Skaistuma kalējas. Viņas darina stipras rotaslietas ar stāstu
Viņas pasaulē vairo skaistumu – auskarus, rokassprādzes, kaklarotas. Turklāt izmanto īstus un gruntīgus materiālus – sudrabu, dārgakmeņus un dzintaru.
Rotas stiprām sievietēm
Daci Vītolu interesē oriģinālas idejas, pat no sudraba pulksteņa viņa var radīt rokassprādzi.
Mākslas akadēmijā stājos ar domu, ka vēlos iemācīties darināt rotas, lai sev ko skaistu varētu pagatavot. Bet man ir kā kurpniekam – citiem veidoju rotas vienu pēc otras, bet pašai tikpat kā nekā nepaliek (smejas).
Greznumlietas veidoju no visdažādākajiem materiāliem. Ja esmu iecerējusi ko ļoti skaistu, izmantoju sudrabu. Tas ir arī mans mīļākais materiāls – tāds pamatīgs un pārbaudīts. Taču, ja gribas paspēlēties, izmantoju plastikātu, audumus, pogas, arī atrastas konstruktora detaļas, metinātājstiklu. Darbiem idejas ir visapkārt, vajag tik ieraudzīt un izmēģināt! Piemēram, esmu izgatavojusi aproces no pulksteņiem. Izņēmu no tiem ciparnīcu un vietā iemontēju septiņas dažādas maināmās bildītes – no sudraba un emaljas veidotus noskaņojuma attēlus.
Domāju, jebkura rota cilvēku ietekmē – ne velti tās katrs izvēlas pēc savas iekšējās sajūtas. Kā kaklarotai, tā arī aprocei piemīt zināma aizsardzība. Arī katram metālam ir savs starojums. Pati esmu „sudraba cilvēks”, bet ik pa laikam man ir vajadzība arī pēc zelta. Enerģētiski sudrabs ir sievišķības, mistikas, savukārt zelts ir saules, bagātības, iekšējā starojuma materiāls. Ja prasās pēc pēdējā, secinu, ka visdrīzāk man trūkst spēka un šis metāls to palīdz vairot.
Bez rotām darinu arī konceptuālus darbus, piemēram, „Cilvēks-caurums” – tas bija no stieples darināts krekliņš, kas simbolizēja cilvēku nespēju pretoties sabiedrības spiedienam. Man šķiet, arī rotkalim jāzina, ko viņš pasaulei vēlas pavēstīt. Es vēlos vairot pozitīvo. Mēs, vairākas meitenes, Mākslas akadēmijas beidzējas, drīzumā domājam atvērt darbnīcu, kurā izgatavosim dažādas rotas ar domu veidot ko tiešām skaistu un oriģinālu, lai cilvēkiem būt, par ko priecāties. Vēlos, lai manu rotaslietu nēsātājas – sievietes, kas zina, ko grib un kurām šai jautājumā nav svarīgs citu viedoklis – priecātos katru reizi, kad tās sev uzliek.
Māksla mani vienmēr interesējusi. Kopš bērnības labi zīmēju, veidoju un, lai gan neapmeklēju nekādas īpašas skolas, bez problēmām iestājos Mākslas akadēmijā. Diezgan ātri sapratu, ka juveliermāksla ir mans zirdziņš. Šī profesija, manuprāt, līdzinās ķirurga un arheologa darbam, jo prasa tikpat niansētu, smalku un laikietilpīgu darbu.
Rota nav tikai skaistuma priekšmets. Cilvēkam tā nozīmē daļu viņa paša, tā ir arī viņa dzīves filozofijas sastāvdaļa. Man pašai rotas nozīmē dažādu izjūtu materializāciju, kuras dažreiz pat vārdos nevar izteikt. Tas ir tāds noskaņu, emociju, aromātu līmenis, kas pats par sevi ir dažāds katram cilvēkam, bet, izteikts materiālā, kļūst saprotams visiem.
Dzirdot, ka akmeņi ietekmē cilvēku, piesaista veiksmi, esmu noskaņota skeptiski. Man tā šķiet vistīrākā komercija. Jo rotas ietekme uz cilvēku ir individuāla un intīma lieta, ko nevar vispārināt. Strādāju ar sudrabu un visdažādākajiem akmeņiem un varu teikt, ka neizjūtu no tiem nekādu iedarbību. Uz akmeņiem raugos vienīgi kā uz materiālu, kas diktē savus noteikumus un no kura kaut kas būtu jāizveido. Piemēram, ja veidoju masīvu rotu, ir skaidrs, ka pie tās nederēs pērles vai rozā kvarcs.
Mans iedvesmas avots ir daba. Tāpēc manas mīļākās rotas ir ar dzīvnieku, putnu un augu motīviem. Turklāt man ir svarīgi, lai katrai rotai būtu stāsts. Piemēram, izdomāju, ka veidošu, kā divas lapsiņas spēlējas. Tās ir situācijas, kuras esmu dzīvē noskatījusi un kaut ko no tā gribas fiksēt. Tas ir ļoti skrupulozs darbs, jo katra sīkākā detaļa rotu maina. Tāpēc vislielāko prieku man laikam rada tas, ka, ieraugot rotu, cilvēks jautā: „Bet kā to panāci?”
Strādājot ar cilvēkiem, jābūt arī lielai diplomātei. Piemēram, sieviete skaidri zina, ka viņa grib izteikti masīvu gredzenu. Bet es ieraugu, cik viņa pati un viņas pirksti ir smalki, un cenšos iestāstīt, ka masīvs gredzens viņu nedaiļos, tas tik kautiņā varētu noderēt (smejas)! Bet kompromisu jau parasti atrodam.
Rotaslietas veidoju kopš 1973. gada, kad sāku darboties ar dzintaru. Man draugos bija rotu mākslinieki, un viņi ieteica pamēģināt šo arodu. Kā pamēģināju, tā āķis lūpā! Es apstrādāju ne tikai dzintaru, bet arī visas metāla daļas. Ja vienmēr veido ko jaunu, šis arods nevar apnikt!
Man ļoti patīk materiāls, ar kuru darbojos. To esmu pārbaudījusi uz savas ādas – dzintars patiesi kā grāmatās aprakstīts, noņem stresu un ir ārstniecisks. Tas palīdz ātrāk tikt vaļā no saaukstēšanās slimībām. Varbūt tāpēc tik reti slimoju. Turklāt, tiklīdz sāku strādāt, tā stress pazūd. Arī pircēji šo materiālu novērtējuši. Vakar atkal pie manis bija ienākusi dejotāja Vija Vētra. Viņa sacīja, ka manas rotas rada labu kopējo sajūtu. Veselībai noder arī varš, no kā veidoju rotaslietu metāla daļas. Tas regulē asinsriti, mazina locītavu sāpes.
Formas manām rotām ir visdažādākās – bieži atkarībā no tā, kāds dzintara gabals gadās. Ir dažādas piespraudes, kur akcentēju masīvākus dzintara gabalus, ir dažādi kakla riņķi, krelles. Par manu firmas zīmi kļuvusi kaklarota no oksidēta vara un dzintara. Metāla stieplīšu pinums atgādina senlatviešu rotas, taču forma veidota tā, lai būtu kā vīrieša šlipse. Šī rota radās šādi: viens Amerikā dzīvojošs latvietis vēlējās kādu īpašu greznumlietu un viņam radās ideja, ka tā varētu izskatīties kā vīrieša kaklasaite ar dzintaru. Vīrietis to uzlika vienā pasākumā Latviešu biedrības namā un vēlāk atstāstīja, ka visi to ievērojuši un ļoti novērtējuši. Nedaudz papildinātu, to esmu izgatavojusi arī citās variācijās.
Esmu veidojusi rotas arī modes māksliniekam Dāvidam – viņam Ķīpsalā bija paredzēta skate, un, tai gatavojoties, viņš pasūtīja no metāla un dzintara izgatavot topiņus, krūšturus, mini bikini. Dāvids apmēram izstāstīja, ko viņš grib, un es tik ķēros pie darba! Agrāk pazīstami nebijām, taču, vienā tirdziņā garāmejot, viņš kā jau mākslinieks uzreiz pamanīja, ka mani darbi atšķiras. Tas tādēļ, ka lielākoties dzintarnieki ir pārpircēji, kas tirgo lietuviešu vai poļu produkciju. Bet cilvēkiem tagad gribas ko oriģinālāku.
Ieva Konstante, žurnāls „Marta” / Foto: Rojs Maizītis, Shutterstock
