Tikai piektajā mēnesī sapratu: “Būšu māmiņa!”

“Portālā draugiem.lv iepazinos ar puisi. Satikāmies, protams, sekoja arī sekss, bet galvenais, kas mūs satuvināja, bija dvēseļu radniecība. Joprojam ir sajūta, it kā mēs lasītu viens otra domas. Jau pēc mēneša pārcēlos uz dzīvi pie puiša. Izbaudījām katru mirkli un viens otru, protams, neaizmirstot par pienākumiem. Mēs bijām, esam un būsim laimīgi,” māmiņa raksta ģimenes portālā mammam.lv/tetiem.lv.

“Tolaik ticēju ārstiem, un viņu spriedumi man bija nepagāžami. Neauglība. Mēnešreizes nebija regulāras kopš paša sākuma, bija pauzes pat pusgada garumā, tāpēc to iztrūkumam uzmanību nepievērsu. Puncis parādījās ap sesto mēnesi, lai gan ap ceturto jau jutu , ka palieku apaļāka, taču norakstīju to uz veselības problēmām – biju kļuvusi pasīvāka, vairs nesportoju. Ticiet vai nē, arī nelabumu nebija! Piektajā mēnesī sajutu vēderā kaut ko dīvainu, tās bija bērniņa kustības. Katrai sievietei ziņa par to, ka viņai nevar būt bērnu, ir liels trieciens. Varbūt tāpēc mīlējoties bieži pieķēru sevi pie domas, ka ļoti gribu palikt stāvoklī. Un vēlreiz apstiprinājās, ka domām ir liels spēks.

Ginekoloģe mani pārbaudīja un teica: „Jūsu bērniņš jau ir tik liels, jūs nu gan esat muļķe, ka to nezinājāt!” Tajā mirklī pazuda pamats zem kājām, lai gan intuitīvi jau zināju, ka manī mīt vēl kāda dvēselīte. Pa ceļam pie puiša skaļi raudāju, pat autobusā, un man bija pilnīgi vienalga, ko domā apkārtējie. Bija ļoti bail, ka mūsu attiecības ar to beigsies. Man 18 gadi, puisim – 24, viss tā kā būtu kārtībā, bet kā ar atbildību? Bija sajūta, ka esmu nodarījusi viņam ko ļaunu, bet vienlaikus bailes mijās ar absolūtu laimi, jo manī bija tas, ko ārsti reiz pasludināja par neiespējamu. Atverot mājas durvis, nevarēju ieskatīties puisim acīs, tēloju, ka meklēju kaut ko makā, pastāstīju muļķīgu joku un tad izmetu: „Esmu piektajā mēnesī!”. Pirmais, ko puisis jautāja: „Būs dvīņi? Es ļoti gribētu dvīnīšus!”. Jūs pat nevarat iedomāties, cik atvieglota es jutos! Ar laimes asarām acīs pateicu, ka būs tikai viens, bet dzimums vēl nezināms – mazā dvēselīte negrib rādīt.”

“Tā mēs sākam gaidīt mazo dzīvībiņu. Runājāmies ar mazo brīnumiņu, prātojām, kas nu būs, bet mazais kā negribēja, tā arī nerādīja savu dzimumu līdz pat devītā mēneša sākumam. Ļoti cerēju un pat nojautu, ka būs meitenīte, lai gan zināju, ka nedrīkst nosvērties par labu vienam dzimumam. Un, jā, tik tiešām meitenīte! Centos izvairīties no negatīvām emocijām, lai meitiņa puncī justos labi un izbaudītu atlikušo laiku bez sāpēm, satraukumiem un pārdzīvojumiem, jo tos dzīve tāpat dod pietiekami.

Vienīgās negatīvās emocijas piedzīvoju, kad devos ārā no mājas, jo izskatos ļoti jauna , draugi saka – pēc piecpadsmitgadīgas meitenes. Vienreiz pat dzirdēju kādu pavecāku kundzi sakām: „Paskatieties, kāda padauza, noteikti negribēja iet skolā, tāpēc meņģējas apkārt!” Ļoti pārdzīvoju arī citas replikas, kuras dzirdēju no apkārtējiem. Par laimi, lielu atbalstu sniedza gan mana, gan puiša ģimene, un visi radinieki. Mamma teica, ka tie cilvēki, kuriem pašiem ir problēmas, nespēj priecāties par citiem. Pasmaidīju un gāju ar paceltu galvu. Tā taču bija mana laime!”

Pirms dzemdībām vēl pamīlējos

“Pienāca dzemdību diena. Iepriekšējā dienā palūdzu puisim, vai varētu mazliet pamīlēties, jo biju dzirdējusi, ka tas palīdz sākties dzemdībām. Bija nedēļa pāri noliktajam datumam. Ap sešiem vakarā sajutu, ka kontrakcijas atkārtojas un diezgan regulāri. Zvanīju puisim, lai brauc mājās no darba un ved uz dzemdību namu. Ap astoņiem piereģistrējos, atvadījos no mīļotā un devos iekšā, pat nezinot, kas mani sagaida. Ap desmitiem sākās tādas sāpes, ka likās – nomiršu. Ārste paskatījās un teica, ka tas ir tikai sākums, iedeva nošpu un teica, lai eju gulēt. No nošpas labāk nepalika, tikai piemetās skrejamais.

Ņemot vērā, ka mazā spieda muguras nervu, pagulēt nevarēju. Bija jāstaigā visu nakti, tikai tā man nesāpēja. Pēc četriem vairs nespēju izturēt, raudot runājos ar mazo un teicu, lai viņa nāk ātrāk ārā un paskatās uz mammīti savām actiņām. No rīta pēc desmitiem teicu māsiņai, ka vairs nevaru, spiedīšu. Māsiņa atbildēja, ka atvērušies tikai pieci centimetri, nedrīkst spiest. Man bija vienalga! Nepagāja ne piecas minūtes, kad atrados uz dzemdību galda. Darīju visu, ko teica vecmāte, bet bez iegriezumiem neiztika. Tā 11:00 pasaulē nāca mana meitiņa Madara. Mazajai ap kaklu bija aptinusies nabassaite, bet ārsti bija profesionāli, un viss notika bez starpgadījumiem. Bija daudz šuvju, tāpēc tikai divos tiku palātā.

Piezvanīju un izstāstīju labo ziņu savam puisim. Viņš bija tik apjucis, ka vienkārši paziņoja: „Labi, es braucu!” Tajā brīdī vēl pajokoju – laikam jau tev bērni katru dienu dzimst. Pēc divām diennaktīm jau bijām mājās. Nu manai meitiņai ir četri mēneši, un es esmu laimīgākais cilvēks pasaulē. Lai arī kādas nelaimes vai trūkums reizēm būtu, esmu pateicīga par savu brīnumu, par to, ka man ir puisis, kurš mīl mani un mūsu meitiņu, esmu iemācījusies priecāties arī tad, kad šķiet, ka nekā nav, jo svarīgākās lietas mēs parasti uzskatām par pašsaprotamām un neņemam vērā.”