Aktieris Māris Bezmers: "Neesmu lielais mīlētājs, man patīk dauzīties"
Valmieras teātra aktierim Mārim Bezmeram nepadodoties mīlētāju lomas, un pagaidām viņš īsti nezina, kāpēc. Bet varbūt tāpēc, ka arī reālajā dzīvē attiecību lietās viņam neklājas viegli – viņš tikai mācās un trenējas?
„Man patīk tādas lomas, kur var kārtīgi izdauzīties,” atzīstas Māris. Un šopavasar Mārim uz skatuves sanācis gana dauzīties. Pirms neilga laika atgriezies no starptautiskā teātra festivāla „Kingfestival” Novgorodā, kur viņš ar panākumiem dauzījies režisora Viestura Meikšāna izrādē „Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās”. Izrāde raisījusi plašas un pretrunīgas diskusijas, tomēr ieguvusi atzinību. Aprīļa beigās pirmizrādi piedzīvojusi Anitas Sproģes iestudētā „Gribu, bet baidos”, kurā Mārim spilgta raksturloma un, kā pats aktieris atzīst – emocionāli smaga. Bet maijā kopā ar Valmieras teātra kolēģiem Māris dauzās uz Jaunā Rīgas teātra skatuves izrādēs – „Agrā rūsa” un „Krāsainās pasakas”. Par pēdējo viņš īpaši priecājas, jo tās darbība notiek padomju laika komunālajā dzīvoklī. Aktieris gan atzīst, ka pats neko daudz no padomju laikiem neatceras. Tomēr prātā spilgti iespiedies, ka tolaik limonāde maksājusi 35 kapeikas, bet baltmaizes kukulītis – 22 kapeikas. „Nebija taču mums datoru, ne arī tā televīziju skatījāmies. Neko daudz mums, džekiem, nevajadzēja – limpene, silta baltmaize, sitām bumbu pa sētu, braucām ar ričukiem. Tagad ir daudz grūtāk tikt laukā no mājas, ir pārāk daudz lietu, kas piesaista un piesien,” prāto Māris.
Joprojām Dans no „Svešās dzīves”
Māri daudzi atceras no laikiem, kad pirms pāris gadiem tika demonstrēts pašmāju seriāls „Svešā dzīve” ar turpinājumu „Cerību iela 21”. Tajā viņš atveidoja kustību terapeitu Danu. Māris smej, ka vēl pirms pāris nedēļām vietējā Valmieras veikalā, kad viņš vēlējies, lai pārdevēja čekiem uzliek zīmogu, pārsteigts ar jautājumu – vai tad ar mākslu vairs nenodarbojaties? Jūs taču esat Dans no tās „Svešās dzīves” un „Cerību ielas”? „Pārdevējai saku – es taču tepat aiz stūra teātrī spēlēju. Tā nu tas ir, ka aktiera popularitāte galvenokārt tomēr iet caur televīziju. Vai man tas patīk, vai ne – tas jau cits jautājums,” prāto Māris. Viņam tomēr nav patiesa gandarījuma, ja viņu pazīst seriāla dēļ, daudz lielāks prieks, ja caur kādu lielu lomu teātrī vai kino. Par kino runājot, Māris kļūst domīgs un sapņains – ar to saistīti viņa nākotnes plāni un ne tikai kā aktierim, bet arī kā režisoram. Pagaidām gan vērā ņemamas pieredzes šajā jomā nav.
Māris dzimis Liepājā, piecu gadu vecumā ģimene pārvākusies dzīvot uz Madonu. Tad mācījies Valmieras teātra kursā. Nu jau uz Valmieras teātra skatuves nospēlēta 10. sezona. Aktieris neslēpj, ka desmit gadu laikā bijušas vairākas reizes, kad gribējies pamest Valmieru un doties uz Rīgu. Galvaspilsētā tomēr vairāk iespēju piepelnīties – reklāmas, seriāli. „Brīžiem tāda sajūta, ka viss iet ciet, kaut kāds posms ir nostrādāts un varētu doties prom. Bet ko tajā Rīgā darīt? Tur jau teātriem pietiek savu aktieru. Kardināli mainīt profesiju? Man nebūtu žēl. No mākslas gan negribētu iet prom – radošais gars joprojām dzīvs, un gribas to izmantot,” prāto Māris.
Jau pāris gadus Māra dzīve iegrozījusies pilnīgi citās sliedēs. Kā pats aktieris smej, nu viņam beidzot sākusies pieauguša cilvēka dzīve. Tagad rūpes jāuzņemas par astoņus mēnešus veco dēlēnu. „Līdz tam, eh, viens pats gāzu pa dzīvi, kā gribēju. Tagad man ir ģimene, man jārēķinās ar viņiem. Kaut kādām savām lietām arvien mazāk paliek laika. Vairs nevaru atļauties caurām naktīm uz krogiem un ballītēm skraidīt. Bērns un ģimene man tomēr pirmajā vietā,” tā Māris. Viņš nenoliedz, ka savulaik dikti paticis uz ballītēm staigāt, nu, protams, ne jau tā, ka gluži no kroga uz darbu. Darbs vienmēr bijis pirmajā vietā. Bet gājis ir visādi. Arī izpriecas četru dienu garumā nav bijis nekas neiespējams.
Māris Bezmers muzicē kopā ar VIA „Regīna” 2004. gadā
Reizēm pietiek ar pumpu uz deguna
Ir 1. janvāris. Padomju kultūras namā darbinieki gaida uz eglīti atnākam bērnus. Sapņi, alkohols un viegla eiforija par cerībām, ko atnesīs jauna gada iestāšanās. Starp kultūras darbiniekiem ir arī Māra Bezmera atveidotais Jurijs izrādē „Gribu, bet baidos”. Trīsdesmitgadnieks, tāpat kā Māris. Tikai viņam atšķirībā no Māra nav ne sievas, ne bērnu. Viņš plosās pa šo dzīvi un meklē. Sieviete, mīlestība – Jurijs visu to grib, bet baidās. „Es zinu, ka uz skatuves neesmu nekāds lielais mīlētājs,” atzīstas Māris. Spēlēt kādu citu – tā viņš jūtas vislabāk, un tas vislabāk viņam sanāk. Reizēm nemaz nevajag tik daudz, lai pamuktu malā no sevis – varbūt tēls, kam parūka, brilles vai milzīga pumpa uz deguna. Galvenais ir uzlikt masku, distancēties un aizmukt no sevis, būt citam.
Un tad dauzīties un jokot, reizēm pat tā, ka citi to nesaprot, ļaut vilcienam noiet no ierastajām sliedēm un doties citos ceļos. „Reizēm jau ļoti grēkoju pret autoriem. Man patīk improvizēt, bet tas savukārt ne visiem režisoriem patīk. Piemēram, Anita izrādē „Gribu, bet baidos” ļoti strikti turas pie sākotnējā teksta, katrs vārds ir svarīgs. Tad man ir ļoti grūti sevi piespiest, taču nākas.” Reizēm Māris mēdzot aizimprovizēties pat tik tālu, ka teksts nobrūk, un viņš vairs neatceras, kas jārunā tālāk. Šad tad gribas kādu kolēģi izjokot, bet gadās – šāda jokošanās beidzas ar to, ka dauzonīgais aktieris pats uzķeras uz sava izmestā āķa. Kamēr prieks par kolēģa izjokošanu, savs sakāmais jau aizmirsies. Un rodas situācija, kad nākas izlīst caur adatas aci, lai glābtu situāciju.
Mārim nepadodas mīlētāju lomas, un pagaidām viņš īsti nezina, kāpēc tā. Viņš prāto – lai mīlētu uz skatuves, jābūt milzīgam talantam – ir jāprot un jāvar emocionāli atvērties gan skatuves partnerim, gan skatītājiem.
Māris smejas, ka arī „Svešajā dzīvē” un „Cerību ielā 21” sākotnēji viņam bija tā kā mīlētāja loma, bet pakāpeniski viņa atveidotais Dana tēls neārstējami saslima, tad pamatīgi sāka lietot alkoholu. Kāda vairs tur mīlestība? Tā no mīlnieka lomas atkal nekas prātīgs nesanāca.
Bet par mīlestību reālajā dzīvē Māris pārliecinoši saka: „Man noteikti nav tā „russkaja duša” (krievu dvēsele) – šodien mīlu, rīt ienīstu. Attiecību lietās – lai tas būtu darbs, vai ģimene, man neklājas viegli. Tomēr es mācos un trenējos. Tiklīdz priekšplānā parādās kādas emocionālas lietas, tā jūtu, kā manī viss aizveras. Vēl pirms pieciem gadiem tā man bija ļoti liela problēma.”
„Uz skatuves tomēr ir daudz vieglāk nekā dzīvē. Viss jau uzrakstīts, kas jārunā, kā jārīkojas. Dzīvē – tur pašam gan scenārijs jāraksta, gan teksts jārunā,” nosaka Māris.
