Erotisko stāstu autors Valdis Felsbergs atklāj savas attiecības
Viņš – Felsbergs – savulaik „rotaļājies” politikā, vadījis raidījumu televīzijā. Tagad maizi pelna kā biznesa konsultants. Brīvajos brīžos uzraksta kādu literāru gabaliņu, ko pats dēvē par novelēm. Patlaban izdoti divi viņa krājumi – „Nemiers” un „Mazā nakts mūzika”. Citiem patīk, bet citi viebjas nepatikā – pārāk izaicinoši, naturāli, vardarbīgi un nepieradināti. Vairākkārt viņš apgalvo, ka ir heteroseksuāls, iespējams, divdzimumu būtne, bet iespējams – nav vīrietis. Par absurdu uzskata iekārot tikai vienu partneri.
Domājoši jūtošam lasītājam. Visiem dzimumiem tie ir domāti. Ja viņi ir divi, tad diviem, bet citi apgalvo, ka ir vairāk nekā divi. Tad arī visiem pārējiem. Bet vispār es rakstu sev. Latviešiem ir tāda kvalitātes mēraukla – sev taisīts. Tad mani stāsti ir sev taisīti.
Cik tavos stāstos dzīves īstenības?
Reizēm ir tā, ka dzīve nav iedevusi pietiekami daudz materiāla, tad jāpiedomā klāt. Bet tā gadās reti. Par dzīvi gudrāks esmu ļoti reti.
Mīlestība ir terminoloģijas jautājums. Ar šo jēdzienu katrs saprot, ko grib. Un taisnība laikam ir tiem, kas nesaprot neko. Mīlestība ir kā rota un greznumlietiņa attiecībās. Ar to nevar svaidīties bez savas jēgas pa labi un kreisi. Kad lieto vārdu „mīlestība”, tad tam nav nekādas citas jēgas, kā šo greznumlietu pasniegt otram.
Tu savā dzīvē bieži lieto šo greznumlietiņu?
Nē, nē, tieši tik reti, lai tā nekļūtu par ikdienu.
Juridiski esmu precējies vienreiz, tomēr šī man ir otrā ģimene. Vecākie dēli ir no pirmās ģimenes, bet jaunākais dēls un meitiņa peciņa tagadējā ģimenē. Ar bērniem viss ir kārtībā, viņi visi draudzējas.
Mana tagadējā sieva lasa manus stāstus, un patiesībā viņa man tagad ir tikai tāpēc, ka es rakstīju stāstus. Citādi mēs nemaz nebūtu kopā. Man nevarētu būt sieva, kas nav manas literatūras lasītāja. Viņa ir vistuvākais cilvēks, un viņai vienīgajai ir lemts redzēt manus stāstus vēl procesā.
Ar pirmo sievu man ir kā ar Dievu – mēs viens otru liekam mierā.
Tu esi bijis uzticīgs savām sievām?
Klasiskā verdziskā uzticība nekad nav ietilpusi manā ģimenes modelī. Ir tāds briesmīgs un par vispārpieņemtu atzīts postulāts, ka cilvēks drīkst stāties dzimumattiecībās tikai ar vienu partneri. Tad jau sanāk, ka cilvēks nevar būt heteroseksuāls. Heteroseksualitāte taču ir tieksme uz pretējo dzimumu. Esmu heteroseksuāls. Patiesībā visi jau zina – tas ir absurds, ka cilvēks paredzēts dzimumattiecībām ar vienu partneri. Ne velti reklāmās uz dārgajiem autiņiem sasēdina pusduci puskailu meiteņu. Es domāju, ka arī sievietes vēlas vairākus partnerus.
Nē, es esmu pilnīgi uzticīgs. Klasiskā izpratnē krāpšana vispār nav pieļaujama. Tikai nezin kāpēc visi tajā piedalās. Kaut ko dara pa malām, viens otram melo. Tas tikai tāpēc, ka tieksme ir uz vairākiem partneriem, bet tiek ieprogrammēts, ka var būt tikai uz vienu. Tie, kas ieprogrammējuši, ka tieksme nekad nebūs apmierināta, paši vienmēr ir neapmierināti, bet neapmierinātie vienmēr kaut ko zags un krāpsies. Tāds dzīves modelis man nav pieņemams.
Jūs ar sievu pilnīgi visu viens otram stāstāt?
Mēs piedalāmies viens otra piedzīvojumā, jo tas ir mūsu kopējais piedzīvojums. Man ir tā veiksme, es jau no jaunības esmu zinājis, ko no attiecībām vēlos. Dzimumattiecības kā reizi ir joma, kur cilvēks kā circenis pelnos – nezina, uz kuru pusi lēkt. Tad nu peld, kur straume nes. Man bija tā, ka zināju, ko gribu, un to arī atradu.
Meklēt nav īstais vārds. Meklēšana dzīvē vairumā gadījumu sastāv no – atsijāt to, ko nevajag, bet paturēt to, ko vajag. Tātad svarīgi ir ērtības labad nepaņemt to, ko tev nevajag un nesalūzt grūtību priekšā, ja esi atradis to, ko tev vajag. Visbiežāk jau cilvēks neatrauj pēcpusi no dīvāna, un pirmās laulības bieži notiek pēc principa – kas gadījās. Ar klasesbiedreni, kursabiedreni vai kaimiņieni.
Arī tev tā gadījās?
Patiesībā, jā. Mana pirmā sieva bija mana kursabiedrene, lai gan mēs tā, pa īstam, satikāmies, kad bijām jau beiguši augstskolu. It kā otrreizējā iepazīšanās bija interesantāka, jo vairs nebija jāsēž blakus, bet vienlaikus arī sarežģītāka.
Greizsirdība ir vēl viena greznumlietiņa. Tā, tāpat kā mīlestība, būtu pareizi jālieto. Bez greizsirdības nevar, jo tad mīlestība ir piedzīvojums bez garšvielas.
Bet tev tā greznumlieta nekad nav „miesā griezusies”?
Greizsirdības dēļ var sāpēt, ja attiecības jūk, ja jūti, ka tev ir žēl zaudēt partneri. Ja attiecības pastāv un par partnera zaudēšanu nav jābaidās, tad gan nevajadzētu sāpēt.
Ai, man taču jau ir simts gadi un visādi bijis. (Smejas.) Īpaši bangainajos pubertātes gados. Līdz tam, ko es te tagad vecumgalā stāstu, ir kaut kā jānonāk.
Tu tiešām jūties vecs?
Nejūtos vecs, es tikai tagad ironizēju. Kad būšu patiešām vecs, muti velti nedzesēšu, jo vārdu – vecs – baidīšos izrunāt. Tieši otrādi – jūtos jauns un neticu tam skaitlim, kas man patiesībā ir.
Savu laimīgo ģimeni izveidoju 36 gados, tāpēc biju pret šo krīzi nodrošinājies. Patiesībā jau šī jēdziena atšifrējumu īsti nesaprotu.
Savu laimīgo ģimeni izveidoji ar jaunāku sievieti?
Sieva ir nedaudz jaunāka par mani. Kad veidojām ģimeni, man bija 36, viņai – 21. Man bija izjukusi iepriekšējā ģimene, un tobrīd es biju brīvs. Es gan nedzīvoju viens, bet izjukušā ģimenē. Nebiju tik bagāts, lai dzīvotu viens. Domāju, darīju pareizi, jo man ar bērniem bija labas attiecības, un bērni savu tēvu atceras no bērnības.
Nē, nav vērts. Bet spriedelējumi par šo tēmu vienmēr abstrahējas no materiālajām iespējām. Nevar taču pastāvīgajos skandālos dzīvot, jo tas bērniem nāk tikai par ļaunu. Tomēr ne visi ir Holivudas zvaigznes, kam šķiroties vienīgā problēma ir, kā miljonus sadalīt. Man nebija tādas iespējas izvēlēties – vienam viena pils, otram – otra.
Kas tev svarīgs, lai ikdienā justos labi?
Pilnvērtīgs sekss noteikti atrodas saraksta augšgalā. Ne jau vienmēr tas notiek katru dienu, un ne jau katru dienu tas notiek tikai vienu reizi vien. Tam nav jānotiek pēc grafika. Attiecību sākumā gan vairākus gadus vajadzētu būt tā, ka bez tā no gultas nu nekādi neizkāpt.
Ja runāju par pieredzi, kuru vērts atcerēties, tad tas bija ļoti labā vecumā, citiem arī iesaku – man bija gandrīz 22. Tiesa, pirms tam līdz 20 biju vienu reizi atzīmējies; nu, tas tā – lai pārāk ilgi nepaliktu nevainīgs. Tas bija pilnīgi stulbi, bet es biju pietiekami sagatavots tai reizei, tāpēc nekādas psihiskās traumas man nebija. Zināju, ka tā jēdzīgā reize vēl jāgaida.
22 ir kāds maģiskais vecums, kad parādās īpašas spējas jēdzīgam seksam?
Laikam neprecīzi izteicos par to vecumu. Kamēr neesi gatavs atrast visu to jēdzīgo, ko seksā var atrast, un tev nav, ar ko to atrast, tad tam nav jēgas. Vecumam nav nozīmes, jo tas, kas ir muļķis 16 gados, tāds var būt arī 60 gados.
Par visiem vīriešiem nevaru atbildēt. Man diezgan bieži gadās palasīt sieviešu žurnālus, piemēram, sēžot frizētavā. No tiem diezgan daudz uzzinu par vīriešiem. Praktiski katrā sieviešu žurnālā varu izlasīt, ko vīrieši grib, kā viņi rīkojas un ko domā. Tāpēc zinu pilnīgi droši – vīrietis es neesmu. Pie tās sugas, par kuru raksta sieviešu žurnāli, nepiederu. Tāpēc varu atbildēt tikai par sevi. Pornogrāfija man patīk, jo tur ir ļoti skaistas sievietes, bet vīrieši tur nav skaisti. Nevienā pasaules skaistumkonkursā nav tik daudz skaistu sieviešu kā pornofilmās.
Mums ar sievu kādreiz patīk kādu filmu noskatīties. Tomēr jāatzīst, pornogrāfija līdz ar pasauli ļoti strauji mainījusies. Vēl šī gadsimta sākumā varēja dabūt filmas, kas bija baudāmas. Neteiksim, ka dziļi saturīgas, bet tur darbojās cilvēki, kas bija skaisti. Atceros visas labās vecās – „Kaligulu”, „Katrīna”, „Grieķu kārumnieces”. Tagad nekā tāda vairs nav. Reiz intīmpreču veikalā prasu, ka gribu kādu jēdzīgu filmu, atbilde bija pilnīgi nesaprotama – mums daudzi prasa, bet mums nav.
Neesmu nekāds fetišists, lai izstāstītu visādus garumus, platumus un biezumus. Oi, man visādas patīk – garas, īsas, tievas vai resnas, tas nav svarīgi. Man patīk trenēti ķermeņi; ja sievietei ir ļenganas, tizlas un nesportiskas formas, arī kaulaini pakaramie man nepatīk, tad tās uzreiz atkrīt.
Pats arī uzturi sevi formā?
Man novilkt kreklu?
Sportot – tas nebūs pareizi teikts. Sporto cilvēki, kas piedalās kaut kādās sacensībās. Bet neliela sporta zālīte man mājās ir, jo par sevi ir jārūpējas. To daru jau no bērnības, un tas man kaut kā dabiski sanāk. Esmu pieradis un cenšos no tā neatradināties.
Anta Blumberga, žurnāls „Marta”/ Foto: Rojs Maizītis
