Aktrises Daces Eversas pērļainā dzīve
Pirmo lielo lomu uz Valmieras Drāmas teātra skatuves aktrise Dace Eversa nospēlēja 1981. gadā, aizstājot saslimušu aktrisi Māras Ķimeles izrādē „Sieviete ārpus mīlestības un nāves”. Šogad tai apaļa jubileja – 30 gadi. Arī Dacei pašai 19. maijā – dzimšanas diena.
Kad zeltainā pavasara dienā ierodos pie aktrises ciemos uz Rīgai attālo Valmieru, Dace mani sagaida teātrī tieši tāda pati kā šī diena – ar saulainu jo saulainu smaidu – sak, zinām jau tos žurnālistus, gribēs noteikti izrevidēt manus privātās dzīves plauktiņus, bet es stāstīšu tikai to, ko gribēšu pati... Un es nebūt neaizvainojos – man Dace patīk tāda, kāda viņa ir.
Un viņa patiešām var visu – no stalti elegantas vakartērpā žilbinošas dāmas pārvērsties necilā vecā auklē, kas apaļās zāles stūrī nemanāmi ada kādu nebeidzamu džemperi. Uz mirkli piedāvāju aktrisei iejusties latvju klasiķa Poruka radītajā pērļu zvejnieka lomā (kā zināms, Ansim no Poruka fantāzijas labpatika zvejot... cilvēku sirdis.) un pasapņot par... Pērlēm. „Ja tu man kā pērļu zvejniecei prasi, kādas pērles vēl gribētos nozvejot, tagad droši varu teikt – es visu mūžu dzīvoju vienās pērlēs,” Dace smaidot pārķer manu piedāvājumu.
„Pilnībā. Mana mammīte... No Braslavas, viscaur pienākumu cilvēks, turklāt labā nozīmē, pēc Medicīnas institūta beigšanas nonāca Siguldā, tāpēc no kādu divu gadu vecuma esmu tur uzaugusi. Manas mīļās vietas – noteikti Kordas trase, kas vairs nav tāda kā agrāk – ar lielām eglēm, jo tas taču ir bīstami slēpotājiem. Agrāk gāju uz turieni... Lidot. Jā, jā, nostājos kraujas malā, un, kad sākās vējš, šķita – vēl nedaudz, un es pacelšos gaisā, sāksies mazliet stiprāks vējš, un es varēšu... Kā putns. Tas laikam man no mammas. Viņa bija gatava savējiem izdarīt pilnīgi visu, bet tajā pašā laikā viņai vajadzēja brīvību, jo mamma bija kā meža stirna. Dārzā pārstādīja no meža atnestās puķes, mežā gar ceļmalu pārstādīja narcises; kur uz ezeru iet ceļš, tur sēja magones. Kā ļaudis senāk teica – viņa pilnībā sajauca augu, dzīvnieku un putnu valstis. Tas bija tik skaisti! Mamma varēja dārzā līdz pulksten divpadsmitiem naktī vasarā ņemties; līdz tam, kamēr pati mazākā gaismiņa vēl vīd laukā.
Mamma bija putns... Un ar putniem sarunājās. Atminos – kad viņa vēl bija vesela, laukos cepa no rīta pankūkas, virtuves durvis bija vaļā, un ielidoja bezdelīga – čiu, vit, čiu, vit, čiu, vit... Mamma viņu saprata. Tad atkal kaķis lavījās uz kūti, viņas devās turp kopā ar bezdelīgu, un abas izveda mūsu kaķi Miķeli no kūts laukā. Tagad mammīte jau kādus piecus gadus zem zemes. Nedomāju, ka viņai vai tētim gribējās, lai es spēlētu teātri vai brālis būtu mūziķis. Bet arī nezinu, ko viņi saistībā ar to domāja. Viņi mūsu izvēli vienkārši cienīja.”
„Rīga nekad nav mani vilinājusi. Bet nebija citas izvēles – es gribēju iestāties Kultūras darbinieku tehnikumā. Pusgadu pirms studiju beigām Valmieras Drāmas teātrī vajadzēja izrāžu vadītājus-divus palīgus. Toreizējais teātra direktora vietnieks atbrauca pie mums, jo mēs, tehnikuma studenti, kaut ko par šo teātra procesu zinājām. Tā sanāca, ka kursa vadītājs izvēlējās ieteikt mani un vēl vienu meiteni. Tāds veiksmīgs gadījums. Pirms tam nebiju spēlējusi nevienu lomu, ne arī gājusi ar teātri saistītos pulciņos. Kad sāku darbu, režisors Fēlikss Deičs man iedeva pirmo lomu, drīzāk epizodi izrādē „Mīlestības svētums” – tur bija trīs galvenās lomas un skati, kur mainās daudzas sekretāres, es biju viena no viņām.
Ar savu pirmo galveno režisoru Pēteri Lūci (Valmieras teātra galvenais režisors – aut. piez.) strādāju kopā pavisam maz – arī tāpēc, ka viņam ar mani bija sarežģīti – es ļoti slikti runāju, kad uztraucos. „Koki mirst stāvus” – mana pirmā loma pie viņa. Viņš vēroja mani no skatītāju zāles, bet, kad es vēl tikai uznācu uz skatuves, viņš jau nopūtās. Pēc izrādes Lūcis atzinās: „Tas gan milzīgs panākums, mazais! Tava katastrofāli sliktā runa pārvērtusies vienkārši sliktā. Milzīgs panākums.” (Dace mulsi smaida un kādu brīdi klusē, it kā atceroties, kā tad leģendārais Lūcis viņu „slavēja” par dikciju.)
Mani režisori-skolotāji tomēr ir Māra Ķimele un Fēlikss Deičs. Patiesi neatceros, ka man kādreiz būtu bijušas domstarpības ar viņiem. Ja viss sakrīt, kāda jēga strīdēties?! Man patīk, ja vada tāds režisors, kam stingrs mugurkauls un kurš skaidri zina, ko vēlas. Pat ja mani nepārliecina, tad tik un tā man būtu jādara tas, ko viņš vēlas, tāpēc ka tieši režisors un neviens cits pasūta mūziku. Un es nevaru teikt, ka nedarīšu. Ja nevaru ko pieņemt, jāiet prom no lomas. Manuprāt, varu būt laba komandas biedre, bet līdere nebūšu jau pašos pamatos.”
„Manā dzīvē ir jau bijis tā, ka jūtu – noteiktu lietu esmu darījusi, bijusi tādā pašā situācijā, jutusi tādu pašu smaržu, bet uz skatuves gan tā nav bijis. Godīgi sakot, man nekad nav bijusi problēma no skatuves atgriezties reālajā dzīvē. Pirms kādiem divdesmit gadiem pēc tām emocionālajām lomām tīri fiziski jutos kā izskrāpēta. Laidu emocijas sevī un jutu, ka viss ķermenis sāp. Bet zini, kad ir grūti – kad tā loma tev „neguļ”, ir sajūta, kā smagu vezumu velkot.
Taču jānotiek kaut kam tādam, ārpus rāmjiem, tik nopietnam, lai es nekāptu uz skatuves. Es iedomājos pilno zāli un to, ka administrācijai būtu jāatceļ izrāde – nu ir man jāvar! Es gan esmu Vērsis un vēl Zirgs pēc horoskopa... Dzīvē mani ir pārbaudījuši ar slavu un daudzām balvām. Ar naudu gan mani nav pārbaudījuši, bet pārbaudiet – varbūt izturēšu. (Dace smejas.) Ar varu arī neesmu pārbaudīta – es neesmu varas cilvēks un nemaz negribu tāda būt. Es tikai vēlos, lai man būtu mana brīvība. Un uz nepiedienīgiem piedāvājumiem arī negribu atsaukties. Un vispār – kas ir nepiedienīgs piedāvājums? Mainīt Valmieru pret Rīgu?! Ir bijis aicinājums, bet es uzreiz sapratu, ka to nevēlos, jo man šeit ir viss. Pat pret Jauno Rīgas teātri – ne. Man vienkārši negribas.”
Pavisam citāda brīvība
„Man šķiet, neko jaunu pēdējā laikā neesmu iemācījusies. Bet es sapratu, ka man patīk gatavot ēst. Nu un kas, ka tikai 44 gados iemācījos cept kotletes?! Virtuvi esmu sev atklājusi kā pilnīgi jaunu pasauli. Teātrī pārķēru tradīciju organizēt meiteņu Saulgriežu tusiņus. Iesāka Elīna Vāne (Valmieras teātra aktrise – aut. piez.) Ziemassvētkos, vasaras Saulgriežus jau svinējām pie manis lauku mājā, Braslavā. Mūsu tradīcijās nav nekādu noslēpumu – būtībā vienīgais nosacījums ir tas, ka visur piedalās tikai sievietes, neviens vīrietis nedrīkst būt klāt, jo tad tā būs pavisam citāda brīvība. Pat ja kāds darbs mājās nebūs pabeigts, es to, protams, izdarīšu, bet tikai, kad būšu veltījusi brīdi sev un lasīšanai. Tagad lasu Baltijas triloģiju. Tā ir grāmata par 15. vai 16. gadsimtu. Man pašai laikam patiktu dzīvot Viduslaikos vai Itālijas renesansē, un, protams, gribētos pie bagātajiem.”
Lai cik vien taktiski var, tomēr novirzītu sarunu arī par mīlestību, izstāstu Dacei reiz par viņu dzirdēto – ka viņa mākot saglabāt labas attiecības ar tiem, kuri vairs neiesoļo viņas dzīvē. „Es vienkārši neturu ļaunu prātu vai aizvainojumu, bet tas atkarīgs no tā, kas man bijis ar konkrēto cilvēku. Šķiet, man bija 21 gads, kad pirmo reizi iemīlējos. Man nekad nav bijusi galējība – gribu vai negribu bērnu. Vienkārši par to nedomāju. Bet, kad mans vīrietis pateica, ka vēlas bērnu ar mani, apjautu – arī es to gribu. Tad man jau bija trīsdesmit. Man nav nekāda rūgtuma, ka mēs nepalikām kopā. Manā dzimtā raksturīgs ģimeniskums, bet tas nenozīmē, ka visu laiku mēs visi esam bijuši kopā; vienkārši, brīži, kad esam kopā, ir īpaši. Kādēļ lai es reiz stāstītu mātei, ka kārtējo reizi esmu iemīlējusies?! Lai viņai sāpētu?! Tam domātas draudzenes, kurām sirdi izkratīt. Un nav tāda cilvēka, kas par mani zinātu visu. Vispār visu nemaz nevar izstāstīt, var atklāt tikai kādus faktus un notikumus... (Dace atkal aizdomājas.) Lūk, teātris ļauj man izdzīvot dzīves, kuras es negribētu dzīvot pa īstam – uz skatuves es varu nogalināt cilvēku, un man par to nekā nebūs. Kādreiz jaunībā rakstīju dienasgrāmatas, bet, kad biju stāvoklī, visas sadedzināju ar domu – ja dzemdībās nomiršu, aiz manis paliks iztīrīts ceļš – kā balta, tīra papīra lapa. Es arī negribētu, lai manā dzīvē nebūtu ciešanu un sāpju. Tas būtu neinteresanti, jo es mācos no savām ciešanām. Bez tām arī laimes nebūtu.”
