Kāzas uzreiz pēc vidusskolas. Ticat vai ne, bet - joprojām laimīgi!
Vai mazums pēdējā laikā dzirdēts arguments: tie, kas jaunos gados izveidojuši ģimenes, ātri vien izšķiras, tāpēc labāk precēties, kad sasniegts zināms briedums. Taču šī stāsta varones tam kategoriski nepiekrīt.
Viņas ar saviem nākamajiem vīriem kopā sagājušas tūlīt pēc vidusskolas, bet šķirties negrasās ne pēc 10, ne 17, ne 25 gadu kopdzīves!
Pie altāra – 18 gadu vecumā
Ar vīru iepazināmies ļoti sen – vēl nebiju pat skolu beigusi, un tas notika draugu kompānijā. Jānis man ļoti patika, bet es taču nevarēju spert pirmo soli! Tā kādu laiku viens otram netuvojāmies. Es patiku arī vienam citam puisim, kurš no manis nu nekādi neatstājās! Vienā reizē, kad vairs to nevarēju izturēt, viņam skaidri un gaiši noprasīju: „Kāpēc tu neaizdomājies, ka man varbūt kāds cits patīk!?” Tā viņš no manis izdibināja, kurš man patīk, un to bija arī Jānim izstāstījis. Jānis bija ļoti kautrīgs, bet, kad jau viņš bija izdzirdējis par manu patikšanu, viņam bija vieglāk tuvoties.
Pusgadu draudzējāmies, pēc tam sākām dzīvot kopā. Apprecējāmies, kad man bija 18, vīram – 20 gadi. Protams, vecāki mēģināja atrunāt. Bet mēs taču kā bērni paši nejutāmies! Esam pilngadīgi, tātad paši izlemsim, kad precēties. Vēl pat nebijām precējušies, kad Jānis teica: pēc diviem gadiem mums ģimenē būs Rūdolfs – tā sauca viņa vecotēvu, kam par godu Jānis gribēja nosaukt arī savu dēlu. Un tiešām pēc diviem gadiem mums piedzima dēls! Vēl pēc nepilniem trim gadiem – meita Linda. Jā, bijām ļoti jauni, bet neko nenožēlojām. Un patlaban, kad liela daļa mūsu vienaudžu jau izšķīrušies, gaidām trešo mazuli.
Protams, bijuši skaudri brīži. Vienreiz gan domāju: katram jāiet savs ceļš. Tas notika pirms dažiem gadiem, kad nodega mūsu sūri grūti celtā māja. Iepriekš visi četri bijām dzīvojuši vienistabas dzīvoklītī, tikai mēnesi kā bijām ievākušies pašu mājā, kad izcēlās ugunsgrēks. Sadega pilnīgi visa mūsu iedzīve. Tobrīd kaut kas manī notika, un es domāju – varbūt tā ir zīme, ka nav lemts neko turpināt.
Aizbraucu pie vecākiem, bet paldies viņiem, ka viņi pastūma mani atgriezties. Atceros, kad atgriezos, pirmie vīra vārdi bija: „Neuztraucies, būs mums vēl otra māja, mums viss būs kārtībā.” Jānis ir ļoti mazrunīgs, bet, ja viņš ko saka, tad zinu – tā arī būs. Nu mums ir otra māja, kas uzcelta uz vecās pamatiem, un jāatzīst, ka notikusī nelaime mūs vēl vairāk satuvināja. Mēs nedzīvojam kopā tāpat vien, mīlestība ir joprojām.
Protams, nevienas attiecības nav ideālas, vairāk gribētos izrunāties, piedzīvot arī romantiskus mirkļus, taču zinu, ka mans vīrs tāds nebūs, ziedus viņš nekad nedāvina! Bet tas jau ir kopdzīves noslēpums, ka spēj otram piekāpties, pielāgoties un negaidi neiespējamo, taču vienlaikus novērtē to jauko, kas ir attiecībās. Es zinu, ka uz vīru vienmēr varu paļauties, un tas ir ļoti daudz!
Iemīlējos 13 gados
Ruslanu ievēroju skolā – viņš mācījās paralēlklasē un man patika, ka viņš ir tāds nopietnāks un nosvērtāks nekā vienaudži. Viņš bija arī ļoti pieklājīgs. Taču abi bijām tik kautrīgi, ka patlaban dažkārt domāju, ka „vilcieniņš” varēja arī mums aizbraukt garām. Taču kaut kā soli pa solītim satuvinājāmies.
Kad par mūsu draudzību uzzināja mani vecāki, viņi bija ļoti skeptiski noskaņoti. Apmēram divus gadus viņi sacīja: „Nu tādi draudziņi tev vēl būs daudzi!” Bet man jau toreiz bija skaidrs, ka Ruslans ir mans īstais cilvēks.
Pagāja trīs gadi, un vecākiem bija vien jāpieņem, ka attiecību ziņā nekas nemainās. Bija arī smieklīgas epizodes. Piemēram, kad palikām viens pie otra pa nakti, tad vecāki uzmanīja, lai neguļam kopā. Ja paliku pie Ruslana, vecāki sazvanījās, noskaidroja, ka arī puiša mājās būs pieaugušie, ka nepaliksim vieni.
Taču kopš mums apritēja 16 gadi, mūžīgā staigāšana ar mugursomu vienam pie otra apnika, un mēs sākām dzīvot kopā. Ruslans saka: kad mums būs 27 gadi, laiks, ko būsim pavadījuši kopā, būs garāks par to laiku, kad vēl viens otru nemīlējām.
Man šķiet, nav nozīmes gadiem, kad satiec savu īsto cilvēku. Manuprāt, pāri tik daudz pašlaik šķiras, jo viņi nekad nav viens otru īsti mīlējuši. Redzu, kas apkārt notiek, dzirdu, ko stāsta draudzenes: viņas dzīvo ar puisi, kuru nemīl, un cer, ka ar laiku atnāks īstais. Bet nereti paiet gadi, pa starpu vēl piedzimst bērni... Es nekad nevarētu dzīvot kopā ar cilvēku, kuru nemīlu.
Mūsu attiecības nestāv uz vietas: nu jau esam precējušies un mums ir divi bērni – divgadīgā Lote un pusgadu vecais Renards. Protams, vairs nesanāk tik daudz laika veltīt otram kā agrāk, taču tik un tā atrodam brīžus, kad divatā aiziet uz kafejnīcu, pastaigāties, parunāties. Ruslans vienmēr manī klausās, neesmu kā tāds fona radio, kas kaut kur izplatījumā skan. Viņš ir ļoti gādīgs vīrietis, arī ļoti nosvērts un mierīgs – tieši tāds, kāds vajadzīgs blakus manam ašajam raksturam!
Nu dzīvojam sev
Inga (43) ar vīru Raiti (47) ir kopā jau 25 gadus. Viņiem ir divi pieauguši dēli un trīs mazbērni. Inga uzsver: ja citi sev dzīvo agrā jaunībā, tad viņi to dara pašlaik!
Savulaik mācījos vakarskolā un vienlaikus strādāju rūpnīcā „Aurora”. Tieši vakarskolā iepazinos ar savu nākamo vīru. Atceros, kad viņš ienāca klasē: tāds ļoti garš vīrietis ar ūsām, uzreiz nodomāju: „Viņš nav man!” Bijām draudzīga klase, mēs labprāt satikāmies arī ārpus stundām. Un es piefiksēju, ka Raitis vienmēr atrodas manā tuvumā. Laikam jau viņš bija ļoti kautrīgs – tuvoties man netuvojās.
Taču, kad svinējām pēdējo zvanu, viņš pienāca man klāt un ātri nobēra kā pupas: „Kļūsti par manu sievu!” Un es piekritu! Kad viņš nākamajā dienā uz manu darbu atbrauca ar divdesmit piecām neļķēm, tad gan sāku domāt, kas nu būs? Var teikt, ka mīlestība no manas puses uzplauka pēc bildinājuma, tad abi gājām uz randiņiem, kafejnīcām.
Uzreiz pēc izlaiduma devāmies uz Mārupes ciema padomi, lai pieteiktu kāzu datumu. Divus mēnešus mums bija jānogaida, un tad varējām precēties. No malas var šķist vieglprātīgi – 18 gadus veca meitene pāris mēnešus pēc iepazīšanās jau precas. Taču savu toreizējo lēmumu neesmu nožēlojusi! Interesanti, ka mans vīrs, piemēram, sabiedrībā var nešķist īpaši interesants, taču mājās viņš mani uz rokām nēsā, man vienmēr bijusi bezrūpīga dzīve, es ilgi nezināju, cik, piemēram, maksā elektrība vai maize. Viņš visu darījis manā labā, visu nokārtojis, lai man par sadzīviskām lietām nav galva jālauza.
Mums ļoti palīdzējis, ka vienmēr esam varējuši visu izrunāt. Atceros, kad pirmoreiz sastrīdējāmies, sēdējām katrs savā istabā un klusējām. Salīgt gribas, bet pirmajam runāt tā kā neērti… Kad saņēmos, izrādījās, ka arī vīrs bija jau ceļā uz otru istabu, lai runātu ar mani. Pēc tam abiem bija jāsmejas, cik komiska ir šī strīdēšanās! Kopš tā laika visu pārrunājam.
Man šķiet, gadiem nav nozīmes – kad mīlestība atnāk, tā jāņem ciet! Un laulībām agrā vecumā noteikti ir daudz plusu. Piemēram, mums ir divi pieauguši bērni, bet mēs paši vēl neesam veci un nu varam dzīvot sev. Ar vīru ejam uz teātriem, koncertiem, braucam ceļojumos, un mums nav jāuztraucas par mājas dzīvi vai bērnu pieskatīšanu.
