Biedriņa mīļotā Madara: „Mums tāds liktenis, jābūt otram blakus”
Madara Grīnberga nevar vien sagaidīt, kad viņai būs īstas mājas. Viņai gribētos bērnu pulciņu sev apkārt un lielu ēdamgaldu, kur visiem sasēst. Bet pašlaik viņa priecājas, ka kopā ar mīļoto vīrieti un mazo Emīlu sagaidījusi brīdī, ko sauc par visīstāko!
Tas laikam bija lielākais pārmaiņu un pārdomu laiks manā dzīvē. Uzzināju, ka esmu stāvoklī, pa pusei pārvācos dzīvot uz Ameriku. Pirmajā mirklī šķita – tas tik tālu, man pietrūks māju. Bet sapratu, ka pasaule tiešām ir maziņa, sevišķi jau ar mūsdienu tehnoloģijām. Un iestājās miers. Varbūt tajā brīdī man tieši vajadzēja pārmaiņas, jo jutos iesūbējusi sevis pašas meklējumos, un tad kāds no augšas visu salika tā, kā vajadzēja.
Kāpēc izdomāji, ka bērnu pasaulē tomēr laidīsi Latvijā?
Esmu nelokāma patriote. Domāju, kad Andrim beigsies karjera, mēs noteikti dzīvosim Latvijā. Varbūt atstāsim kādu īpašumu, lai varam braukāt, jo tur arī iegūti draugi un sava dzīve. Bet dzīvosim tomēr Latvijā. Zini, pēc kā uzreiz aiz vecākiem un suņa biju visvairāk noilgojusies (smejas)? Nekad nebiju iedomājusies, ka man tik ļoti pietrūks sniega. Pašai tas bija pārsteigums. Atceros Ziemassvētku vakaru, kad ārā bija plus 20ºC. Nesapratu, kas tie vispār par svētkiem?! Bet ne jau sniegs bija vainīgs pie šī sajūtām, bet gan, ka līdzās nav manas ģimenes. Janvārī uz pāris nedēļām atbraucu uz Latviju un ieraudzīju sniegu. Izkāpu no lidmašīnas un no prieka raudāju.
Esmu rīdziniece, bet sirdī laikam nepavisam ne rīdziniece. Arī tagad dzīvojam nedaudz ārpus Rīgas, un, kad reizi nedēļā aizbraucu uz pilsētu, jūtos nogurusi, jo katrs, kurš paiet garām, iedod savu enerģiju; katru reizi noteikti satieku vismaz trīs paziņas, un katrs grib kaut ko pateikt vai pastāstīt. Kad esmu no tā prom, pati varu izvēlēties cilvēkus sev blakus un veidot ap sevi enerģiju, kādu vēlos. Godīgi sakot, pilsētas ielas mani nomāc.
Tava bērnība pagāja pie vecmāmiņas laukos?
Mani vecvecāki dzīvo Alūksnē, esmu govis slaukusi un sienu pļāvusi. Man ļoti patīk lauku dzīve. Varu mierīgi divas nedēļas gulēt teltī, un mani tas absolūti neuztrauks. Vasarās daudzi smejas, ka man mūždien netīras kājas, bet kā citādāk, ja staigāju plikām. Man patīk. Varbūt tāpēc, ka esmu pašpuika, nevis caca. Ja kāds stāsta, ka nevar būt draudzības starp vīrieti un sievieti, tad es varu pateikt – var! Mana dzīve ir tam pierādījums, jo man ļoti labi draugi ir puiši. Kad sāku ar Andri draudzēties, viņš arī domāja, ka tas nav iespējams, bet tad, kad viņš šī attiecības iepazina, saprata – viņi tiešām mani uztver kā māsu un es viņus – kā brāļus.
Nē, man ir arī foršas draudzenes. Iespējams, ar puišiem vieglāk rodu kontaktu. Tā ir bijis jau no skolas laika. Reizēm vienkārši gribas parunāt ar vīrieti un paskatīties, kāds ir viņa viedoklis par dzīvi. Vīrietis, kurš blakus, nestāstīs tik daudz, cik draugs. Vienkārši ir interesanti, ko viņi domā par sievietēm.
Kad saki – neesmu caca, tā vien gribas pavaicāt: bet kā vispār nokļuvi basketbolistu aprindās? Jo no malas, piedod, esat tik līdzīgas kā kloni.
To vienmēr visi saka – jūs tur visas viena otrai līdzīgas. Bet man ir tikai viena atbilde. Iedomājies Mākslas akadēmiju. Tur arī topošie mākslinieki visi savā starpā tusē un precas. Viņiem nekad dzīvē nebūs blondīnes ar garām kājām, jo viņi apgrozās tajā sabiedrībā, kurā apgrozās. Un mēs – tāpat, un tāpēc esam līdzīgas. Mākslinieku vidē neviens to nepārmetīs, bet par mums runā, un tas uzreiz skaitās slikti. Tikpat labi varu pateikt – bet viņas arī ir vienādas!
Dailes teātrī arī visi ir krustu šķērsu. Kāpēc par to neviens nekad nesaka, cik tas ir briesmīgi?
Bet kā vispār nokļuvi šajā vidē?
Tā vide izveidojusies jau no skolas laika. Es pat nezinu, kā uz šo jautājumu atbildēt. Tā vienkārši dzīvē gadījies. Visiem ir viens liels paziņu loks, notiek kopēji pasākumi, tā arī viņus iepazīsti.
Īstenībā ļoti intīms stāsts, ko noteikti nestāstīšu. Pamanīju viņu jau sen, bet pilnīgi citā gaismā uz viņu lika paskatīties viens gadījums, kad viņš par mani iestājās. Ieraudzīju, cik ļoti cilvēcīgs viņš ir. Vienkārši kaut kā tas salikās kopā. Acīmredzot – viss tur, augšā, jau bija izdomāts. Ticu liktenim, ticu Dievam. Ticu, ka tie kauliņi dzīvē mums katram jau ir salikti. Pašam ir tikai pareizi tās lielās lietas jāizvēlas.
Nekad savā izvēlē neesi kļūdījusies?
Dzīvē man bijuši trīs tādi lieli lēmumi, kad zinu – es varēju aiziet arī uz citu pusi. Varbūt tajā brīdī šķita, ka pieņemu nepareizo lēmumu, bet vienmēr sekoju savai sirds balsij, un visi šie trīs gadījumi mani aizveduši uz pareizā ceļa. Pretējā gadījumā mana dzīve nebūtu bijusi tāda kā tagad, un, visticamāk, es arī pati nebūtu ar sevi apmierināta. Baidos šo vārdu skaļi teikt, bet, jā – tagad esmu laimīga. Viss ir nācis pareizajā brīdī un organiski. Man jau sen gribējās bērnu, bet, paldies Dievam, ka viņš atnāca tagad un ka esmu kopā ar cilvēku, ar kuru gribu būt kopā.
Jā, bet reizēm tāpat pieķeru sevi pie domas – ārprāts, es esmu mamma! Tas šķiet tik dīvaini. Kaut gan... Jau no pirmās dienas, kad viņš piedzima, bija skaidrs – tā tam īstenībā bija jābūt.
Manā dzīvē līdz ar bērna piedzimšanu lielos vilcienos nekas nav mainījies. Viss ir tikai daudz foršāk. Lai gan zinu tādas, kurām piedzimst bērns, un nākamreiz viņa ar tevi tiekas, kad bērnam trīs gadi, kaut viņa visu laiku tev bijusi laba draudzene. Bet par bērnu es negribu stāstīt.
Nekad nebiju iedomājusies, ka viņa vecumā vīrietis var būt tik ļoti pieaudzis. Es pat vārdos nevaru izstāstīt, cik lepna par viņu jūtos. Nedrīkst jau teikt, ka katra diena jādzīvo kā pēdējā, bet es tiešām katru dienu pasakos par to, kas man ir.
No 15 gadu vecuma vienmēr esmu strādājusi, šis ir pirmais brīdis, kad nestrādāju. Tāpēc zinu, ko nozīmē pelnīt naudu. Nevaru teikt, ka dzīve nav mani lutinājusi. Mani tā ir lutinājusi, un par to varu pateikties saviem vecākiem. Bet darbs man nudien nav svešs. Esmu gājusi arī pa Maskačku un likusi pastkastītē reklāmas lapiņas. Īstenībā grūti ir tagad, kad nestrādāju. Lai gan saprotu – man ir mazs bērns, tāpēc nekur nevajadzētu skriet. Arī Amerikas dēļ gluži nesanāk, bet reizēm domāju, cik ļoti, ļoti man gribas atgriezties darbā.
Man ļoti nepatīk, kad saka – sportistu sievas ir vīru ēnā. Kādu darbu paveic sportista sievas, neviens pat iedomāties nevar. Vienkārši nonstopā psiholoģiski jāstrādā gan ar sevi, gan otru cilvēku. Es jau smejos – sportista darbs ir armija ar ļoti labu atalgojumu. To neviens nespēj iedomāties, kā ir, kad cilvēkam sāp kājas un viņam liek skriet. Jo visiem šķiet – viņš nostājas laukumā, pamētā bumbiņu un saņem par to lielu naudu. Un, ja par to ēnu, tad neuzskatu, ka sievas ir ēnā. Mums ir tāds liktenis, ka jābūt tam cilvēkam blakus. Bet Andrim jau arī karjera nebūs mūžīga. Turklāt vasarās viņam sanāk būt atpakaļ Latvijā, un, tā kā mans uzņēmums nodarbojas ar pasākumu organizēšanu un pasākumi vairāk ir vasarās, es nekur nepazudīšu. Mana pāriniece Zane Kuļikovska pēc bērna piedzimšanas jau atsākusi darboties un nevar vien sagaidīt, kad piebiedrošos. Īstenībā man ir vēl idejas, ko darīt. Protams, visādi var gadīties. Piedzims trīs bērni pēc kārtas, un fiziski to nevarēs izdarīt (smejas). Bet laikam es nebūšu gadījums, kas sēdēs mājās.
Latvieši jau vienmēr viens otru grauzīs un viens otru skaudīs. Dievs mans liecinieks, nevienu neesmu skaudusi, un varbūt tāpēc man dzīvē viss ir kārtībā.
Man ir viegli, jo Andris ir ticis galā ar pārbaudījumu – nauda. Viņš ar to nemētājas apkārt. Zina, ka ar to būs jānodzīvo mūžs, un nevis pāris gadus, kamēr spēlē basketbolu. Tas droši vien ir viņa vecāku nopelns.
Tev arī kā dēla mammai visas iespējas!
To jau nekad nevar zināt. Var audzināt, cik stingri gribi, un beigās tāpat paceļ asti. Es arī pacēlu asti gaisā un aizskrēju projām. Ļoti spītēju saviem vecākiem un ne vienmēr ļoti labi uzvedos. Bet kaut kā tas saprāts nāca. Nezinu, vai tas notiek pats no sevis, vai arī redzi, ka vecāki pārdzīvo.
Gan mamma, gan omamma, kas pagājušajā vasarā nomira, man iemācījušas mīlēt. Es māku mīlēt ar visu sirdi. Omamma piedzīvoja 15 pēcnācējus: bērnus, mazbērnus un mazmazbērnus. Un viņa mūs visus mīlēja kā savus bērnus. Es arī saviem tuviniekiem dodu tik daudz mīlestības, cik vien spēju.
Man ļoti patīk gatavot. Varu trīs reizes dienā stāvēt pie plīts, un īstenībā mani tas pat atslābina. Andris reiz teica – tu esi tāda riktīga itāļu mamma, visiem iedod ēst, un, kad visi būs paēduši, galds – novākts, tikai tad pati apsēdies un paēd. Tas man arī no mammas. Vispār man gribētos trīs, četrus bērnus apkārt un lielu ēdamgaldu. Man ļoti patīk mājas sajūta. Tās tagad nedaudz pietrūkst, jo tā braukāšana tomēr ir šurpu, turpu. Gribas, lai ir viena vieta, kur dzīvo un kur viss ir.
Nudien neuzskatu, ka tā ir lielā sapņu zeme. Kad dzirdu kādu meiteni sakām – braukšu uz Ameriku, būšu aktrise, saprotu – tik vienkārši nenotiek. Strādās kafejnīcā un nekur tālāk netiks. Eiropieti ar smadzenēm nekur tālāk Amerikā nelaidīs. Viņi nepieļaus, ka kāds ārpus viņu Amerikas komūnas tagad atnāks un aizņems labu darba vietu. Bet no turienes man noteikti ir pielipis smaids un daudz labvēlīgāka attieksme pret cilvēkiem. Andrim tur nāk klāt cilvēki uz ielas un saka – tu esi foršs, tu labi spēlē basketbolu, bet Latvijā rāda ar pirkstu – re, Biedriņš, un vēl nosmīn. Un tikai tāpēc, ka viņam iet labāk nekā citiem. Bet tās ir šo cilvēku problēmas. Vienīgais, ko jūtu pret viņiem – žēlumu.
Vai ir kas tāds, ko tagad pati dzīvē mācies?
Vienmēr paturu prātā, ka ne viss šajā pasaulē var būt ideāli un viskautkas var notikt gan ar tevi pašu, gan taviem tuviniekiem. Tāpēc mācos nebaidīties pateikt, ka otru mīlu. Ļoti bieži savai māsai vai brālim to pasakām reizi piecos gados, bet tas ir jāsaka katru dienu.
2009. gadā Madara iesaistījās akcijā pret emocionālu pazemošanu internetā. VIDEO
