Moderno slaveno Latvijas māmiņu dzīves noteikumi

•    Meitai Gabrielai ir 1,5 gadi.

•    Viņas panākumu atslēga – meistarīga laika plānošana.

Savos 25 gados pagūstu būt vienlaikus mamma un dziedātāja, pateicoties savai mammai, kura man iemācīja visu laikus plānot. Ja gadījumā mans dienas plāns draud izgāzties (bet tā ir ļoti reti), esmu iemācījusies nekrist histērijā. Tā vietā lēnām ievelku elpu, aizskaitu līdz desmit, un parādās risinājums.

No vecākās māsas Sandras tradicionāli dāvanā saņemu piezīmju blociņu nākamajam gadam, kurā rūpīgi sarakstu, kas man kurā dienā jāpaveic. Tā ir jau kopš 15 gadu vecuma. Draugi smejas: „Liene, paskaties savā blociņā, vai tev ir brīvs un mēs varam nākt ciemos?” Bet tikai ar to spēju organizēt dzīvi tā, ka man ir laiks gan darbam, gan meitiņai. Ja blociņā rakstīts – tikos mēģinājums, tikos intervija, tikos frizieris, tad jau laikus sarunāju, kas tikmēr viņu pieskatīs. Bez palīgiem nevarētu, man nāk talkā gan meitas tētis un viņa vecāki, gan mana māsa un mamma. Tā jau abas esam lielākoties kopā, neredzu viņu nedēļas nogalēs. Par laimi, ir telefoni, varu viņai piezvanīt un parunāties.

Vēl tad, kad biju kopā ar meitas tēvu, teicu – nebūšu no mammām, kas divus gadus sēdēs mājās. Man nepieciešama skatuve, es uzlādējos no aplausiem un, protams, no tā, ko daru. Turklāt man ir arī kaut kā jāizdzīvo, jāuztur gan sevi, gan meitu. Jā, redzēju iznākam Gabrielas pirmo zobiņu, bet pirmos viņas soļus ieraudzīja mana māsa. Bet sev neko nepārmetu. Tas nav grēks, ka darbojos un sevi pilnveidoju. No tā arī mans bērns ir ieguvējs. Gan būs tādi laiki, kad varēšu atpūsties, sēdēt ar meitu un runāt par dzīvi. Vainas sajūta jau kaut kur iekšā ir, bet to kompensēju ar to, ka zinu – mana meita ir drošās rokās un ar mani leposies.

Protams, ar visu plānošanu sākumā nesapratu, kā paspēšu sakārtot māju, izmazgāt drēbes, nomazgāt traukus, aiziet uz studiju iedziedāt dziesmu un piedalīties koncertā. Pēc pusgada aptvēru, ka tā vienkārši ir un tev ir jāpaspēj, jo nav variantu. Tagad vēl esmu sākusi gatavot un aicināt ciemos draugus (smejas). Man laikam ir ideāls bērns tāpēc, ka ļauju viņam pašam izzināt pasauli. Dzīvoklis mums nav liels, lieliski pārredzu, ko viņa savā nodabā dara.

Kad meitai paliek garlaicīgi, viņa atnāk pie manis, un tad mēs abas kopā padzīvojamies. Pēc brīža paralēli atkal daru savus darbiņus. Īstenībā jau, nākot šajā pasaulē, liku viņai nojaust, ka klēpja bērns viņa nebūs. Bet tas nenozīmē, ka meitai trūkst mīlestības. Tās viņai ir pārpārēm.

•    Gerdas (5) un dvīnīšu Grētas un Gabrielas (7 mēneši) mamma  

•    Viņas panākumu atslēga – režīms, ko visi ievēro.

Tikai ar bērniem pārņemta bija pirmos trīs mēnešus. Vasarā bija Mākslas festivāls Cēsīs, kuram biju jau apsolījusies, un nācās ar vienu kāju tajā darboties. Par laimi vai nelaimi, darbs ir tāds, ka daudz varu izdomāt, mājās esot, darbus koordinēt e-pastā vai pa telefonu un strādāt kā agri no rīta, tā vēlu vakarā un arī naktī. Man nevajag atņemt šīs stundas bērniem. Bet miegs tiešām ir pirmais, uz kā rēķina varu pagūt vairāk. Kad vairs nevar izturēt, atsaucu krustmāti vai māsu, un paguļu kaut dienā.

Otrdien, ceturtdien un piektdien nāk auklīte, tad varu vairāk pievērsties savām un saimnieciskajām lietām. Ja arī kaut kur izbraucu, noteiktā laikā esmu atpakaļ, jo pati baroju bērnus. Dīvaini, bet man nepiemetas vainas sajūta, ka strādāju, ka man vajadzīgs laiks sev un vēl mums abiem ar vīru divatā.

Laikam ar to tās mūslaiku modernās mammas arī atšķiras, ka tik daudz laika, cik veltām bērniem, nekam citam neveltām. Teātri, koncerti, muzeji, pastaigas, kopīgas pusdienas... Visa diena viņiem pakārtota. Kad aizeju savos darbos vai satiekos ar draudzenēm, lielā meita, kurai mana uzmanība nepieciešama vēl vairāk, ir vai nu bērnudārzā, vai pulciņā.

Ja godīgi, ļoti dzelžaini turos pie tā, ko esmu ieplānojusi, un tas man palīdz. Līdz ko cilvēks paliek kā ķīselis, viņam arī apkārt viss sāk pļurināties. Apzināti izveidoju sistēmu mazajiem, cikos viņi ēd un guļ, jo sapratu, ka tā būs labāk visai ģimenei. Ja būtu pārvietojusies laikā un telpā pēc viņu pirkstu mājiena, kā ar pirmo bērnu, es neko nevarētu saplānot. Tajā pašā laikā tādas modernas māmiņas kā tagad, ir pateicoties tam, ka arī tēti ir moderni. Nav vairs tie laiki, kad vīrietis bija tikai sagādnieks, bet virtuves daļa, bērni un saimniecība – sievas ziņā. Tādējādi sievietei paliek privātā telpa, kurā viņa var izpausties – vai tas ir sabiedriskais darbs , vai profesionālā karjera.

Man jau ļoti vīrs palīdz. Bet nav dzīve viens cukurs un medus. Vīrs, piemēram, vakar paziņoja – viņam četras dienas komandējums. Bet man tieši saspringtākais darba laiks, jo Ziemassvētki tuvojas. Par laimi, vīrs mani neliek zem tanka, nepasaka – tas ir tavas problēmas, dari, kā zini. Galu galā – es ar tādu vīrieti nemaz nedzīvotu! Kam man tādu, kuru interesētu tikai savas ambīcijas?

Viņš lieliski zina – tie tikpat viņa bērni, cik mani. Abi apsēžamies, un pēc stundas risinājums rokā, jo tiek iesaistīta ome, māsa, draudzene. Atkal kārtējais menedžments. Es visu laiku saku – nevajag tēlot supermammas! Tas ir vissliktākais, ko sieviete var izdarīt. Ja jūtu – nav vairs spēka, pazvanu draudzenei: „Es šodien ar vīru iešu uz Operu, brauc un auklē tu manus dvīņus, tu esi krustmāte!” Viņas dzīvē tās ir dažas stundas, toties mēs ar vīru restartējamies, atnākam mājās un laimīgi krītam bērniem ap kaklu.

•     meita Emīlija (3,5 mēneši)

•    Viņas panākumu atslēga – ņemt palīgā radiniekus un sev neko neatteikt.

Mani daudz un dikti pirms tam biedēja, ka jāizbauda pēdējais brīvais laiks, jo, kad būs bērns, nekas vairs nebūs tā, kā bijis, un pazudīsi no dzīves vismaz uz trim gadiem. Neklausies šajos briesmu stāstos! Viss atkarīgs no pašas vēlmēm un prioritātēm. Nekad nedomāju, ka sēdēšu tikai mājās ar bērnu, bet gan aktīvi darbošos.

Un es arī esmu tā pati Anna, tikai ar lielāku vērtību. Varbūt tāpēc, ka man apkārt pārsvarā bija ļoti pozitīvi piemēri. Skatījos uz mammām, kas lieliski izskatās, paspēj gan uz sporta nodarbībām, gan vakariņas vīram uztaisīt, gan ar draudzenēm satikties, un tai pat laikā ir arī labas mammas. Man arī gribējās būt tādai. Nevis barot stereotipus, ka jaunā māmiņa ir pelēku seju, netīriem matiem, kas izļurkātās sporta biksēs kā spoks šļūc ar ratiem pa pilsētu un no pārguruma pat nevar pasmaidīt. Ja negribas iespringt, tad, protams, viegli ir sevi ielikt rāmī „jaunā māmiņa” – tev uzreiz ir alibi, ka neko nevari paspēt, jo piederi bērnam.

Esmu pilna laika māmiņa, jo „Kinomānija” man prasa tieši vienu dienu divās nedēļās, un, neraugoties uz to, paspēju sakārtot arī savas lietas un darīt to, ko vēlos. Bērnam taču ir vajadzīga laimīga mamma. Piemēram, tagad esmu pavilkusies uz sporta zāli. Eju katru dienu!

Apmeklēju arī dažādus seminārus. Tikmēr pie Emīlijas paliek tētis un viņas vecvecāki, kas labprāt nāk palīgā. Emīlija parasti tajā laikā izgulējusies un pat nav jutusi, ka es biju prom. Starp citu, atklājot nelielu noslēpumu, mēs, tāds jauno māmiņu bariņš, plānojam nākamgad pasākumu sēriju, lai lauztu sabiedrības priekšstatu, ka mūsu vieta ir tikai parkā. Esmu satikusi tik daudz sieviešu, kuras pat neuzdrošinās iziet sabiedrībā, jo baidās, ka nebūs, par ko parunāt. Jo pārējiem, lūk, ir dzīve, bet es sēžu mājās ar bērnu. Gribētos arī no apkārtējiem saņemt laipnāku attieksmi – var taču vismaz durvis paturēt, kamēr māmiņa ar ratiem tiek cauri.