Radi vaino mūs vīratēva nāvē. Kā „salāpīt” radurakstus?
„Abi ar vīru Oskaru nākam no samērā lielām un draudzīgām ģimenēm. Tiekamies ne tikai paši tuvākie, bet mēdzam satusēt arī ar tantēm, onkuļiem, māsīcām un trešās pakāpes brālēniem,” raksta Vineta (38).
Taču tikai līdz šim brīdim. Pirms gada saslima vīratēvs. Izrādījās – vēzis. Turklāt kā jau īsts vecis viņš slimību bija kārtīgi aizlaidis, cietis sakostiem zobiem un nevienam neko nav stāstījis. Nesen viņu apglabājām. Un tad sākās! Divas tēvamāsas un tēvabrālis sacēla tādu jezgu, ka nezinu, kā man uz to visu reaģēt, kā izturēties. Proti, viņi ir dusmīgi uz visu ģimeni – mēs nu esam tie vainīgie, ka brālis miris. Pirmkārt, vainīga Oskara mamma, kura neesot viņu, kā nākas, kopusi, otrkārt – Oskara māsa, kura, ārste būdama, nav varējusi laikus diagnosticēt slimību un pēc tam to izārstēt. Abi apgalvojumi, protams, ir nepatiesi. Interesantākais, ka lielie mācītāji un zākātāji brāli slimošanas laikā praktiski neapraudzīja. Ja arī atbrauca, neko nepalīdzēja, tikai izciemojās, liekot Oskara mammai, kas jau tā bija pārgurusi, vēl sevi apkalpot.
Diemžēl šīs runas atradušas dzirdīgas ausis arī tālāku radu lokā, un tas sāpina gan manu vīru, gan viņa mammu un māsu. Mums jātiekas dažādos pasākumos, svinībās, un es nezinu, kā lai izturos pret šiem cilvēkiem. Visvienkāršākais jau ir pagriezt muguru, bet es redzu, ka, ja arī es tā varētu, vīrs nespēs novērsties no tantēm un onkuļa, ko pazīst no mazotnes. Vai vispār ir kāds veids, kā šādu situāciju „salāpīt”?”
