Ditas Lūriņas dzīve kā kardiogramma: te virsotnes, te kritieni

Lai paliek pāri tāda šlepe gaisā – ar darbiem, kas izdarīti. Neko vairāk jau nevar gribēt. Tie ir tādi ļoti īpaši mirkļi, kad kaut kas saslēdzas uz tās skatuves... Un tikai tā smarža gaisā paliek.

Viss pārējais ir... tikai tik daudz, cik pašlaik. Tik daudz, cik tu esi kādam mīļš. Tikai tik daudz tev pieder, un tikai tik daudz arī vajag.

Neesmu gleznotāja – bildes pēc manis nepaliks, neesmu rakstniece – nepaliks grāmatas... Smarža gaisā. Tas arī paliks.

Jā, taču beigās no tā visa paliek pāri tikai tāds... Vējiņš. Bet es arī nedomāju, ka kaut kam vairāk vajadzētu palikt.

Neesmu no cilvēkiem, kas slēpjas. Ir draudzenes, kas ļoti, ļoti daudz zina par mani. Ir, kas vienkārši jūt. Bet daudz ko es pati par sevi nezinu. Par daudz ko es pati sev neatzīstos. Tāpēc arī neviens īsti nevar zināt par mani visu. Nevis tāpēc, ka es kaut ko slēptu – bet tāpēc, ka tas pats no manis slēpjas. Pēdējā laikā man bijis tik daudz atklāsmju pašai par sevi... Kad cilvēks aizdzīvo līdz Jēzus vecumam, kaut kas ar viņu tomēr notiek.

Ceru, ka tagad tā man ir aiz muguras. Tā ir robežšķirtne, un katrs, kurš tai gājis cauri, zina, ka tas ir nopietni.

Jā, bet es esmu ļoti priecīga par to. No daudz kā vajadzēja atbrīvoties daudz agrāk un varbūt arī vieglāk – nu, es atbrīvojos vēlāk un smagāk. Katram tas ir citādi.

Cilvēku priekšstati reizēm var mani saskumdināt vai uzjautrināt – par pareizību, nepareizību, baigo gaišumu vai, tieši otrādi, intrigām – taču šie dažādie viedokļi mani vairs nespēj traumēt.

Kad tev pašam par sevi ir vairāk priekšstatu nekā saprašanas, kas tu esi, tevi viss traumē. Jo tu patiešām nezini, kas tu esi. Un arī tagad es nevaru apgalvot, ka zinu, kas es esmu. Bet zinu vairāk nekā pirms gadiem trim.

Fakti jau vienmēr paliek tie paši – svarīgi, kā tu uz tiem skaties. No tās glancētās puses mana dzīve var izskatīties pēc tādas diezgan gludas līnijas, kas virzās uz augšu. No otras puses, tā ir kardiogramma. Un tajā nepārtraukti ir virsotnes un bedres. Tu kaut kur tiec, un tad tev ir bedre – vienalga, vai tas attiecas un darbu, dzīvi vai tikai sajūtām. Iekrīti – un kāp ārā, iekrīti – un kāp ārā... Un tikai augšējie punkti veido to glancēto, visiem redzamo pusi. Taču bagātu mani dara tā kardiogramma – ar kalniem un lejām. Un arī to augšējo punktu nebūtu bez tās.

Sēžot kafejnīcā pie galda, šādas atklāsmes izklausās atkal tā – no glancētās puses. Bet to saprast ... Tie faktiski bija visi desmit gadi teātrī, kamēr esmu izgājusi cauri visādām emocijām, aizvainojumam un dažnedažādās bedrēs iekritusi.

Pēteris Krilovs teicis: „Aktrisei ir tiesības justies tā, kā viņa jūtas!” Es gan gribētu teikt, ka katram ir tiesības justies tā, kā viņš jūtas. Tas nenozīmē darīt pāri citiem. Tas nozīmē – nedarīt pāri sev.

Emocijas ir dabisks sievietes stāvoklis. Un, jā, tev ir tiesības justies tā, kā jūties. Bet visu izšķirs nākamais solis! Tas, ko dari ar savām emocijām, savu iekšējo sajūtu.

Pirmais solis ir tad, ka izliecies, ka nejūti to, ko jūti. Pilnīgs absurds. Un man šķiet, liela daļa cilvēku ar to noņemas. „Es tā nemaz nedomāju, es tā nemaz nejūtos...” Un tu to mēģini iestāstīt ne tikai citiem cilvēkiem, bet arī sev – un netiec uz priekšu... Es ļoti ceru, ka es esmu tajā nākamajā solī.

Vai – vispār sievietes ir mana pēdējā laika aizraušanās. Man ļoti patīk viņas vērot. Nenoliedzot vīriešu daudzslāņainību un brīnišķīgumu, es sieviešu dzimumu izjūtu kā kaut ko ļoti īpašu. Un es skaidri zinu: katrā sievietē ir pilnīgi visas septiņas varavīksnes krāsas un vēl – pustoņi, toņi un viss kaut kas!

Ir tik interesanti vērot un mēģināt noķert, kuras krāsas katra sieviete sev atvēl, kas ir tas, ko viņa apzināti slēpj, ko neapzināti... Kurā brīdī kura krāsa izlien un kāpēc – kas ir tie modeļi, ko izvēlamies, kas ir tās lomas, ko sev uzliekam un kurā brīdī tā sievišķā daba lien ārā pa spraugām, pa porām, pa drāklējuma vietām.

Es pašlaik tiešām aizraujos ar vērošanu un priecāšanos. Un brīžam ir skumji – cik ļoti sev neļaujam būt sievietēm. Cik mazu to krāsu gammu sev atvēlam.

Mūsu problēma ir tajā, ka gribam būt stipras tur, kur vajadzētu būt vājām, un vājas tur, kur vajadzētu būt stiprām. Šajā absolūti ne vienkāršajā ikdienā tomēr varam vīriešiem atstāt daudz lielāku atbildības devu. Jau dzirdu kliedzienus par vientuļajām Latvijas sievietēm... Bet nu vismaz tik daudz – ja tev nokrīt cimds, ļauj garāmgājējam vīrietim to pacelt!

Arī man ir tas: ja nokrīt zīmulis, steidzu to pacelt, kaut man blakus kolēģis jau liecās pēc tā zīmuļa. Bet es jūtos vainīga – ai, nu ko tu, tas taču mans zīmulis, es nometu, es arī pacelšu... Bitīt ratā! Nu nē! Viņš ir vīrietis, un tā ir viņa daļa! Un nevis tāpēc, ka viņam būtu grūti vai man būtu grūti – bet tāpēc, ka tas ir skaisti!

Es gribu līdz tam aizaugt – ka man nokrīt zīmulis, un es pat neliecos pēc tā, ja man blakus ir vīrietis.

Citreiz transportlīdzeklī – ir kāds retais pieklājīgais vīrietis, kas dod vietu, un es pirmajā brīdī jau gandrīz tā, ka nē... un tad apsēžos. Tas jau mūsos iekšā: mēs taču visi esam vienlīdzīgi! Mēs visi rukājam! Bet es esmu sieviete! Un viņam ir jāpieceļas. Un man ir ar prieku jāapsēžas. Es neesmu nevarīgāka. Es esmu saudzējamāka. Tāpēc, ka es esmu sieviete.

Jāmācās kļūt sievišķīgākām...

Skujeniece bija ļoti sievišķīga un tajā pašā laikā – tik šerpa! Dienasgrāmatā viņa raksta, ka bezmaz badojusies, bet viņai bijis vitāli nepieciešams nopirkt mēteli, cimdus un, galvenais, modernu cepuri. Kad viņa to uzlikusi, tad koristes, kas parasti smīkņājušas, mīļi sveicinājušas, garderobisti bijuši tik laipni kā nekad, un Smiļģis uzaicinājis iepazīties ar kādu augstu stāvošu personu. Pēc tam viņa raksta: „Un viss tās cepures dēļ!”

Tad ir vīra radi, kuri ne pārāk viņu piemīl. Skujeniecei jāiet pie viņiem ciemos, un viņa izdomā, ko viņa runās. Par šābeļpupām, par āboliem, bumbieriem, vistiņām un pīlītēm, un pēc tam tie radi vīra vecākiem uzraksta, ka nu ir vienreiz laba noprecēta un ka tas ir viens riktīgs cilvēks.

Skujeniece pēc tam ieraksta dienasgrāmatā apmēram tā: „Vieniem tu liec modernu cepuri, otriem runā par pīlītēm un šābeļpupiņām, un tad tu esi viens riktīgs cilvēks, neko nevar teikt... Un tie nemaz nenojauš, ka tiek nerroti.”

Ja tā padomā, mums jau tagad ir tieši tāpat – priekš vieniem liekam cepuri, priekš otriem runājam par pīlītēm vai vienalga, ko...

Man šausmīgi nepatīk šis izvērtēšanas process. Es no tā izvairos. Lai gan man ir nenormāla tieksme visu salikt pa plauktiņiem  – gada analīze mani dara nervozu.

Bijis gads, par kuru gribēju, lai tas ātrāk beidzas, bet tas nav šis. Arī šis nav bijis tas vieglākais – bet kas tas par grūtumu! Špička! Emocijās tu sev vari teikt visu ko. Bet tad tu paskaties par bērniem, kas cietuši no vardarbības, un saproti: sēdi nu vien kaktiņā un turi mutīti... Jo visi tavi grūtumi ir vien tāds materiāls, kas tevi audzina.

Tas nenozīmē, eju dziedādama vien un gribu izlikties, ka man ir tikai tā glancētā puse – tā skaistā līnija, kas tiecas uz Himalajiem. Bet es apzinos, ka mans grūtums – tas ir tikai tāds grūtumiņš vien.

Man ļoti gribas sevī kultivēt dzīves plūduma sajūtu. Šajā laikā gribas nevis analizēt, bet uz mirkli apstāties un sajust, kā dzīve caur tevi turpina plūst. Caur mani, caur tevi, caur mums visiem... Tas, ko tu esi šogad piedzīvojis, sajutis – tas jau tāpat tev nāk līdzi. Man labāk patīk tā tiecība uz priekšu – padomāt par to, kas būs.

Neesmu no tām, kas raud filmu, izrāžu laikā; ir tikai dažas grāmatas, kuras lasot, esmu raudājusi. Man emocijas neraujas uz āru. Atceros kādu Jaunā gada sagaidīšanu, kad mamma, saskandinot glāzi šampanieša ar mani, tā zīmīgi teica: „Nu tad nākamgad tev lieli darbi...” Jo tajā gadā bija jāstājas augstskolā. Un tas gan bija brīdis, kad bezmaz sāc raudāt. Tā sajūta, ka stāvi kaut kā liela priekšā... Tu zini, ka darīsi labāko, bet nezini, kas tev lemts, kas ne... Jā, tas, kas bijis, – tas man pieder tāpat. Bet tas, kas priekšā, – tas manī rada emocijas.

Katrai no mums ir savs skaistums, tikai mēs to brīžiem noliedzam savu vai citu priekšstatu dēļ. Tāpēc tas jāmeklē savā dziļumā. Viņš tur ir. Neglītums ir sastrēdzinātībā, sevis nepieņemšanās, cīņā pašai pret sevi. Nevis smagajā vai vieglajā, kāda nu kurai tā ikdiena, ne tur. Sevis uztverē – tur rodas skaistums vai neglītums.

Tas, ko novēlu mums visām, – ļaut sev elpot. Nedomā, kas ir pareizi un kas – ne; ļauj sev elpot, un būs tas, kas būs! Tas taču ir vienalga, vai kādam tas liekas pareizi vai nepareizi. Tu elposi, tev plaušas pildīsies ar gaisu, un tavs gars lidos.