Māris Grigalis: par pieaugšanu un precēšanos
Māri Grigali (34) jau vairākus gadus pierasts redzēt rosāmies televīzijas ekrānā, lasot laika ziņas, vadot raidījumu „Tautas balss” un ik pa laikam arī dažādus izklaides šovus. Nu viņš ļāvies kino izaicinājumam.
Nomācies un mazliet tveicīgs rīts pašā vasaras viducī. Saule ar mākoni spēlē paslēpes – te parādās, te pazūd aiz tā. Ne velna nevar saprast, kādi laika apstākļi šodienai paredzēti. Saule, lietus, vējš, varbūt krusa? Sniega nebūs, to gan skaidri apzinos. Latvijā tā nemēdz būt. Mazliet pielieku soli, lai nenokavētu. Saruna ar Māri paredzēta pulksten 10.00, man šķiet, pieklājīgi būtu ierasties 10.03. Rīts mūs abus mazliet piemānījis. Vietā, kur sarunāts tikties, meitene uz kafejnīcas terases no galdiņiem aizslauka vakardienas drupačas. Šodienas viesus gaida ierodamies tikai pēc stundas. Viņa sasveicinās ar Māri un teic, ka kafiju varam iedzert un papļāpāt. Tikai iekštelpās. Māris pārliecināti pieņem lēmumu doties citas āra terases meklējumos. Laikam jau zina, ka lietus nebūs. Nemēģinu gan viņam to vaicāt, jo esmu lasījusi, ka Mārim ne visai patīk, ja šo jautā. Piesēžam kādā vietā, kur bez mums ir vēl daži tūristi. Saruna vienas melnas un vienas melnbaltas kafijas garumā var sākties.
Kino jau sen vilinājis
„Dzīve piespēlē visādus izaicinājumus. Vai nu tu tos pieņem, vai laid garām. Es šīs piespēles izmantoju. Arī filmēšanās ir foršs izaicinājums un piedzīvojums,” tā Māris. Aigara Graubas režisētajā jaunajā spēlfilmā „Sapņu komanda 1935” viņam piešķirta Spānijas basketbola valstsvienības galvenā trenera loma. Lai zinātu spēles noteikumus, Māris noskatījies vairākus Spānijas izlases basketbolistu mačus, pētījis un analizējis, kā uzvedas treneri, pavadot komandu laukumā, izcīnot uzvaras un ciešot sakāves. Viņš neslēpj, ka ļoti gatavojās, lai varētu godam startēt kino. Nekad iepriekš ar to viņam nebija nācies saskarties. Bet vēlme pamēģināt gan bijusi jau iepriekš. Māris smejas, ka viņam vienmēr gribējies kaut kā iebukņīt Andrejam Ēķim, lai taču uzaicina kādā filmā piedalīties, kaut masu skatos.
„Latvieši – kas tie tādi?! Viņiem pat forma katram citādāka. Mums, spāņiem, ir stils, meitenes tribīnēs, preses uzmanība,” tāda ir Māra atveidotā varoņa attieksme pret Latvijas basketbolistiem. Tā gan mainās, kad latvju bāleliņi sāk bumbu mest grozā, ne garām tam, un beigās izcīna čempiona titulu. Tiesa, Māra atveidotā loma nav no galvenajām, viņš ir tikai „viens no”. Tomēr cilvēkam, kas ar kino līdz tam bijis uz jūs, tas ir pietiekams izaicinājums. Māris pārliecināts, ka viņam uzticētais varonis spēs attaisnot filmas veidotāju cerības un, iespējams, kādreiz viņš tiks vēl pie kādas lomas.
Kino, protams, ir tikai neliela epizode Māra dzīvē. Viņš joprojām lasa laika ziņas un vada raidījumu „Tautas balss”. Joprojām viņam ir arī savs bizness, par kuru viņš runā tikpat izvairīgi kā par savas dzīves niansēm. Viņam joprojām patīk gatavot. Tomēr ceptus kartupeļus ar krējumu un lociņiem viņš nemainītu ne pret kādiem eksotiskiem svešzemju ēdieniem. Tāpēc ik pa laikam dodas uz tirgu, kur ne tikai produktus pusdienām nopērk, bet arī ar veciem un dzīvesgudriem ļaudīm parunājas. Zāļu tēju, garšvielu un citu lauku labumu sievas, protams, Māri pazīst. Vai gan citādi atvēlētu no jaunā skābējuma nosmeķēt veselu gurķīti, ne tikai vēlīgi nošņāptu šķēli. Reizēm uzdāvina mārrutkus vai garšvielu pušķi. Gadās, ka kādai kundzei paticis, kā Māris, lasot laika ziņas, žonglē ar pildspalvu, kāda cita sajūsminās, kā viņam izskatās lillā krekls un šlipse. Māris ņem to vērā, un jau tajā pašā vakarā televīzijā redzams sirmās kundzes ieteiktajā apģērbā. „Es gan uz to neraujos, lai mani atpazītu. Tomēr tas ir tik mīļi un forši,” Māris nenoliedz.
Jau, sarunājot interviju, viņš strikti pateica – nekādas runāšanas par sievietēm, attiecībām un nākotnes bērniem nebūs. Tagad viņš ir ļoti rezervēts, lai gan savulaik esot bijis liels balamute. Laiks, kad presei kādi personīgās dzīves momenti atklāti, pagājis. Uz dziļu filozofēšanu savukārt prāts nenesas man. Tāpēc galvā iešaujas tēma – vecums: pa pusei filozofiska, pa pusei personiska. Varbūt runās, ja jau ar draiskām dzirkstelītēm acīs stāsta par dzīvesgudrajām večiņām Centrāltirgū. „Tevi baida vecums?” ātrumā izmetu. Nē, tas viņu nebaida. „Vai tu jūties vecs?” turpinu. „Nē! Tagad jau pāris gadu es jūtos pieaudzis,” viņš uzsver. Un kā pieaugušam pasaule pavērusies citāda. „Agrāk, vecumā no 20 līdz 30 gadiem, pārvietojos no punkta A uz punktu B, bet apkārt neko daudz neredzēju. Tagad nelaižu garām nevienu mirkli, lai ieraudzītu kaut ko foršu un novērtētu to. Tagad man ir citas vērtības. Es tās izbaudu, izgaršoju un izsmaržoju,” skaidro Māris.
Kad vien iznāk laiks, viņš brauc pie saviem vecākiem, kas mitinās Krāslavas pusē. Ar gadiem viņus gribas apciemot arvien vairāk. „Apzinos, cik vecāki katram ir svarīgi. Viņi spēj dot iekšējo un garīgo spēku. Nav jau pat daudz jārunā, reizēm pietiek par puķēm un mazdārziņu papļāpāt, bet vecāku klātbūtne palīdz man sakārtot iekšējās domas.”
Gluži kā lācis medus stropam cenšos piekļūt Māra privātajām dzīves detaļām, lai arī teicis, ka par to nerunās. „Es esmu ar kādu kopā, bet precējies neesmu,” viņš strupi izmet un atzīstas, ka pagalam necieš jautājumu – vai tev ir attiecības?
Turpmākā saruna raisās par precēšanos – vajag vai nevajag mūsdienās to darīt. „Piederu tradicionālajiem cilvēkiem, kas grib precēties. Man gribas, lai tā diena ir īpaša diviem cilvēkiem. Ne jau tas ir foršais, ka abi paraksta papīrus, bet iet Dievnamā un apliecina viens otram mīlestību, ka viņi grib būt kopā, un viņi ir gatavi savā priekā dalīties ar citiem,” skaidro Māris. Būt kopā ar sievieti, no rīta kopā mosties, uzvārīt kafiju, apskaut vienam otru, uzsmaidīt, vakarā atgriezties mājās, kopā gatavot vakariņas. Tas ir pozitīvais lādiņš. Jā, un būt kopā ar sievieti viņam nozīmē būt kopā arī ar labāko draugu. „Draugs ir cilvēks, kas ir kopā priekos un bēdās, kas tevi atbalsta un kam ir svarīgi, kā tu jūties. Tāpēc ne kuru katru saucu par draugu. Tāpēc paziņu man ir daudz, bet draugi – tikai daži. Būt kopā ar sievieti man nozīmē būt kopā arī ar labāko draugu,” uzsver Māris.
Mārim šorīt vēlais rīts, tāpēc mūsu saruna var notikt desmitos, ne deviņos no rīta. Dienas, kad viņš vēsta agrās laika ziņas, sākas pusē sešos no rīta. Pēcāk tiek organizētas tikšanās ar cilvēkiem, lai pa dienu mazliet brīva laika sanāk. Māris smejas, ka ikdienas pāris stundas guļ pusdienas laiku. Organisms tā pieradis, un, ja vien pa dienas vidu sanāk kāda tikšanās, nav brīnums, ka viņš nemanot varētu iemigt, lai arī cik svarīga saruna. Vakarā atkal darbs LNT. Bet no pulksten desmitiem līdz vienpadsmitiem viņš dodas peldēt, ne jau katru vakaru, bet diezgan regulāri. Pāris gadu viņš ir arī kaislīgs makšķernieks, šo hobiju gan atstājot brīvdienām.
Bet vispār Māris dzīvi necenšas plānot trīs vai piecus gadus uz priekšu, vien konkrētas lietas, kas saistās ar biznesu.
Mūsu saruna tuvojas noslēgumam. Saule joprojām rotaļājas ar mākoni. Kāds laiks būs, tādā būs jādzīvo. Māra noskaņojumu laika apstākļi nespēj sabojāt, un tiem viņš īpašu uzmanību nepievērš.
