daudz pieejamāka daudzviet pasaulē.

Runājot pat zaudējumiem, pagājušā gadsimta pirmajā pusē cilvēce piedzīvoja divus pasaules karus, kas skāra teju katru ģimeni, - daudz jaunu vīriešu aizgāja bojā. Tad pavisam nedaudz atjēdzoties, sākās Otrais pasaules karš. Šajā laikā cilvēkiem nācās ātri pieaugt tādā nozīmē, ka bērni ļoti agri zaudēja bērnību un sāka strādāt. Bieži šis darbs bija smags un bērniem nepiemērots. Pašreizējā situācija ir tāda, ka mēs jau pietiekoši ilgu laiku dzīvojam salīdzinoši mierīgos apstākļos. Savukārt mierīgā dzīvošana nedaudz veicina infantilizāciju – bērniem nav ātri jākļūst pieaugušiem, dažkārt pieauguši bērni vecāku paspārnē dzīvo pat līdz 30 gadu vecumam.

Tātad – atbildības uzņemšanās

Runājot par atbildības uzņemšanos, šis nav stāsts tikai par vīriešiem, tas pats attiecas arī uz sievietēm, kuras arī vēlmi uzņemties atbildību un dibināt ģimenes ir pavirzījušas pa gadiem 5, 6 uz priekšu, atšķirībā no tā, kā tas ir bijis pirms 50 vai 60 gadiem. Un būsim reāli – daudz labāk, ja cilvēki apzināti laiž pasaulē bērnus, esot pārliecināti, ka spēs parūpēties ne tikai par bērna fiziskajām, bet arī emocionālajām vajadzībām.

Mūsdienu sabiedrībā bērns kā vērtība

Līdz pat 20. gadsimta sākumam bērns nebija vērtība. Viņš drīzāk bija darbaspēks, ko sūtīt ganos, kam uzticēt nelielus mājas darbus, tādējādi vairojot mājsaimniecības labklājību. Protams, bija arī elitāras ģimenes, kurām bērni nebija nepieciešami kā darbaspēks, tomēr tādas bija mazākumā. Līdz ar to agrāk bērns tika uztverts kā loģisks sugas vai dzimtas turpinājums – respektīvi uz bērnu raudzījās vairāk bioloģiskajā aspektā.

Mūsdienās ir notikušas būtiskas izmaiņas – cilvēka personības vērtējumā līdzās bioloģiskajiem aspektiem, lielu vietu aizņem psiholoģiskie un sociālie aspekti. Nenoliedzami, ar kādu bioloģisko kodolu piedzimstam, tas ir un paliek, tomēr pētījumi parāda, ka audzināšana un sociālā vide būs lielākie un galvenie faktori, kas ietekmēs cilvēka personību. Līdz ar to sabiedrībā veidojas apziņa, ka bērns ir vērtība. Apziņa, ka bērns nav tikai dzimtas turpinājums, bet ir arī personība. Līdz ar to ir daudz lielāka atbildības sajūta pret konkrētu bērnu un bērniem vispār.

Ar bērna piedzimšanu – viss tikai sākas

Jā, ar bērna piedzimšanu nekas nebeidzas, bet tieši viss sākas. Rūpes par bērnu vairs nav tikai fizisko vajadzību apmierināšana, bet arī emocionālo un psiholoģisko, vēlāk arī materiālo vajadzību apmierināšana tādā ziņā, ka sniedzam viņam kādas iespējas, izglītību. Un te rodas galējība, ka mammas vēlas būt perfektas. Un vēlas būt perfektas arī citās jomās – esot darbinieces, pildot meitas, ideālas sievas un lieliskas draudzenes lomas. Tas pats attiecas uz vīriešiem kā tēviem. Tomēr  būt ideālam ir nesasniedzamas gaidas. Adekvāti būtu domāt par sevi kā par pietiekami labu mammu vai tēti.

Atgriežamies pie termina - pietiekami laba mamma. Un tētis

Teorija par pietiekami labu mammu ir radusies pēc Otrā pasaules kara. Izcils angļu pediatrs, psihoanalītiķis, bērnu psihoterapeits Donalds V.Vinikots daudz strādāja ar karadarbības rezultātā cietušiem bērniem, kas reāli bija palikuši bez neviena aprūpētāja. Domājot par bērnu labklājības uzlabošanu, viņš ieviesa terminu “pietiekami laba mamma”, ar to saprotot, ka ir būtiski nenoliegt pašas sievietes varēšanas un iespēju robežas, jo nav iespējams būt labākam par sevi pašu.

Pamazām šis termins tika mazāk lietots sabiedrībā, jo pēckara bērni pieauga, pašiem bija bērni, kuri savukārt centās būt labāki vecāki saviem bērniem. Laika gaitā sievietes sāka aizvien vairāk strādāt un attālināties no savas bioloģiskās funkcijas – būt mammai. Un šobrīd ir otrs vilnis, kas aicina būt kopā ar saviem bērniem. Šim vilnim nāk līdzi pozitīvais aspekts – iesaistīt arī tētus. Līdz šim tētis ir bijis mednieks un apgādātājs, tēls, kurš mājās ir maz un mājas sadzīvē iesaistās pavisam nedaudz. Pēc Otrā pasaules kara bija periods, kad visa pasaule iesaistījās ekonomikas atjaunošanā, sievietes bija iemestas vidē, kur līdz tam viņām nebija vietas un iespēju vispār iekļūt – līdz tam strādāja vīrieši. Kad vīrieši atnāca no kara, izrādījās, ka priekšā ir sievietes, kuras nemaz vairs jaunās pozīcijas nevēlas atdot, viņa vēlas būt ideāla gan darbā, gan mājās. Cenšanās būt ideālai mammai un vienlaikus būt karjeras sievietei, lieliskai meitai un brīnišķīgai sievai ir lielas daļas sieviešu problēma, jo praktiski tas nav iespējams. Sievietei ir jāapzinās, kur ir viņas limiti. Nu pamazām sievietes atgriežas pie bērniem un aicina pievienoties vīriešus. Pamazām sabiedrībā iesakņojas pārliecība, ka ir pilnīgi normāli, ja arī vīrietis ņem bērna kopšanas atvaļinājumu, paliek kopā ar bērnu mājās, rūpējas, ja mazulis ir apslimis. Sievietei vajadzīgā brīdī jāprot stafeti nodot tētim, lai brīdi būtu vienkārši pati. Būs kāds brīdis, kad sievietei būs jābūt tikai mammai un bioloģiski šīs funkcijas nebūs iespējams nodot tētim.

Vai tētim jāpārņem mammas loma?

Nevienā situācijā nav jābūt kategoriskiem, ja tas rada strupceļu. Ja ģimenei ir pārliecība, ka jāpaliek pie tradicionāla pienākumu dalījuma, tā var būt. Bioloģisko dalījumu neviens nav atcēlis – tētis nevar tiešā veidā pildīt mammas funkcijas, taču viņš var tās pildīt citādi – emocionāli, esot rūpīgs, gādīgs, ieinteresēts. Viens ir pilnīgi skaidrs – tikai divu cilvēku savienībā bērns attīstās pilnvērtīgāk. Bērnam ir vajadzīgi abu dzimumu vecāki. Jā, ir dzīvē situācijas, kur bērnam nav abu vecāku. Tomēr, ja ir divi vecāki, atbildība jāuzņemas diviem vecākiem. Un tētis bērnam var dot ļoti, ļoti daudz.