Kas bija pirmais: poga vai pogcaurums?
Cilvēce izgudroja pogu daudz par agru. Par laimi tā karājās diegā – nenotrūka un nepazuda – to ilgo laiku, kamēr kādam iešāvās prātā ideja par pogcaurumu. Tāpēc pogas vēsturi var nosacīti iedalīt divos lielos periodos – pirms un pēc pogcauruma izgudrošanas.
Sākotnēji poga bija tikai dekoratīvs elements, bet, ieviešot pogu aizdari, tā ieguva arī praktisku funkciju. Un nekādi jaunievedumi – ne rāvējslēdzēji, ne lipekļi – nav spējuši izkonkurēt pogu.
Senākie pogām līdzīgie priekšmeti atklāti Indas ielejas arheoloģiskajos izrakumos un datējami ar 2000. gadu pirms Kristus. Šīs pogas netika izmantotas apģērba aizdarei, bet gan kā rotājumi. Daudzviet lielos daudzumos atrastas arī pogas no bronzas laikmeta, aptuvenu 3000 gadus vecas. Tomēr šajos senajos laikos cilvēki savu apģērbu apjoza ar jostām un siksnām, sastiprināja ar saktām un dažādām saspraudēm. Pogām, kas tika izgatavotas no kaula, raga, koka, metāla un gliemežvākiem, seno laiku dendiji piešķīra tikai tādas piešūtas brošas funkciju.
Pat senie grieķi un romieši, kuru hitoni, peplosi, togas un citi brīvi krītošie apģērbi prasīt prasījās pēc kāda droša sastiprinājuma, izlīdzējās ar saspraudēm un jostām. Tiesa, viņi arī nekautrējās no kailuma – ja nu apģērba gabals nokrīt. Tomēr viņu laikā radās pirmās zināmās pogu cilpas – pogu izmauca cauri diega cilpiņai, lai saturētu kopā divus apģērba gabalus (parasti uz pleciem).
Tādējādi pogas gadu tūkstošiem vienkārši eksistēja un gaidīja savu lielo stundu, kad modes vēsturē parādījās revolucionārais jaunievedums – pogcaurums.
Senākie vēsturiskie atradumi, no kā var secināt, ka bijusi pogu un pogcaurumu aizdares sistēma, attiecas uz 13. gadsimta Vācijas teritoriju. Būtu gan maldīgi domāt, ka ģermāņi vai teitoņi bija šā izgudrojuma autori, kaut arī tās pazīstamas kā praktiskas tautas. Visticamāk, šī aizdares sistēma pārņemta Krusta karu laikā no turkiem un mongoļiem. Krustneši varēja atzīt pogas par cīniņos mazāk bīstamu apģērba saturētāju nekā asās saspraudes vai saktas. Turklāt apģērbu piegriezums kļuva aizvien komplicētāks un augumam pieguļošāks, tāpēc pogu aizdare bija ļoti piemērota. Lai nu kā, ap 1200. gadu Eiropas mode ar lielu sajūsmu uzņēma pogu ar visu pogcaurumu. Droši vien daudzi drēbnieki tolaik iebelza sev pa pieri un nosūkstījās: kā viņiem agrāk tāda vienkārša lieta nebija ienākusi prātā! Katrā ziņā pogas uz vairākiem gadsimtiem kļuva par apģērbu modelēšanas virzītājspēku. Un ne tikai to – arī par vienu no pirmajiem modes kliedzieniem un baznīcas nosodījuma objektiem.
Pirmie pogcaurumi, protams, bija vienkārši iegriezumi audumā, cauri kuriem varēja izvilkt pogu. Taču šis sastiprinājums izrādījās tik drošs un ērts, ka nevienam nebija šaubu par tā lielo nākotni. Vienīgi franči – kā jau parasti modes lietās – izrādījās ašākie: viņi radīja gan pogas nosaukumu daudzās Eiropas valodās (franciski – bouton), gan jau 1250. gadā nodibināja pirmo Pogu meistaru ģildi. Šī ģilde izgatavoja pogas ar lielu meistarību un izcilu māksliniecisko gaumi – par prieku aristokrātijai, jo zemnieki šajos pogu svētkos nevarēja piedalīties. Šajā laikā sākās pogu iedalīšana pēc sabiedrības kārtām, un aristokrātija pat izdeva likumus, kas atļāva zemākām šķirām nēsāt tikai ar diegiem apvilktas jeb aptamborētas vai ar audumu apšūtas pogas. Poga kļuva par statusa simbolu.
14. gadsimta vidū pogu ražošana un tirdzniecība jau bija liels bizness. Francija joprojām saglabāja Eiropas pogu galvaspilsētas lomu, un tās Pogu meistaru ģildes ienākumi plauka un zēla, izgatavojot pogas mēteļiem, svārkiem un jebkam citam, kas izskatījās pēc apģērba gabala, kam vajadzīgas pogas. Drēbnieki šuva apģērbu, kurā pogas ar visiem pogcaurumiem bija izkārtotas rindu pēc rindas. Ļaudis bija pārņēmis tāds pogu trakums, ka iejaucās pat baznīca un deklarēja pogas par sātana lamatām. Acīmredzot tas bija saistībā ar dāmu tērpiem, kuru priekšu kārdinoši greznoja pogu rindas.
Pogu mānija aizgāja tiktāl, ka daža laba augstmaņa tērpu rotāja tūkstošiem pogu, turklāt katrai bija arī savs pogcaurums. Līdz ar to apģērbšanās un izģērbšanās kļuva par nepatīkamu darbu, toties radās jauna profesija – profesionāli ģērbēji. Tā tas turpinājās neatslābstoši, un kronis visam bija divu karaļu tikšanās 1520. gadā. Lai atstātu iespaidu uz Anglijas karali Henriju VIII, Francijas karalis Fransuā I uz tikšanos ieradās tērpā, kas bija nosēts ar 13 600 pogām! Viņam par lielu vilšanos Henrijs VIII parādījās, nesdams aptuveni tādu pašu pogu smagumu uz sevis.
Mūsu senči senatnē pogas vēl nepazina, tāpēc latviešu tautas tērpos to nav. Mums ir liela saktu dažādība, bet vīriešu svārkiem pogu vietā bija kāši, t. i. raksturīgi plākšņoti, spodri misiņa āķi, sadiegti sīki biezi uz krūtīm. Tādā veidā svārkiem, tos uzvelkot, uz krūtīm veidojas spodra metāla vai pat sudraba plākšņu svītra. Viduslaikos reizē ar Eiropas iekarotājiem apģērbā parādās arī pogas, vērtīgākās bija no sudraba un dzintara. Latviešu valodā pogas nosaukums cēlies nevis no vācu knopf, bet gan no krievu pugovica.
Krievu valodā pogas nosaukumam ir līdzīga sakne ar vārdiem, kuru nozīme ir baidēt, biedēklis u. c. Iespējams, tas saistīts ar to, ka slāviem bija vairāk izteikta un ilgāk nekā visām citām tautām saglabājās vēl viena pogu funkcija – amulets, kas aizsargā un aizbiedē ļaunumu. Līdz Pētera I laikiem (18./19. gadsimts) Krievijā bija vairāk nekā 40 dažādi pogu veidi. Pogas pie apģērba bija savdabīga vizītkarte – to forma, daudzums, iegrebtie raksti un zīmes zinātājam varēja pavēstīt gan par pogu valkātāja stāvokli un nopelniem, gan tuvību pie varas aprindām.
Mūsdienās iedomāties, ka pogām bijusi arī maģiska funkcija, mēs varētu tikai saistībā ar skursteņslauķa pogu, kas nes laimi. Ticējums skursteņslauķa pogai nāk no Eiropas un saistīts ar šīs profesijas misiju – nest gaismu, siltumu, drošību, atbrīvot ceļu ugunij u. c. Bet Krievijā pogas kā amuleti ieguva milzu nozīmi, faktiski kļūdamas par vienu galvenajiem ikdienas talismaniem. Tas arī saistīts ar mistisko nozīmi, ko slāvi piešķīra apkaklītei, jo par ievainojamāko, pret nelabo neaizsargātāko ķermeņa vietu viņi uzskatīja kaklu un seju. Tāpēc pirmās pogas tika piešūtas pie apkaklītes un piedurknēm – lai ļaunie gari neaizturēti netiktu klāt cilvēka ķermenim. Ļoti izplatīts atradums Senās Krievzemes arheoloģiskajos izrakumos ir pogas – piekariņi, kas bija sastopami līdz pat 18. gadsimtam, kam bija osiņa, aiz kuras to piešuva apģērba vienā pusē, bet otrā iestrādāja lentītes cilpu aizdarei.
Lai poga iegūtu amuleta spēku, uz tās bieži iegravēja simboliskas zīmes, kas cilvēku aizsargāja, piemēram, saules zīmi – spirāli vai apli ar punktiņu vidū, jo gaisma aizbiedē tumsas spēkus. Arī pogas forma varēja būt maģiska – poga olas vai ozolzīles formā simbolizēja auglīgumu. Un pogas krāsai arī bija savs spēks. Izrakumos Senajā Novgorodā tika atrasts jauna tirgoņa krekls, uz kura apkaklītes bija piešūta prāva, no sarkaniem dzīpariem pīta poga. Tā nekādi nevarēja tikt izmantota aizdarei, kā arī diez vai bija rotājums, toties sarkanā krāsa, kas slāviem bija tik iecienīta, simbolizēja aizsardzību pret ļaunajiem gariem. (Starp citu, vēl mūsdienās diezgan populāras ir mezglotas pogas ar senu aizsargājošu nozīmi – ķīniešiem tas ir pērtiķa dūres mezgls, frančiem – Žozefīnes mezgls.) Neretie pogām bija dobjš vidus, kurā tika ielikts gabaliņš metāla, skrots vai apaļš akmentiņš, tā padarot to par zvārgulīti, kas atbaida ļaunos garus.
Ticība pogas mistiskajam spēkam krievu tautā bija dzīva vēl salīdzinoši nesen. 1931. gadā Londonas avīze Sunday Time publicēja rakstu Nogalinātā cara poga. Tajā bija izklāstīts notikums ar kādu Ufas zemnieku, ko arestēja čekisti par to, ka viņš ar maģisko pogu dziedinājis ļaudis. Tā bijusi čekistu nošautā Krievijas pēdējā cara Nikolaja II poga. Dīvainākais, ka viņa pacienti tiešām izdziedinājušies tikai no tā, ka poga pielikta pie slimās vietas. Acīmredzot tik liels bijis ticības spēks tās spējām!
Pogu modes vilnim Eiropā reiz vajadzēja atplūst, un 16. gadsimtā, lielā mērā tāpēc, ka puritāņi to pamatīgi nosodīja, pogu popularitāte pamazām pieņēma saprātīgus apmērus. Tas nenozīmē, ka pogas nebija modē. Vienkārši – vairs nevajadzēja tik pārmērīgu pogu daudzumu vienā tērpā, lai skaitītos moderns. Toties turpmāk lielāku uzmanību pievērsa pogu dizainam, līdz ar to pavērās plašas iespējas māksliniekiem. Piemēram, 16. gadsimtā uz skatuves uznāca Venēcijas stikla pūtēji, kas izgatavoja brīnišķīgas pogas saplaisājuša stikla tehnikā. Karstu stikla pogu strauji iegremdēja aukstā ūdenī, un tajā radās smalku plaisiņu tīkls. Gaismā šāda poga dzirkstīja kā briljants.
Taču bija arī īsta briljanta pogas! 1620. gadā pirmais hercogs Bekingems uzskatīja briljantus par pietiekami labu izejmateriālu pogām, ar ko greznot savu galma kostīmu un apmetni. Lielākoties gan viņa briljanta pogām bija tikai dekoratīva nozīme. Citi 17. gadsimta augstmaņi dižojās ar zelta un ziloņkaula pogām, turklāt parādījās arī pogas, uz kurām bija miniatūras glezniņas vai portreti, piemēram, kunga mīļākā medību suņa portrets. Tie, kas nevarēja atļauties izšķiest veselu bagātību par pogām, samierinājās ar sudraba, keramikas un zīda pogām.
Ja kādam vēl būtu šaubas par pogu lielo nozīmi 17. gadsimtā, atliek pieminēt Pogu karu Francijā. Franču drēbnieki iemanījās paši izgatavot diegu pogas militārajām uniformām. Tās bija vienkāršas mazas, apaļas diegu podziņas, kas savu pamatfunkciju pildīja nevainojami un bija arī ekonomiskas. Taču franču pogu meistaru cunfte jutās tik rupji apvainota, ka panāca, lai valdība izdod likumu, kas aizliedz diegu pogu lietošanu. Ar to vēl viņiem nebija gana – viņi uzstāja arī, lai likums tiktu bargi ieviests dzīvē. Drēbnieku darbnīcās tika veikta kratīšana, un tie drēbnieki, kas vēl izmantoja šīs pogas, tika aplikti ar naudas sodu.
Lai zaldāti nešņaukātos piedurknē
18. gadsimts sākās ar pasakaini izšūtu pogu laikmetu – tām bija koka pamatne, ko apvilka ar izšūto materiālu un aizmugurē krustām šķērsām sašuva kopā. Uz gadsimta beigām modē nāca aizvien lielākas un lielākas metāla pogas, un to kalšanai sāka izmantot pat tēraudu. Kad 1789. gadā Džordžs Vašingtons, sekmīgi vadījis amerikāņus revolucionārajā Neatkarības karā pret britu varu, gatavojās kļūt par pirmo ASV prezidentu, viņš inaugurācijas tērpam pasūtīja ar roku izkaltas, speciālas pogas no vara, misiņa vai apsudrabotas. To 22 modeļi joprojām eksistē.
18. gadsimtā militāristi dižojās ar pogainiem mundieriem. Lielas metāla pogas bagātīgi rotāja dažādu valstu karavīru formastērpus, un reizēm izskaidrojums šai modei bija kuriozi pragmatisks. Piemēram, stāsta, ka Prūsijas karalis Frīdrihs Lielais izdomāja savu karavīru mundieru piedurknes nošūt ar pogām. Reiz kādā karaspēka inspekcijā viņš ievēroja, ka viņa karaliskās armijas karavīri mēdz slaucīt degunu uniformas piedurknē, kas ir ērtāk, protams, nekā niekoties ar kabatas lakatiņu. Sašutis par sava karaspēka estētiskās izjūtas trūkumu, viņš pavēlēja uzšūt piedurkņu galos pogas tā, ka bez riska savainot degunu šņaukāšanās vairs nebija iespējama. Starp citu, šī mode ieviesās arī vīriešu civilajos kostīmos un saglabājusies arī mūsdienu uzvalkos dekoratīvas pogu rindas veidā piedurkņu galos – lai vīrieši nedomātu atsākt šņaukāties!
Savukārt cita karavadoņa – dižā iekarotāja Napoleona – armijā izplatīti bija divrindu mundieri, kam arī bija ļoti praktisks funktieris. Proti, kad mundiera priekšpuse bija notraipīta un nebija iespējas nodoties pamatīgai veļas mazgāšanai, to vienkārši atpogāja, apgrieza uz otru pusi un atkal piepogāja ar tīro pusi uz āru. Šis piegājiens joprojām tiek izmantots šefpavāru baltajos formastērpos, un arī uzvalka žaketei ar divrindu pogām senčos ir 18. gadsimta militārās uniformas.
Napoleona armijai bija arī šāds jaunievedums – uz formu pogām bija uzspiesti pulku numuri. Pateicoties tam, 2002. gadā izdevās identificēt tūkstošiem cilvēku mirstīgo atlieku, kas tika atrastas celtniecības darbu laikā Viļņā. Tur tika atrasts ļoti daudz šādu pogu, tāpēc arheologi varēja noteikt, ka tie ir Francijas armijas karavīru masu kapi. Zināms, ka, 1812.–1813. gadā Francijas armijai atkāpjoties, Viļņā palika desmitiem tūkstoši ievainoto, sakropļoto un smagi slimo Napoleona kareivju.
19. gadsimts kļuva par pogu zelta laikmetu. Masu produkcijas ražošana vairākās valstīs, Napoleona (ampīra) un viktoriāņu krāšņie stili, celuloīda izgudrošana – tas viss pavēra jaunus apvāršņus pogu ražotājiem, solot dārgo metālu aizvietošanu ar iespiestu un krāsotu plastiku. Sākās mežonīga kompāniju konkurence par pasūtījumiem pogu ražošanā armijas uniformām un mednieku un sporta klubu formas tērpiem.
Interesants 19. gadsimta angļu jaunievedums bija pogas ar noslēpumu – pēc medaljona parauga darinātas atveramas pogas, kuru dobumā varēja kaut ko noslēpt. Pirmā pasaules kara laikā tās plaši lietoja izlūki, lai glabātu slepeno informāciju. Otrajā pasaules karā, piemēram, britu lidotājiem tādās pogās bija iemontēts mini kompass.
Lai cik neticami tas šķistu, līdz 19. gadsimtam absolūts pogu monopols (70% no visām pogām) piederēja vīriešiem! Tikai gadsimta vidū Francijā reizē ar augstās modes rašanos dzima apjauta, ka pogas un podziņas sieviešu tērpos var būt ne vien funkcionāla vajadzība, bet arī dekoratīvs un gana provokatīvs elements. Nekavējoties sekoja sprādziens. Kāds modes žurnāls 1877. gadā rakstīja: “Sievietes ir pārņēmis pogu neprāts.” Tas sākās ar pogu parādīšanos naktskreklos un, protams, ātri pārsviedās uz kleitām, blūzēm, svārkiem, cimdiem, zābakiem un mēteļiem. Tolaik vēl lielākā daļa pogu bija no metāla, tāpēc nabaga modes dāmām nācās daudz laika veltīt to spodrināšanai. Kamēr modē nāca ar drēbi – parasti ar to pašu kleitas audumu – apvilktas pogas.
Negaidītu impulsu pogu attīstībā deva Anglijas karaliene Viktorija. Zaudējot savu mīļoto vīru Albertu, karaliskā atraitne sēroja visu atlikušo mūžu un ieviesa īstu sērošanas kultu – sākot ar pogām un beidzot ar bēru rituāliem. 1861. gadā Viktorija izdeva dekrētu par sērošanas kārtību, kurā cita starpā bija arī teikts, ka atraitņu sēru tērpi jārotā ar necaurspīdīgām melnām pogām. Pašas karalienes tērpos šo lomu pildīja melna ahāta vai viņas iemīļotā rotaslietu materiāla džeta (brūnogles) pogas, bet miljoniem citu atraitņu par nepieciešamu preci kļuva melna stikla vai ar melnu audumu apvilktas pogas. Šo melno stikla pogu ražošanā sāka specializēties slavenā Bohēmijas stikla fabrika Gablonsā. Melna stikla podziņa, parasti pērles formā, kļuva par 19. gadsimta vispopulārāko pogu.
Londonā šajā laikā dzima oriģināla strādnieku šķiras labdarības tradīcija Pērlēm Rotātie Karaļi un Karalienes jeb pērliji, kas darbojas arī mūsdienās. Kāds ielu slaucītājs, bārenis Henrijs Krofts, vāca naudu labdarībai. Tolaik Londonas ielu tirgotāji mēdza nošūt savu bikšu vīles ar pērļu podziņu rindu – tas bija lēti, jo ap 1860. gadu kravas no Japānas bija pārplūdinājušas tirgu ar balto pērļu pogām. Krofts, lai piesaistītu sev uzmanību un atvieglotu naudas vākšanu, izrotāja visu savu melno uzvalku ar bagātīgiem pērļu pogu rakstiem. Kopš tā laika pērliji – jauni un veci – mēdz iziet ielās tērpos, kas nošūti pat ar 30 000 pērļu pogām, piesaistot uzmanību un vācot ziedojumus. Daudzi no šiem tērpiem ir Londonas kokneju ģimeņu mantojums no paaudzes paaudzē.
Mākslīgo pogu uzlidojums
Pirms radās mūsdienu karaliene – plastmasas poga, ražotāji jau centās atrast līdzīgus materiālus, kas pogu ražošanu padarītu stipri lētāku, kā arī pavērtu neierobežotas radošas iespējas. Piemēram, 19. gadsimtā ziloņkaula sadārdzināšanās dēļ tika meklēts tam lētāks aizstājējs, un par tādu ļoti veiksmīgi kļuva korozo jeb augu ziloņkauls. Tas ir Tagua rieksts, ko ražo ļoti auglīgas palmas Dienvidamerikā. Rieksti ir ļoti lieli, un izžāvēti tie ārkārtīgi līdzinās īstam ziloņkaulam. Līdz Otrajam pasaules karam korozo bija viens no galvenajiem pogu izgatavošanas materiāliem, līdz to nomainīja plastmasa. Taču mūsdienās, pateicoties ekoloģijas nozīmes pieaugšanai, interese par šo dabisko materiālu atkal atdzimusi – kopš 1980. gada korozo pogas atkal tiek ražotas masveidā.
Vēl viens dabiskas izcelsmes interesants pogu materiāls bija galalīts – kazeīna (piena koagulanta) un formaldehīda savienojums, kas pirmoreiz tika prezentēts Parīzes Pasaules izstādē 1900. gadā. Šo sintētisko plastikas materiālu var griezt, urbt, gofrēt un krāsot bez problēmām, un tā struktūra ir pateicīga, lai radītu daudz dažādu efektu. Viena no pirmajām vietām, kur šo materiālu sāka izmantot, bija Francija, Juras province, un tas vainagojās ar revolūciju pogu industrijā. No galalīta varēja imitēt visus parastos pogu materiālus, tostarp ziloņkaulu, ragu, bruņurupuča bruņas un koku.
Par plastmasas pogas ieviesēju uzskata itāliešu modes dizaineri Elzu Skjapareli, kura vienlaikus ar savu lielāko sāncensi Koko Šaneli bija Parīzes modes noteicējas laikā starp abiem pasaules kariem. Skjapareli ir neskaitāmi jaunievedumi, piemēram, viņa pirmā ieviesa plastmasas rāvējslēdzējus vakarkleitās un pirmā demonstrēja modes kolekciju ar plastmasas pogām, piešķirot šim aksesuāram īpašu aktualitāti.
Sadarbībā ar rotu dizaineru un ķīmiķi Žanu Klemānu viņi izgatavoja milzum daudz iepriekš neredzētu formu un krāsu (arī fluorescējošās) pogas. To vidū bija augļi – citroni, apelsīni, greipfrūti, balerīnu figūriņas, karotītes, Ziemassvētku zvaniņi, zirdziņi, zābaku auklas, papīra saspraudes, gliemeži, zemesrieksti, astroloģiskie simboli, zivis, lodes, kamenes, bites un citi kukaiņi, klauni, bungas, amoriņi, auna galvas u. c. Piemēram, 1938. gada kolekcijā viņa piedāvāja cirka tēmu, attiecīgi izrotājot zīda brokāta žaketi ar pogām akrobātu un karuseļa zirdziņu formā.
Elza Skjapareli bija sirreāliste modē un cieši sadarbojās ar slaveniem šā mākslas virziena pārstāvjiem, tostarp Salvadoru Dali. Viņas fascinējošās pogas lielā mērā atgādināja brošas, un viņa pogai atkal piešķīra tās seno dekoratīvo funkciju. Skjapareli uzskatīja, ka pogu var piestiprināt jebkurā apģērba vietā, pat uz sieviešu cepures galvvidus virsas. Dizaineres atvērtais modes salons Parīzē Madame Schiap iekaroja milzu popularitāti, lielā mērā pateicoties pogām. Modes dāmām to valkāšana sagādāja tikpat lielu prieku kā radītājai to izgudrošana. Turklāt Skjapareli piedāvāja pogu modeļus, kas ļāva tos apģērbā mainīt – atkarībā no katras dienas noskaņojuma. Piemēram, kolekcijā Pagāns (1938) viņa demonstrēja pogas circeņu formā, kas bija ievietotas metāla klipsī un atkarībā no vajadzības viegli izņemamas un nomaināmas.
Pārspēt Elzas Skjapareli revolucionāro domas lidojumu pogu dizainā nevienam vairs nav izdevies. Mūsdienās tikai turpinās viņas sāktās modes tendences attīstīšana un izvēršana, pateicoties jaunu materiālu un radošu ideju iespējām.
Viena no populārākajām, ja ne izplatītākā, ir vīriešu krekla poga, kas piedzīvojusi lielas metamorfozes pēdējo pāris gadsimtu laikā. Lai gan krekls kā apakšveļas gabals cilvēcei pazīstams jau tūkstošiem gadu, mūsdienu vīriešu krekla forma ar pogājamu priekšu, apkakli un aprocēm parādījās tikai 19. gadsimtā, turklāt džentlmeņi valkāja tikai baltus kreklus līdz aptuveni 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem, kad normāla kļuva arī zilu kreklu valkāšana, kas savukārt mūsdienās ir dominējošā.
Attiecīgi 19. un 20. gadsimtā bija milzīgs pieprasījums pēc baltām krekla podziņām. Tā kā pērļu pogas bija dārgas un neekonomiskas, milzīgu uzplaukumu piedzīvoja krekla pogu ražošana no upju divvāku gliemenēm – ar perlamutru klātie vāki ļoti atgādināja pērļu spīdumu. Par šo jaunievedumu jāpateicas amerikāņu fabrikām pie Misisipi – laikā no 1890. līdz 1930. gadam Aiovas štata ekonomika tāpēc strauji attīstījās. Pēc Otrā pasaules kara plastmasas pogas šo biznesu sagrāva, jo bija lētākas un daudz izturīgākas, mazgājot ar sintētiskajiem veļas mazgāšanas līdzekļiem.
Ar pogāšanu saistīta arī krekla paveida – polokreklu jeb sporta kreklu – rašanās. Pēc nostāsta, angļu polo spēlētāji 19. gadsimta beigās spēles laikā valkājuši parastus kreklus ar garām piedurknēm. Taču, aulekšojot zirgā pa polo laukumu, viņus pastāvīgi ērcinājusi krekla apkaklīte, kas plivinājusies augšā lejā. Kāds izdomājis, ka krāgas stūri jāpiepogā kreklam. Kompānija Brooks Brothers pirmā1896. gadā sāka ražot vīriešu kreklus ar piepogātām apkaklēm, kas mūsdienās joprojām ir populāri.
Tomēr krekla pogas arī uz vietas nestāv –jaunākais izgudrojums ir superizturīgā poga Diamond Z, ko 1993. gadā sāka ražot Adolph Coors Company. Šī keramiskā poga ir izgatavota no cirkonija oksīda un rūdīta plus 1760 grādos pēc Celsija, noslīpēta un pārklāta ar ziloņkaulam līdzīgu materiālu. Tā ir tikpat cieta kā tērauds, bet 2,5 reizes elastīgāka par to. Diamond Z pogas neiznīcināmo dabu pierādīja tests, kurā uz to tika mests ļoti liels smagums. Tā izturēja, tāpat kā ikdienas mazgāšanu un gludināšanu. Tomēr superizturīgā poga ir diezgan dārga un diez vai spēs izkonkurēt parasto poliestera pogu.
Tikmēr pogu gardēžiem arī mūsdienās pieejami krekli ar īstām pērļu pogām – tādus ražo, piemēram, vācu kompānija Van Laack. Šī firma jau kopš saviem pirmsākumiem tēmējusi uz augstākās kvalitātes vīriešu kreklu ražošanu, pievēršot īpašu uzmanību detaļām. Viņu pērļu poga, kas apstrādāta ar rokām un slavena ar trim caurumiņiem, kļuvusi par šo kreklu odziņu.
Pogas uz mūžiem?
Mūsdienās visizplatītākais pogu materiāls ir poliesters – plastmasa, kas ar savām īpašībām īpaši piemērota pogu izgatavošanai. Lai iegūtu vajadzīgo pogu krāsu, poliesteram tiek pievienotas dažādas ķīmiskās krāsas, piemēram, lai iegūtu parasto perlamutra krekla podziņu, krāsai izmanto sarkano karbonātu, baltām pogām par balto pigmentu izmanto titāna dioksīdu u. tml. Šo plastmasu arī iespējams štancēt visādās formās un veidos.
Līdzās pogu masveida ražošanai joprojām ir arī roku darbs – mākslinieciski izgatavotas pogas, nereti no dabiskiem materiāliem – koka, keramikas, gliemežvākiem, dzintara, kaula u. c. Bieži vien šīs pogas ir īsti mākslas darbi nelielā eksemplāru skaitā, līdz ar to cena ir augsta.
Taču visdārgākās ir antīkās pogas, pēc kurām kāro ikviens pogu kolekcionārs. To cena var sasniegt pat simtiem tūkstošu dolāru par pogu! Pogu kolekcionēšana ir viens no izplatītākajiem hobijiem visā pasaulē, taču tas neattiecas uz pogu kastīti, kas atrodama katrā mājā. Pogu kolekcionāri ir ne mazāk nopietni kā, piemēram, filatēlisti, un apvienojušies gan klubos, gan lielākās organizācijās pa visu pasauli. Seno pogu kolekcijas ir arī katrā sevi cienošā muzejā. Poga – dzīvs vēstures atribūts – izrādījusies vecāks liecinieks par klinšu zīmējumiem, alfabētiem un pirmajiem cilvēka rakstītiem tekstiem.
“Šeit mēs labāk apstāsimies, lai gan neesam izstāstījuši pat pusi no tā, kas attiecas uz pogu tēmu. Tas ir brīnišķīgi, vai ne? Ka uz tik mazas ass griežas tik daudzu vīriešu, sieviešu un bērnu likteņi tik daudzās zemeslodes malās; ka tik niecīga lietiņa kā poga var atklāt un izmantot tādu rūpniecību un tik daudz izsmalcinātu spēju,” tā angļu klasiķis Čārlzs Dikenss rakstīja pirms 160 gadiem speciāli pogām veltītā rakstā. Dikenss bija tik liels pogu apjūsmotājs, ka mūsdienās noteikti kļūtu par to kolekcionāru.
