Kāpēc mums tik ļoti patīk kritizēt? Padomi, kā to darīt pareizi

Iz dzīves un teorijas

Kad jautājam citu viedokli, protams, jābūt gatavām ne tikai slavas dziesmām. Taču sagatavoties pārliekai kritizēšanai nekad nav viegli. Jau tā tiekam kritizētas par visu iespējamo – ēšanas tikumiem, draugu, brūtgānu un karjeras izvēli. Kāpēc lai labprātīgi uzprasītos uz vēl nesaudzīgāku „ķidāšanu”. Man dzīvē gadījies sastapt itin naskus kritizētājus, kuru domas vairs neprasu vai, tā teikt, laižu gar ausīm. Sākot jau ar dažiem radu gabaliem – visgudrākajiem un vispareizākajiem, kam neviens neko nespēj izdarīt pa prātam un kas nekad neliegs savu „viedo” padomu. Ir arī tādi, par kuriem gribas teikt: „Ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē.” Nu, piemēram, koris gatavojas koncertam. Koristiem jāizdomā, kā visam vajadzētu izskatīties, kādu mūziku izmantot utt. Kad viss melns uz balta uzrakstīts un iesniegts vispārējai zināšanai, tad sākas. Atmostas dusošie ģēniji un neliekas mierā – kāpēc tieši šo dziesmu, es zinu vienu labāku, arī tas nederēs...” Tā vien urda jautājums – kur biji, kad pārējie strādāja. Smieklīgā kārtā tādās reizēs vienmēr kāds ausī iečukst: „Viss normāli – kā jau pie latviešiem!”

Nejaukākā kritiķu grupa gan ir pilnīgi svešinieki tramvajā vai citās sabiedriskās vietās, kas nespēj nepateikt dzēlīgu piezīmi par taviem košajiem nagiem vai „nepareizo” bērna audzināšanu.

Ir vēl arī šādi īpašie kritizētāji – ļoti gudri cilvēki, ar kuriem parunāties ir interesanti. Nelaime tā, ka viņi ir pārlieku kritiski noskaņoti. Ja vien viņi gribētu, noteikti atrastu pozitīvas lietas, taču izvēlas meklēt trūkumus un koncentrēties uz tiem. Šiem gudrajiem vajadzīgs nepārtraukts apliecinājums, ka viņi tik tiešām ir ļoti gudri. Bet, lai radītu kaut ko, kas dzīvē apliecinātu viņu gudrību, ir jāiegulda laiks un darbs. Turpretī tam, lai pierādītu, ka citi nav tik gudri kā viņi, vajadzīgas tikai dažas minūtes.

Patiesībā kritika ir konstruktīvs un taktisks vērtējums par kādu darbību vai veikumu, norādot gan uz tā labajām, gan sliktajām pusēm. Cilvēciskā būtne sevi tā izpauž, komunicē. Kritizēt nenozīmē meklēt vainas vai kļūdas, taču nezin kāpēc parasti šo vārdu tieši tā arī saprotam, un, pateicoties netaktiskajiem kritiķiem, tas kļuvis par sinonīmu vārdam – tiesāšana.  Jēdzīgai kritikai jābūt analizējošai, ar pozitīvu mērķi. Bet kāds gan var būt mērķis kritiķim, izsakot piezīmes par taviem nagiem? Šāda tiesāšana labākajā gadījumā izraisa līdzjūtīgu smaidu, sabojātu garastāvokli, bet sliktākajā – indīgas vārdu apmaiņas.

Kāpēc viņi tā dara?

Te nu uzreiz jāpiebilst, runa nav par konstruktīvajiem kritiķiem, bet pārējiem – kolēģiem, radiem, kaimiņiem un pat draugiem, kas, kritizējot un nosodot katru tavu soli, norādot uz visām tavām kļūdām, ir kā ērkšķi dibenā. Daļa no šiem cilvēkiem patiesi tevi mīl un, viņuprāt, vēl tev visu to labāko. Šie „labvēļi” diemžēl neizvēlas adekvātu veidu, kā paust savas rūpes. Parasti pārmērīgai kritizēšanai padodamies, jo:

1.  Baidāmies no tā, ko nezinām. Daudz vieglāk ir to visu „norakstīt”, nekā izzināt, saprast un pieņemt.

2. Pēc dabas esam savtīgi un savas intereses vienmēr liekam priekšplānā. Tā, piemēram, ja kādam skauž, ka grasies iegādāties māju, viņš visdrīzāk pateiks, ka tavs lēmums nav finansiāli izdevīgs, lai pats nejustos slikti, jo viņam māju taču nav.

3. Un visbeidzot – esam slinki. Vieglāk kritizēt, nekā meklēt risinājumus un piepūlēties, lai kaut ko mainītu.

Psihologi apgalvo, ka nejēdzīgie kritiķi patiesībā ir gauži nelaimīgi ļaudis. Viņiem ir zems pašvērtējums vai pat depresija. Daži ir izteikti greizsirdīgi un skaudīgi un nespēj pārdzīvot, kur nu vēl priecāties, par to, ka citam uzsmaidījusi veiksme vai vienkārši klājas labi. Kritizēšana var būt arī īpaša projekcijas forma – kritiķi citos saskata to, kā paši patiesībā dziļi sirdī jūtas. Piemēram, ja kāds nosauc tevi par neprašu, zemapziņā viņš tā domā pats par sevi. Vai arī viņš ir pārliecināts, ka tu par neprašu uzskati viņu, tādēļ sper to laukā pirmais. Un paradoksāli – jo negantāks kritiķis, jo vairāk tu no viņa attālinies, bet viņš vēl vairāk tiecas iegūt tavu uzmanību. Šie ļaudis gluži kā niķīgi bērni par katru cenu cenšas izpelnīties ievērību.

Iesākumā tev jāsaprot kritikas mērķis. Piemēram, vairumā gadījumu (arī ar taviem vecākiem) tu tiec kritizēta, lai kļūtu labāka. Lai arī līdzeklis ne vienmēr ir motivējošs, nodoms bijis labs. Savus kritiķus vari uzklausīt, ignorēt vai tiem palīdzēt, bet nelej eļļu ugunī un necīnies pretim ar atriebīgām metodēm, sākot kritizēt arī viņus. Demonstrē pašpaļāvību un nesatricināmību. Ja kāds tevi kritizē, lai iegūtu labumu sev, esi atklāta – pasaki, piemēram, savam bosam, ka ir arī labāks veids, kā tevi motivēt strādāt centīgāk. Kritizētājus – skauģus un pašapziņas cēlājus – atšuj ar konfrontāciju, skaidri, gaiši paziņojot, ka ļoti labi saproti, kas slēpjas aiz viņu kritiskajiem komentāriem. Ar greizsirdīgiem un nedrošiem tipāžiem vari tikt galā, nepievēršot viņiem pārāk lielu uzmanību. Piemēram, liec kolēģei, kas sūdzas par tavām idejām, pašai kaut ko izdomāt. Ja viņai ideju nebūs, tas līdzēs gluži kā auksta duša. Bet, ja kritiķe neatlaižas, vienkārši distancējies. Neļauj sevi sagraut un atceries – viņa taču ir tā, kas kaut kādu iemeslu dēļ ir nelaimīga, nevis tu.

Mācies  kritizēt

Ir vesela zinātne, kā kļūt par labu kritizētāju. Taču vērts iegaumēt pašu svarīgāko – savus spriedumus vienmēr izsaki taktiski, ar cieņu un respektējot atšķirīgus viedokļus. Kritika ir kaut kas starp slavināšanu un rājienu, un tai vienmēr  jābūt cieņpilnam aktam ar mērķi palīdzēt otram labāk izprast sevi vai savu darbu.  Pirms ver vaļā muti, zini, kāpēc to dari un kādu problēmu centies atrisināt. Svarīgi ir arī, kā to dari. Daudz labāk vienkārša „tu esi pārāk izšķērdīga” vietā darbosies teikums: „Padomā, vai viss, ko pērc, tev tiešām vajadzīgs.” Pirms ķeries pie kritizēšanas, pārliecinies arī, vai par konkrēto tēmu pati esi gana zinoša. Nekas nav kaitinošāks, kā klausīties spriedumus no kāda, kas spļauj laukā dažādas sagramstītas druskas. Tāpat nekad nekoncentrējies uz trūkumiem. Labs kritiķis vairāk runā par to, kas ir, nevis – kā nav. Tavai kritikai jāparāda plašāka perspektīva un jāpalīdz izdarīt turpmākās izvēles.

Neko jaunu nepateikšu, bet saņemt kritiku ir daudz grūtāk, nekā to dot. Tik reti tiekam kritizētas bez tiesāšanas piegaršas, ka aizmirstam, kā uztvert pozitīvu kritiku, kas tiešām mēdz būt noderīga. Ja tu bez emocijām analizēsi to, ko tev saka, spēsi uz notiekošo paskatīties reālāk. Tādēļ vispirms jau paklusē un uzklausi. Parasti, izdzirdot kritiku, jaucamies pa vidu, aizstāvamies un tādējādi nemaz nedzirdam sacīto. Var taču būt, ka runātājs pasaka ko ģeldīgu. Lēmumu „ņemt to vērā vai ne” vienalga pieņemsi pati. Prasi kritiķim paskaidrot viņa viedokli, īpaši, ja viņš tikai norāda uz kļūdām, bet neizskaidro, kādēļ tās par tādām uzskata. Liec kritizēšanai no tiesas prāvas pārtapt dialogā. Galu galā, ja piekrīti kritikai, bet neredzi tam risinājumu, pajautā kritiķim, ko, viņaprāt, tev vajadzētu mainīt. Bieži gan tam sekos tikai daudznozīmīgs klusums, taču saruna jau būs ievirzīta citā gultnē. Pēkšņi uzbrucējs būs pārtapis vienkāršā sarunu biedrā.