Marija Bērziņa uzplaukusi pēc dzīves ugunsgrēka

Biežāk tas pasākumos, kurus vadu, – tad cilvēki nāk parunāties. Uz ielas vairāk jūtu skatienus, kaut tos esmu iemācījusies izslēgt. Vistiešāk reaģē bērni. Pusaudžiem ir tā – kurš tad nu asprātīgāk nobļausies pakaļ vai piemiegs ar aci.

Man bijušas smieklīgas situācijas, kad pusklase tramvajā pārvietojas no aizmugures uz priekšu un čukst tik skaļi, ka dzirdu visu. Un tad man uznāk cemme, un es saku: „Prasiet, ja gribat kaut ko zināt!” Un tad, protams, visi stāv kā koka dieviņi, un vairs nevienam dūšas nav.

Reiz pāris pavecāki kungi, ļoti pieklājīgi, ļoti atvainodamies, ka viņi tā atļaujas, jautāja, vai sliktie beigās saņems sodu? Es teicu: „Protams, cienījamais kungs.”

Kopumā cilvēku attieksme ir labvēlīga. Protams, man jau gribētos, lai mani vairāk pazītu pēc teātra lomām, bet seriāls ir fenomens, un kā vēl viens masu medijs tas savu lomu nospēlējis. Ir labi, ka tādi pašmāju produkti vispār top – daudz labprātāk skatos uz Uldi Dumpi, nevis uz kaut kādu Hulio Iglesiasu. Saprotu arī, ka laukos ir daudz cilvēku, kuriem nav tās rocības, lai katru mēnesi atbrauktu uz Rīgu, uz teātri – kur tad citur redzēs tos latviešu aktierus, ja ne televīzijā.

Man šķiet, seriāla veiksmes formula ir arī ciešajā sadarbībā starp scenāristiem un aktieriem. Viņi labprāt pieņem mūsu idejas, piedāvā dažādus pavērsienus. Man joprojām ir interesanti. Nespēju noticēt, ka jau piektā sezona! Rita kā tēls ir ļoti mainījusies. Smagi gāja viņai pagājušajā sezonā ar visām privātās dzīves rebēm seriālā... Tagad viņā parādījusies tāda lielāka paļāvība un brīvība. Man teica, ka es kā Rita pēdējā gada laikā esot uzplaukusi!

Man bijušas ļoti daudzas mīļas lomas, bet Autores loma „Sudraba slidās” ir pavisam jauna pieredze, jo tā ir pasaka ģimenei un tie ir pavisam citi spēles noteikumi.

Ar apmierinātību teātrī ir tā, ka tas nav ilgstošs stāvoklis. Tas ir tāpat, kā es nekad neizpratīšu terminu – labs aktieris. Man šķiet – nav tādu labu vai sliktu aktieru. Aktieri veido lomas – ir veiksmīgākas un mazāk veiksmīgas lomas, un nevar būt aktieris, kurš ir ģeniāls 99 gadījumos pēc kārtas.

Viens gan fakts – aktieriem, kas daudz dejo un dzied un piedalās muzikālās izrādēs, ārkārtīgi gribas spēlēt dramatiskajās izrādēs. Un es piederu šiem aktieriem. Beidzamajās sezonās man ir ārkārtīgi daudz muzikālo izrāžu, mūziklu, koncertu. Esmu ļoti noilgojusies pēc laba dramaturģiskā materiāla. Man ir sajūta, ka tieši patlaban esmu nobriedusi tam, ka gribu un varu spēlēt.

Nekad nenoniecināšu to, kas man ir, – to skaistumu, ka varu arī dziedāt. Tā tiešām ir Dieva dāvana. Bet, ja ilgstoši ir vienas specifikas izrādes, ir milzu vēlme nospēlēt arī ko citu. Bet aktieru pārprodukcija (nebaidos šī vārda) pašlaik Latvijā ir vienkārši fenomenāla, tāpēc ir tā, kā ir. Nav, ko čīkstēt un gaidīt – esmu jau sameklējusi interesantus materiālus, par kuriem gribu uzrunāt režisorus, un, iespējams, taps kaut kas nopietnāks. Debesmannu no debesīm nav, ko gaidīt, jārīkojas pašam!

Pagājušajā gadā man izdevās nofilmēties divās lielajās filmās. Viens bija krievu seriāls „Zabitij” („Aizmirstais”), kur man bija epizodiska, bet ļoti jauka loma. Otra ir Unas Celmas dokumentālā filma ar aktieru piedalīšanos „Koka stāsts” par latviešu dzimtas koku un mūsu dažādajiem likteņiem. Lielais kino aktieriem vienmēr ir laba pieredze un prieks.

Aktieriem bieži jautā par sapņu lomām – tev ir tāda?

Kādreiz es pat apvainojos, kad man teica: „Tu būsi ļoti laba raksturotāja.” Un tad ir tāda sajūta: „Kā tad tā?! Vai tad es nebūšu mīlētāja?!”

Tikai tagad saprotu, ka raksturotājs ietver milzum lielu potenciālu, un tieši tur ir interesantums. Labais varonis un mīlētājs bieži ir daudz vairāk ierobežots savā labumā. Interesē un piesaista aci tas, kas ir ar kaut kādu rozīnīti, – tas neparastais, noslēpumainais.

Varu tikai vēlēties, lai Dievs dod man vēl daudz dažādus režisorus un daudz dažādas pieredzes. Es vēlētos paplašināt savu iespēju robežas. Tas nozīmē improvizēt un darīt kaut ko tādu, ko nekad neesmu darījusi. Gribētos spēlēt klasiku. Aktieris aug un attīstās tikai ar labu dramaturģiju, kas runā par nopietno šajā dzīvē – par Dievu, nāvi, mūžību, mīlestību un naidu... To var atrast gan krievu klasiskajā dramaturģijā, gan Šekspīrā, gan skandināvu lugās, gan Tenesijā Viljamsā. Bet tādas vienas sapņu lomas man nav. Skaistums ir darboties ar lomu un jebkurā atrast sev interesanto, svarīgo. Ja lomu vari sev pieradināt, tas jau ir liels sasniegums.

Tā ir taisnība – tu vari būt, cik vien labs gribi, bet, ja režisori tevi neņem, tad tur neko nevari darīt. Taču nedomāju, ka varu par to spriest tagad. Pašlaik varētu teikt, ka esmu apritē. Cik ilgi – tas ir cits jautājums. Neviens no mums jaunāks nepaliek, un jaunie kadri jau ienākuši un sevi pieteikuši pietiekami spēcīgi un interesanti. Jaunajiem tagad nav problēmu – viņi nesirgst ar mazvērtību, uzskata, ka ir malači, iet un dara, un tā jau vajadzētu būt. Ikvienam ir lielā cerība – es jau visu laiku būšu teātrī. Bet saprotu, ka var pienākt brīdis, kad... Un tad jautājums, kā to uztver – kā neveiksmi vai kā savu kārtējo dzīves izvēli. Es pilnīgi pieļauju domu, ka varētu apgūt vēl kādu profesiju un vecumdienās strādāt ko citu.

Mani interesē ļoti daudz kas. Kādreiz pedagogi man pārmeta, ka man ir pārāk plašas intereses un man vajadzētu koncentrēties uz kaut ko vienu, citādu panākumu var arī nebūt.

Pirmās bērnības sapņu profesijas man bija nevis aktrise, princese vai skolotāja, bet gan arheoloģe un izmeklētāja. Arheoloģija atkrita brīdī, kad sapratu, ka viņi divas nedēļas mēdz pulēt vienu akmentiņu, un man ar to pacietību jau nu ir, kā ir. Bet izmeklētājas darbs joprojām šķiet tāds mistisks – prāta spēles man patīk.

Esmu beigusi Franču liceju, klasi ar vēstures un politoloģijas profilu. Vienu brīdi pat pamācījos politologos. Vēsture mani interesē joprojām. Vienubrīd pastrādāju tūrismā. Tā kā – diezgan plašs tas interešu loks. Patlaban man arvien vairāk nāk priekšā kas tāds, ko nekad neesmu darījusi un no kā man pat bijis bail. Jūtu, ka daudz kas manā dzīvē tagad mainās un arī pati apzināti cenšos iziet no savas komforta zonas; paskatīties, kas ir ārpusē, kaut kādu drosmi sev dabūt klāt.

Cilvēkam dzīvē jau jādara tikai viens – jāizvēlas. Tās izvēles ir nepārtraukti. Bet mēs paši sev prātā uzliekam visādas robežas: šo gan es nevarēšu izdarīt... Tas gan nav domāts man. Bet kāpēc ne? Tās shēmas, kas uzbūvētas prātā, jājauc nost, lai pašam interesantāk dzīvot.

Marija Bērziņa un citi aktieri Regnāra Vaivara izrādē „Homo Erectus” (reklāmas video)

Es gribētu cerēt, ka pašlaik esmu daudz patiesāka pret sevi, daudz drosmīgāka, daudz vairāk redzu savas kļūdas un arī nebaidos kļūdīties. Tas man bija ļoti raksturīgi: bailes kļūdīties un centība, kas aktiera profesijā ir ļoti nevajadzīga.

Kādreiz bija milzīga vēlme visiem patikt – tas ir mazinājies. Pirmkārt, nav iespējams visiem patikt, otrkārt, kamdēļ?! Tā ir ļoti nelietderīga enerģijas izšķiešana – mēģināt kādam sevi pierādīt. Tagad vairāk domāju par to, nevis, kā lai pasaku, lai otram būtu ērti, bet kā lai es pasaku tā, lai būtu saskaņā ar savu sirdsapziņu.

Tas, ko esmu ieguvusi, ir patiesākas attiecības ar sevi, ar pasauli un arī ar Dievu. Manas lūgšanas ir mainījušās. Reizēm saka – cilvēki ar Dievu tirgojas. Nu tā ir: „Nu lūdzu, nu šito vēl bišķi, nu šitik man un šitā man iedod, nu lūdzu, lūdzu...” Tagad vairāk ļaujos un mēģinu saprast, vai tas, ko gribu, ir tas, kas man patiesi vajadzīgs.

Tādas atklāsmes rodas tikai pēc zaudējumiem, ilūziju sabrukuma. Mums, dāmām, ļoti patīk dzīvot skaistās ilūzijās – mana mīlestība mainīs visu pasauli, un tā tālāk...

Ja jautā par personīgo dzīvi – pagājušogad esmu pārdzīvojusi šķiršanos. Tie ir vairāki posmi, kam jāiziet cauri. Sākumā tās ir dramatiskas situācijas, vienam otra vainošana... Kamēr tu to neizdusmo, kamēr tu to neizsāp un kamēr tu to arī nepiedod, protams, ka pasaule brūk ar visām tavām ilūzijām.

Bet es negribētu teikt, ka krīze sākas tad, kad tu šķiries. Tas ir tikai tāds mazs katalizators, kas parauj vaļā daudz dziļākus slāņus. Sākums šīm pārmaiņām vienmēr ir smags. Vienā brīdī tiešām ir sajūta, ka pasaule brūk un jūk. Bet, kad to savu kodoliņu sāc vākt kopā, redzi, ka tas nekur nav zudis – tikai zem milzīgas kaudzes noslēpies un nobijies. Un tad ir laba sajūta. It kā tā pati dzīve, bet tu uz to raugies pilnīgi citādi.

Tā bija mana jaunā gada vēlme – lai vecajā gadā paliek tas, kam tur jāpaliek, bet lai jaunajā ieeju ar drosmi kļūdīties un atvērtību dzīvei un dzīvošanai. Pūķa gadam tas piestāv, jo Pūķa gads taču pieprasa no mums darīt ko tādu, ko nekad neesam darījuši. Kas zina – pēc pusgada ziņās būs rakstīts, ka Marija uzkāpusi Everestā!

Šķiršanās dziesma. Dzied Marija Bērziņa

Vārdu sakot – ir tāds rozā briļļu krišanas periods. Beidzot lēnām laižos uz zemes... Bet tā labi laižos. Esmu sapratusi, ka man nav jāatskaitās cilvēku priekšā; tikai savā un Dieva priekšā. Un tas noņem stipri lielu daļu no pārspīlētas atbildības!

Patlaban ir sajūta, ka tas viss ir tāds ļoti... Plaukstošs. Kaut kas man tur iekšā plaukst!