Kad no vēža nomira mamma, sajutu, ka ar mani notiks tas pats
Lai iemācītos sevi mīlēt, Zandai (30) bija jāizstaigā sāpīgs ceļš – vēzis atņēma mammu, vēlāk ar to saslima arī viņa pati un viņas vīrs. Bet tagad Zandai ir skaidrs, kā jādzīvo – vispirms es pati un tikai tad pārējie.
To, ka man būs vēzis, intuitīvi jutu laikā, kad šo diagnozi pirms vienpadsmit gadiem paziņoja mammai. Racionāla skaidrojuma tam nav, taču, redzot mammu, man uzreiz bija sajūta: ar mani notiks tas pats.
Krūts vēzi man atklāja 27 gados. Biju precējusies, audzināju piecgadīgu dēlu un viengadīgu meitu. Kad meitiņai bija pieci mēneši, krūtīs man saskrēja piens. Sajutu tajās bumbulīti un zvanīju klasesbiedrenei (pēc profesijas – onkoloģei), lai konsultētos. Viņa sacīja, ka visdrīzāk tas ir piena dēļ, taču sirdsmieram varu aiziet pārbaudīties. Tā arī izdarīju, un izrādījās, ka klasesbiedrenei bija taisnība. Taču apskatē atklāja vēl vienu bumbulīti, kuru nebiju ne jutusi, ne sataustījusi. Ārsti neko nelāgu gan neatklāja, un es laimīgi dzīvoju tālāk. Bet vēl pēc pieciem mēnešiem vasarā, kad biju beigusi meitu barot ar krūti, paliku stāvoklī. Ginekoloģe apstiprināja grūtniecību, un tā bija vienīgā reize, kad man neiztaustīja krūtis. Taču bumbulītis, ko man atklāja iepriekš, bija palicis, un tas man nedeva mieru. Pēc savas iniciatīvas devos to atkārtoti pārbaudīt, un atkal bažas izrādījās veltas. Lūdzu, lai sirdsmieram man tomēr uztaisa biopsiju. Ar meitiņu aizbraucu pie daktera uzzināt, ka ar mani viss ir labi, ka mierīgi varu dzīvot tālāk un gaidīt trešo mazuli. Todien uzzināju: krūtī ir ļaundabīgs audzējs. Pirmā doma: “Ārprāts, rīt meitai paliks tikai gadiņš, un man jau jāmirst!”
Veicu visas pārbaudes un nonācu smagas izvēles priekšā: veikt abortu, noņemt krūti un uzsākt tūlītēju staru terapiju vai arī noņemt krūti, turpinot gaidīt mazuli, tad 36. grūtniecības nedēļā veikt ķeizargriezienu un pēc tam iet iziet ķīmijterapiju. Ārsti bija par abortu, jo grūtniecība ir slodze organismam, kas parasti ļauj vēzim attīstīties neticamā ātrumā. Tikai retos gadījumos saslimšana grūtniecības laikā neprogresē. Pirms dažiem gadiem biju redzējusi, kā mira mana mamma – beigas bija briesmīgas. Izšķīros par abortu, jo sapratu, ka nevaru riskēt, man jāuzaudzina jau piedzimušie bērni. Lēmums gan bija ļoti smags, un tie pārdzīvojumi laikam nenorims nekad.
Pretrunīgo emociju jūklī
Jau pēc divām nedēļām man veica operāciju. Atkal biju izvēles priekšā: noņemt visu krūti vai tikai daļu. (It kā pirmā vēža stadija, varētu veikt krūts saudzējošu operāciju, taču atklājās: esmu mantojusi gēnu, kas veicina saslimstību ar krūts un olnīcu vēzi.) Izlēmu – krūts jānoņem visa. Pēc operācijas braucām mājās, un es vīram teicu, ka no mašīnas laukā nekāpšu. Visu laiku nāca raudiens, šķita, tās vairs nav manas mājas, tie vairs nav mani bērni. Iekšēji sajūtas bija ļoti pretrunīgas – ja apkārtējie izturējās tā, it kā viss būtu kārtībā, šķita, nezin kāpēc mani neviens nežēlo?! Kad sāka žēlot – likās, ka viņi tā izturas, jo domā – drīz nomiršu.
Domāju, krūts zaudējumu man bija vieglāk pārdzīvot nekā citām sievietēm. Jau kopš pusaudžu gadiem, kad sāka veidoties sievišķīgās formas, man tās nepatika. Domāju, tiklīdz būs nauda, uztaisīšu plastikas operāciju. Acīmredzot tā domāt ir riskanti... Gadu pēc pirmās operācijas man noņēma arī otru krūti. To biju izlēmusi jau iepriekš. Kad ar dakteri nolēmām, ka jāņem nost slimības skartā, tā uzreiz teicu – gribu nost abas, jo ja rekonstruēs tikai vienu, katra izskatīsies citādāka. Tā arī teicu: kad būšu veca, gribu, lai abas smuki stāv, nevis viena plakana un otra smuka. Arī mantotā gēna dēļ bija liels risks, ka vēzis attīstīsies arī otrā krūtī. Pieteicos krūšu rekonstrukcijai. Tas bija ļoti sāpīgs process, tev pakāpeniski, ievietojot ar šķidrumu pildītus maisiņus (espanderus), stiepj ādu. Tad pienāca diena, kad bija jāizšķiras – likt implantus vai atstāt visu, kā ir. Agrāk tos apmaksāja valsts, taču sākās krīze, un bija skaidrs: ja slimnīcai jāizvēlas izoperēt vēzi vai kādai ielikt implantus, protams, izvēle būs par labu pirmajam. Pašiem arī tādas naudas nebija. Saņēmos un draugiem aizrakstīju savu stāstu un lūdzu ziedot naudu, ja viņiem ir tāda iespēja. Un viņi saziedoja. Par to esmu nenormāli pateicīga.
Ar operācijām gan viss nebeidzas. Arī pašlaik, kad jāveic veselības pārbaudes, uzmācas bailes. Man ir tā gēnu mutācija, kas izraisa gan krūts, gan olnīcu vēzi, tāpēc mediķi iesaka izņemt arī olnīcas. Bet man ir tikai 30 gadi. Doma par trešo bērnu arī nav pametusi, lai gan ārsti brīdina: tas var izprovocēt vēzi. Tāpat es domāju, vai esmu gatava 30 gados pārdzīvot menopauzi? Tāpēc pagaidām domu par šo operāciju atlieku.
Grūtāk, ja otram slikti
Man palīdzēja saņemties bērni, vīra atbalsts un draudzene. Atceros, kad nevarēju pati ar sevi tikt galā, zvanīju viņai, abas sēdējām, ēdām šokolādi, un es draudzenei teicu: “Tu esi kā mana pozitīvā atkarība, kas spēj mani nolikt atkal uz kājām!” Kad pats esi slims, tu domā – tagad jādara tas, tagad šitas, tu ļoti koncentrējies uz to, lai izveseļotos. Ja saslimst otrs, tas psiholoģiski ir daudz smagāk. Un to diemžēl pieredzēju. Drīz pēc tam, kad saslimu ar krūts vēzi, manam vīram atklāja galvas smadzeņu audzēju. Un tobrīd pašas piedzīvotais šķita sīkums.
Vīram palika slikti komandējuma laikā Valmierā – audzēja dēļ sākās epilepsijas lēkme. Viņu aizveda uz Valmieras slimnīcu. Braucu turp, cik vien ātri varēju, un secināju, ka lai arī slimnīca ir ļoti moderna, ārsti strādā kā padomju laikos. Mani iesauca ārsta kabinetā, nostādīja fakta priekšā un prasīja: “Varbūt viņam to neteiksim?” Es tik nobrīnījos – kā neteiksim?! Cilvēkam operēs galvu un nepaskaidros, kāpēc to dara?! Pašai vien bija vīram jāpasaka. Viņš todien jau bija sazāļots, uztvēra visu mierīgi.
Līdz operācijai es kaut kā turējos, bet, kad vīram bija jāguļas uz operāciju galda, man viss aizgāja ciet. Domāju, aizbraukšu uz Babīti pie tēva, varēsim parunāt, tad nomierināšos. Bet nevarēju pabraukt: asaras bira, ceļu saskatīt nevarēju. Atkal zvanīju draudzenei. Abas parunājāmies, izraudājāmies, tad šķita, ka nu jau paliek vieglāk. Vienkārši jāpieņem tas, kas notiek, un jācer, ka turpmāk ies labāk.
Pēc mūsu abu operācijām uzzīmēju sevi un vīru vecumdienās, kad bērni jau lieli un mums ir mazbērni un šo zīmējumu visu laiku nēsāju sev līdzi. Tas man ir kā talismans.
Ar vīru iepriekš mums bija periods, kad domājām: jāiet katram savs ceļš. Taču tā arī neizšķīrāmies, jo sapratām, ka nevaram viens bez otra. Kad saslimu, vīrs man bijis liels atbalsts. Esmu domājusi, ka vīrietim varbūt grūti samierināties, ja sievai nooperē krūtis, ir taču dzirdēts, ka daudzi šajā laikā aiziet no ģimenes. Taču vīrs teica, lai par to vispār nedomāju, viņam tas nav svarīgi – ir man krūtis vai nav, galvenais, lai esmu dzīva, lai varu būt ar viņu un bērniem.
Ja ir pārciests vēzis, ļoti svarīgi ir tajā dalīties. Kad saslimu, man bija sajūta, ka notikušais jāpastāsta pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Jo vairāk cilvēku uzzinās, jo vairāk par mani domās labas domas un jo cerīgāks būs rezultāts. Nesaprotu tās sievietes, kas par to nestāsta pat tuviniekiem.
Es sapratu, ka man nepieciešams parunāties ar sievietēm, kas šo pieredzi jau izdzīvojušas. Jo dakteris stāsta medicīnisko pusi, bet nevar palīdzēt psiholoģiski. Tādēļ portālā „calis.lv” atvēru jaunu sadaļu, kur tagad diezgan daudzas meitenes ir saradušās. Bija gan tādas, kas man juta līdzi, gan tādas, kuras patiesi kādreiz bija slimojušas ar vēzi. Ļoti lielu atbalstu sniedza arī „Dzīvības koka” (onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība – red.) rīkotās nometnes. Jo tur visas bijām savējās, visas izgājušas cauri vienai pieredzei, sapratāmies no pusvārda.
Slimība mani ir mainījusi. Agrāk varēju šūmēties par visādiem sīkumiem, arī par to, ka krustojumā kāds auto piebrauc priekšā. Tagad tas šķiet tāds nieks! Pat koku lapas šķiet skaistākas, kad saproti, ka tās vari arī vairs neredzēt. Un vēl kas. Agrāk man draudzene sacīja: “Nedrīkst dzīvot citiem, nedrīkst sevi aizmirst.” Tagad es tieši tā arī daru – vispirms es pati, un tikai tad vīrs, bērni un pārējais. Sevi esmu sākusi mīlēt vairāk.
Ieva Konstante / Foto: no privātā arhīva, izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
