Elīna Babkina: „Kā izrāpties no bedres, kad tevi visi norakstījuši”

Ar kādu pēcgaršu tu atgriezies no Eiropas čempionāta finālturnīra?

Man žēl, ka neizdevās viss, kas bija iecerēts. Ir sajūta, ka daudz kas palika nepiepildīts. Bet ir tā, kā ir. Toties šogad izbaudīšu vasaru, man pašlaik sākusies pat tāda kā panika, jo nekad iepriekš nav bijis tik daudz brīvā laika.  

Un kā tu uztver visu to kritizēšanu, ar kuru sportisti parasti tiek visai

dāsni apveltīti?

Es neesmu tā, kas neapzinās savas kļūdas un vājās vietas. Ja mani kritizē, tas man palīdz apzināties, pie kā jāpiestrādā.

Arī pēc šī čempionāta?

Man bija ļoti daudz piespēļu kļūdu, bet gan jau ar to tikšu galā.

Ar grūtībām esi jau radusi tikt galā?

Man bija grūts dzīves periods pirms trim gadiem, kad piedzīvoju nopietnas veselības problēmas. Sākumā bija traumas, tad man konstatēja anēmiju, kuras dēļ biju kā bez spēka, nevarēju paskriet. Mani tobrīd „norakstīja”. Par sevi dzirdēju: „Babkina nekad vairs nebūs spēlētāja.” Es biju tādā bedrē. Man neticēja un izmeta no „TTT/Rīgas”. Tad spēlēju komandā „SK Cēsis”, taču arī tur mani daudz laukumā nelaida. Varu teikt, ka tie divi bija manas dzīves smagākie gadi. Briesmīgākais bija tas, ka pati zināju – varu daudz izdarīt, bet redzēju, ka maniem spēkiem netic. Bija ļoti maz cilvēku, kas mani atbalstīja – tos varu uzskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Tāpēc aizbraucu uz Franciju, negribēju palikt Latvijā, kur man netiek dota iespēja. Īstenībā man pat bija vienalga, kurp braukt, ka tikai ļauj spēlēt. Tā pamazām sevi pierādīju, līdz nonācu Polijas klubā „Gdiņas Lotos”.  Šajā laikā patiešām atplauku, bet, kad parādījās mans liktenīgais treneris Georgs Dikeulaks, es vispār atvēros.

Jo tev svarīgi, lai notic?

Jā, un trenera atbalsts ir ļoti svarīgs. Diezgan daudz izšķir fakts, vai tu viņam patīc, vai ne. Jaunajām spēlētājām tā ir liela laimes spēle. Ja nepatīc, sēdi malā, ja patīc – tev ir iespēja progresēt. Bet tas nozīmē, ka malā var palikt un tā arī sevi nepierādīt pat ļoti spējīgas sportistes. Atceroties laiku, kad tikpat kā nespēlēju, nespēju noticēt tiem panākumiem, kurus esmu piedzīvojusi pēdējā gada laikā. Vairākkārt trenerim pateicos, ka viņš ļāva man spēlēt. Bet viņš atbildēja: „Tu to biji pelnījusi.”

Divas Latvijas izlases kandidātes, kuras izlasē netika iekļautas, pārmeta, ka starp tevi un treneri esot īpašas attiecības, tāpēc konkurence ir negodīga.

Uz to man nav, ko atbildēt. Lai viņas domā, ko grib. Jāsamierinās, ka sportā intrigas būs vienmēr un kāds būs neapmierināts ar to, ka tev veicas labāk. Tas ir normāli: sportā esam egoistes un katra domājam par sevi, par to, kā izsisties. Taču katram ir sava robeža, ko atļauties un ko – nē. Domāju, ja kāds lien otra dzīvē, tad ar viņu pašu kaut kas nav kārtībā.

Pārmetums par tavām un trenera attiecībām bija pamatots?

Protams, nē! Tās ir pilnīgas muļķības! Viņam ar visām spēlētājām ir labas attiecības, ne tikai ar mani.

Esot sportā, diezgan daudz esmu vīlusies cilvēkos. Esmu piedzīvojusi, ka uzdodas par lielu draudzeni, bet pēc tam aiz muguras aprunā. Varbūt tāpēc man ir ļoti daudz labu paziņu, bet nav daudz labu draugu. Tos ir diezgan grūti atrast. Ir mani vecāki, kas vienmēr būs manā pusē, un divi, trīs draugi, kam visu varu izstāstīt. Man ar to pietiek.

Manuprāt, sports ir profesija, kurā par sevi ļoti jācīnās.

Profesionāli – jā, jo ar katru gadu basketbols paliek arvien fiziskāks un atlētiskāks. Nepietiek ar diviem treniņiem dienā, ko pavadi kopā ar komandu. Pagājušajā gadā no savas kabatas apmaksāju nodarbības pie fiziskās sagatavotības trenera. Tas bija ļoti grūti! Kad atnācu mājās, apgūlos gultā un centos nekustēties, jo tikai tā man nekas nesāpēja. Treniņi bija orientēti uz to, lai sevi pārvarētu, visu laiku biju uz izsīkuma robežas, cīnījos pēdējiem spēkiem. Un tas ir atmaksājies, jo jūtu progresu visā, ko daru. Spēles laikā tas izpaužas ātrumā, veiklībā, atlētiskumā. Bet pēc treniņiem labi, ja varēju ar draudzeni aiziet kafiju padzert. Lielākoties uzreiz mājās un gultā iekšā, jo nākamajā rītā atkal treniņš.

Treniņš, kurā treneri uz jums auro. Tas nenogurdina?

Nezinu, kāpēc viņi uz mums pārsvarā kliedz (smejas). Bet man nav problēmu ar to, es neapvainojos. Īpaši spēlēs saprotu, ka karstumā treneris var pateikt arī to, ko nedomā. Lai gan ir bijis visādi. Atceros, spēlējot Polijā, pieļāvu divas ļoti muļķīgas kļūdas. Jau pati sev pārmetu, bet, kad sākās pārtraukums, treneris uz mani bija tik dusmīgs un tā sabļāva, ka sāku raudāt. Spēlē bija mani jānomaina, jo nespēju nomierināties. Apzinos, ka toreiz reaģēju nepareizi – sportā pārmērīgam jūtīgumam nav vietas.

Tad tava dzīve ir viens vienīgs sports?

Tā gandrīz ir. Basketbolu jau nespēlēsi visu dzīvi, man šajā profesijā atvēlēti maksimums – vēl desmit gadi. Tāpēc gribu trenēties tā, lai nav vēlāk jānožēlo, ka kaut kas nav izdarīts. Un man patīk tas, ka ar šo sportu varu sevi nodrošināt, pati sevi uzturu un vēl vecākiem varu palīdzēt.

Bet kādam randiņam paliek laiks?

Nu tagad būs daudz laika (smejas). Tā nav, ka nesatiekos ar puišiem. Kad spēlēju Polijā, man bija draugs. Bet, protams, grūti veidot attiecības, ja tu visu laiku esi ceļā un nezini, kur nākamgad spēlēsi. Nevari savu dzīvi plānot tālu uz priekšu.

Nav grūti veidot attiecības ar sava vecuma puišiem? Bieži tās, kas jau agrā jaunībā kļuvušas patstāvīgas un veiksmīgas, atzīst, ka ar vienaudžiem nav interesanti.

Man ir tāpat, nesaista mana vecuma puiši. Pati zinu, ko gribu, bet mani vienaudži tikai meklē savu vietu dzīvē, parasti viņi vēl dzīvo kopā ar vecākiem. Viņi nezina, kā ir, kad pats pelni naudiņu un esi atbildīgs. Man bija astoņpadsmit, kad sāku dzīvot patstāvīgi. Es joprojām varu būt ļoti bērnišķīga tādās ārējās izpausmēs, bet vienlaikus, dzīvojot šķirti no vecākiem, esmu pieaugusi.

Pašlaik tātad esi viena. Un kā ir?

Ir dažādi. Dažkārt – skumīgi. Tad domāju, ka varbūt vajadzētu iegādāties sunīti, lai kāds mājās sagaida. Bet man būs jābraukā uz spēlēm, un nebūs, kam viņu atstāt. Turklāt neesmu pārliecināta, ka gribēšu viņu katru dienu vest pastaigās, kad laukā būs ļoti auksts. Tā šai domai atmetu ar roku. Domāju – visam savs laiks.

Kādu vīrieti tu gribētu sev blakus?

Pati esmu stipra, zinu, ka daudz varu pārdzīvot, tāpēc man gribas, lai blakus ir par mani vēl stiprāks cilvēks. Tāds, kam blakus varu justies nevarīga, maziņa, lai viņš mani kā bērniņu palutinātu. Man svarīgi, lai vīrietis saprastu, ka turpmākos desmit gadus, ko visdrīzāk aizvadīšu basketbolā, sports manā dzīvē būs primārais.

Dzīvē vēlies būt pretstats tai Elīnai, kas ir laukumā?

Kad mūs redz uz laukuma, daudzi domā, ka esam vīrišķīgas. Taču ārpus tā es gandrīz vienmēr ģērbjos kleitās, šortiņos, un neviens netic, ka esmu basketboliste (smejas).

Bet daudzi novērtē basketbolistu smukumu!

Nu, jā, daudzas tagad blondas, gariem matiem (smejas). Es nejūtos skaistule, esmu normāla meitene. Un man nav svarīgi, lai kāds uz mani paskatītos. Piemēram, kad aizeju uz kafejnīcu, mani kaitina, ja kāds vīrietis piedāvā manā vietā samaksāt rēķinu. Es pati to varu izdarīt! Un, ja esmu uz kafejnīcu atnākusi ar draudzeni, tad tiešām gribu papļāpāt ar viņu, nevis meklēju puisi.  Esot Latvijā, Vecrīgā bieži neiegriežos – man nepatīk. Pārāk bieži pārņem sajūta, ka šeit netrūkst sieviešu, kas to vien gaida, lai kāds ārzemnieks uz viņām paskatītos. Man šķiet – ir tomēr jāzina sava vērtība.

Varbūt citu valstu vīrieši ir viņu vājība. Tev arī kāda ir?

Man patīk rozā krāsa! Parasti komandās, kurās spēlēju, man ir iesauka „Bārbija”, jo komandas biedrenēm katrreiz jāsecina, ka atkal kaut ko rozā esmu nopirkusi. Man, piemēram, ir rozā austiņas. Arī iPods, dators un pat ritenis ir rozā. Daudziem tas šķiet stulbi. Bet, ja man patīk, es šīs lietas pērku un nepievēršu uzmanību tam, ko citi saka.

Teici, ka basketbolā tev vēl gadi desmit aizvadāmi. Esi domājusi par nākotni pēc tam?

Patlaban uztraucos, ka esmu beigusi tikai vidusskolu un nezinu, ko darīšu, kad beigšu spēlēt basketbolu. Skaidri apzinos, ka trenere negribu būt – mani nervi to neizturētu. Taču neziņa par nākotni rada bailes. Iespējams, varētu būt aģente, kas strādā ar dažādām basketbolkomandām.

Ja par privāto dzīvi, tad gribu būt laimīga triju bērnu māmiņa. Mans bijušais draugs bija no piecu bērnu ģimenes, un, kad viņi svētkos visi sanāca kopā, man tas šķita tik fantastiski. Pieci gan ir par daudz, bet trīs es gribētu! Tāpat ceru, ka man būs stiprs vīrietis pie sāniem. Bet viennozīmīgi nevēlos būt mājsaimniece, kas tikai auklē bērnus, gatavo ēst un kārto māju. Man šķiet, ka tāda sieviete agri vai vēlu kļūst neinteresanta vīrietim. Man gribētos, lai būtu kā maniem vecākiem, kuri pēc vairāk nekā 20 gadu kopdzīves nav viens otram apnikuši, staigā, rociņās sadevušies, sabučojas. Tas ir tik mīļi, es arī tā gribētu!

Ieva Konstante, žurnāls „Marta”/ Foto: Jānis Saliņš/ F64, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva, Evija Trifanova/ LETA