Cienīgas pretinieces vīriem! Iepazīsties: kaujas mākslu lietpratējas
Renāta, Inita un Jūlija jau gadiem trenējas Austrumu cīņās un kļuvušas par cienīgām pretiniecēm vīriešu kārtai. Aikido, karatē un ušu praktizētājas apgāž mītu, ka šajā sportā noteicošais ir fiziskais pārspēks.
Izmantoju pretinieka spēku
Es uzaugu laikā, kad ļoti populāras bija filmas par Džekiju Čanu. Jau skolā ar draudzeni prātojām, cik tas būtu feini, ja arī mēs tā varētu. Esmu nodarbojusies ar daudz ko – dejojusi vēderdejas, spēlējusi basketbolu, apmeklējusi aerobiku, bet tas nesniedza gandarījumu. Man šķiet muļķīgi attīstīt vienīgi fizisko ķermeni, nepieciešama garīgā slodze, un šis cīņas veids to piedāvā.
Ienākot treniņu zālē, mēs visi klanāmies aikido radītāja fotogrāfijai, tad seko meditācija un rituālie vārdi japāņu valodā, kuru jēga ir pretiniekam pateikt: „Es tev uzticu savu ķermeni.” Jo, zinot aikido tehnikas, otram iespējams smagi nodarīt pāri. Tāpēc svarīgi, lai partneris to saprastu un izturētos saudzīgi, izdarot tehniskos vingrinājumus.
Nav daudz meiteņu, kas izvēlas aikido, un tāpēc cilvēki, īpaši, vīrieši, brīnās par to, ka tas ir mans hobijs. Ir bijuši gadījumi, kad uz mani ar pārākumu skatījušies tie, kas paši trenējas aikido, jo vīrieši vienkārši nav raduši redzēt stipru sievieti. Tādos brīžos nākas vien pašai pierādīt, ka zilo jostu neesmu saņēmusi tāpat vien. Apzinos, ka fiziski vīrietis ir stiprāks par mani. Bet aikido jēga ir tajā, ka tu iemācies izmantot pretinieka spēku. Un jo lielāks tas ir, jo labāk. Es nevaru pārtraukt pretinieka kustību, tāpēc mans uzdevums ir to pagarināt un, pieliekot nedaudz sava spēka, panākt, ka tas atgriežas pie pretinieka, respektīvi, šai brīdī palīdzu viņam nokrist. Skatoties no malas, tā šķiet kā burvestība vai cirks, patiešām rodas iespaids, ka cilvēks pēkšņi nokrīt pats no sevis.
Savukārt ārpus sporta zāles aikido palīdz nepieļaut konfliktu. Tu iemācies pielietot enerģiju, lai izvairītos no riskantām situācijām. Vienkārši intuitīvi sajūti brīdi, kad labāk paiet maliņā. To pamanu arī savā dzīvē. Dzīvoju kopā ar brāli un, līdz sāku nodarboties ar aikido, ar viņu pastāvīgi kašķējāmies. Bet pašlaik strīdu nav vispār. Cilvēku problēma ir tā, ka, redzot agresiju, viņi sāk reaģēt identiski, bet patiesībā konfliktu nepieciešams nodzēst. Un to aikido iemāca.
Kaušļiem karatē nav vietas!
Vizuālās mākslas skolotāja un karatē trenere Inita Reimandova (40) ir melnās jostas īpašniece. Viņa kategoriski nepiekrīt plaši izplatītajam mītam, ka karatē tāda kaušanās vien ir.
Pati līdz karatē nonācu, pateicoties savam tētim Jānim Reimandovam, viņš Latvijā šai cīņas veidā atstājis vislielāko mantojumu. Sāku nodarboties jau skolas laikā, kad šis sporta veids bija aizliegts. Tolaik tēvs rīkoja tā sauktās veselības grupas. Var sacīt, ka ar karatē filozofiju esmu uzaugusi, un jau agrā jaunībā jutu, ka noteikti citus varētu trenēt daudz labāk, nekā to darītu puiši, kurus tēvs gatavoja atstāt savā vietā.
Karatē nav kaušanās! Nodarbības vienmēr sākas ar pareizu elpošanu, meditāciju, jo katram vispirms jāsakārto sevi. Un tad seko individuāls treniņš, kura laikā jāuztrenē dažādu kustību precizitāte, asums, reakcija. Karatē ir kā aktīva joga, kas palīdz saglabāt prāta asumu. Parasti to asociē ar agresiju, bet tā ir gluži pretēja: karatē vienmēr sākas un beidzas ar pieklājību, un šis cīņas veids prasa sevis disciplinēšanu, pacietības un koncentrēšanās spēju attīstīšanu. Šis cīņu veids ir arī fantastisks no veselības viedokļa, jo trenē praktiski visu ķermeni. Izdarot kādu kustību, tev jāsasprindzina visi iekšējie muskuļi, jānotur taisns un sasprindzināts ķermeņa centrs.
Ja sasprindzināsi tikai roku muskuļus, tavs spēks būs tikai tik, cik tas ir rokā.
Protams, piegājiens arī karatē mēdz būt atšķirīgs. Sacensībās esmu secinājusi: jo spožāka kādam melnā josta, jo smadzeņu ir mazāk. Īpaši tas raksturīgs jauniešiem: man ir josta – nu tad parādīšu, ko varu. Un tad tik sāk zvetēt! Īsti meistari tā nerīkojas. Viņi pielieto tehniku, nemēģinot otram radīt fiziskus ievainojumus. Kad nonāku tādā augsta līmeņa starptautiskā pasākumā, kur varu nostāties starp 300 melno jostu ieguvējiem, kas ir īsti meistari, tā ir fantastiska sajūta. Tur arī nenākas sastapties ar noniecināšanu. Latvijā diemžēl, ja sieviete nodarbojas ar karatē, viņai jādzird tādi augstprātīgi izteicieni kā „Tas nav karatē, tas ir balets!”, jo nevar taču atzīt, ka arī sieviete var būt veiksmīga Austrumu cīņās.
Cilvēkā snauž fantastiskas spējas
Transporta inženiere Jūlija Sjoma (29) nodarbojas ar ušu un taidzi dejām. Viņa ir pārliecinājusies: tas nav triks, patiešām cilvēks, kurš sver nieka 50 kilogramu, var nebūt izkustināms ne no vietas.
Ušu un taidzi dejas, kas arī ir ušu sastāvdaļa, man patika jau no bērnības. Pēc gadiem pati dzīve mani piespieda sākt ar to nodarboties. Jutu – ir tikai darbs-mājas, dzīvē trūkst interešu, ir pastāvīgs nogurums, kura dēļ darbā miegu ciet. Lai padarītu dzīvi krāsaināku, sāku apmeklēt treniņus. Taidzi no malas šķiet ļoti lēns process, taču katra kustība iekļaujas ušu sistēmā, proti, veicot šīs kustības ātrāk, katra no tām būs piemērota vai nu aizsardzībai, vai uzbrukumam.
Treniņos tu iemācies pareizi turēt augumu, pareizi kustēties. Agrāk tam neticēju, bet tagad zinu: pat sīciņu cilvēku, ja vien viņš spēj pareizi noturēt ķermeni, nevar ne no vietas izkustināt. Tāpat – stāv 100 kg smags vīrietis, bet tu viņu vari nogrūst ar vienu rokas kustību. Jāzina tikai, kā to izdarīt! Šis cīņas veids palīdz cilvēkam apjaust savas spējas. Piemēram, mums māca, ka pa lielu attālumu ar vienas rokas kustību nodzēst sveci. Patiesi cilvēkā snauž fantastiskas spējas!
Šis cīņas veids palīdz attīrīt apziņu – es daudz vairāk smaidu, daudz biežāk jūtu pozitīvas emocijas, pasaules uztvere mainījusies kardināli. Turklāt uzlabojusies arī veselība – praktiski vairs neslimoju, un man nesāp vairs arī mugura un galva, kas agrāk bieži sagādāja diskomfortu. Treniņš ilgst divas stundas no septiņiem līdz deviņiem vakarā, bet mēs parasti paliekam vēl, jo ir tāda enerģija, ka nevari vien beigt. Taču mana sajūsma par šo cīņas veidu bieži paliek nesaprasta, piemēram, vīrieši uzskata, ka sievietei vajag iet pašaizsardzības kursos, ne jau Austrumu cīņās.
Es šķiet zinu, kas tam par iemeslu. Vīrietis ir fiziski stiprāks, viņš to apzinās un attiecīgi savu spēku kontrolē. Savukārt sievietei afekta stāvoklī parādās tāds spēks, par kuru viņai pašai nav bijis ne jausmas, un šādā brīdī viņa vīrietim kļūst bīstama. Domāju, ka vīriešiem intuitīvi ir bail no tā, ka sieviete ar Austrumu cīņām šo spēku var sākt apzināties un kļūt ļoti stipra. Bet tas ir fakts – ja kādai no mums, kas trenējas ušu, piemēram, uz ielas būtu jāaizstāvas, ar to problēmas nebūtu. Jo reakcija mums ir uztrenēta un visas aizstāvēšanās un uzbrukuma kustības jau notiek automātiski.
