Nevainīgas bučiņas un erotiski skūpsti. Kuri ir vislabākie?
Franču skūpsts, gaisa buča, sirsnīgs, maigs vai kaislīgs skūpsts, pirmsnāves atvadu skūpsts... Nevainīgi, erotiski un gaisīgi skūpsti mūs ieskauj visas dzīves garumā, bet – kā tie radās, kāpēc sniedz tik lielu baudu, un kuri ir tie labākie?
Savelkam lūpas tūtiņā, pastiepjam uz priekšu, pieskaramies ādai un ar skaņu čmokš atstājam slapju nospiedumu. Viena šmaukstoša kustība, kurai ir tik daudz nozīmju... Skūpsts vienlaikus ir pašsaprotams un maģiski rituāls. Interesanti, vai uz pasaules kādreiz dzīvojis cilvēks, kurš ne reizi nav skūpstījies?
Interneta enciklopēdija Vikipēdija vēsta, ka skūpsts ir darbība, kuras laikā viena cilvēka lūpas saskaras ar cita cilvēka lūpām vai ķermeni. Universālajā Britānijas enciklopēdijā atrodams šāds formulējums: skūpsts – pieskāriens vai maiga lūpu kustība pa otra cilvēka lūpām, vaigu, roku vai kāju, kas tiek izmantota, lai paustu simpātijas, sveicienu, cieņu vai seksuālu ieinteresētību. Kristofers Neirops grāmatā Skūpsts un vēsture, kas izdota 1901. gadā, apraksta piecus galvenos skūpsta veidus: mīlas, pieķeršanās, miera, cieņas un draudzības skūpstus. Viņš piebilst, ka klasifikācija vienmēr ir izdomāta un dažādās kultūrās ir daudz vairāk skūpstu un to skaidrojumu. Piemēram, frančiem – 20, vāciešiem – 30, bet Kamasutrā aprakstīti vairāk nekā 30 skūpstu veidu.
Par skūpstīšanās jēgu prātoja jau sengrieķu domātājs Platons. Viņš uzskatīja, ka agrāk cilvēks pēc formas atgādinājis balonu jeb bumbu. Viņam bijušas četras rokas, četras kājas un divas galvas – sievietes un vīrieša. Tomēr šis viengabalainais radījums bijis pārlieku augstprātīgs, tāpēc Zevs sadusmojies un pārdalījis to uz pusēm – sievišķajā un vīrišķajā daļā. Abas puses atkal spēj savienoties tikai ar skūpsta palīdzību. Tomēr jāatceras, ka Zevs nebūt negrasījās dāvāt cilvēkiem prieku, viņa mērķis bija sodīt. Cilvēki sev sagādāja baudu, Dieviem spītējot. Hinduisti saka, ka skūpsts ir kosmiska pretējo polu – vīrišķā un sievišķā – savienošanās. Taču visskaistāk par skūpstu izteicies visu laiku lielākais mīlnieks Kazanova: “Vai skūpsts nav kvēlojoša vēlme ieelpot daļu no būtnes, kuru tu mīli?”
No zinātnes viedokļa skūpstā ir maz romantikas, bet daudz baktēriju un slimību izraisītāju. Skūpsts sevī ietver veselu buķeti sarežģītu ķīmisku reakciju. Skūpsta laikā partneri apmainās ar 7 miligramiem tauku, 0,7 mg olbaltumvielu, 0,45 mg dažādu sāļu. Bez tā no mutes mutē pāriet ap 200 dažādu streptokoku, stafilokoku un baktēriju, no kurām 95% ir nekaitīgas. Paldies Dievam, siekalās ir arī antibakteriālas vielas, kas lielāko daļu baktēriju nogalina vēl pirms skūpsta. Skūpsts vidēji ilgst 45 sekundes, un tajā iesaistīti 34 muskuļi.
Skūpsts ir sejas fizkultūra, tā laikā tiek sadedzinātas 3–5 kalorijas un nodarbināti sejas muskuļi. Tomēr muskuļi ir tikai aisberga redzamā daļa. Divas trešdaļas cilvēku skūpstīšanās laikā pagriež galvu uz labo pusi, lai nesaskrietos ar partnera degunu. Zinātnieki saka, ka šī kustība attīstījusies jau tad, kad bijām mammas vēderā. Skūpsta laikā smadzenes pavēl ķermenim ražot dažādus hormonus. Oksitocīns rada pieķeršanās, mīlestības un tuvības sajūtu, dopamīns ietekmē emocijas – baudu un sāpes, serotonīns iespaido garastāvokli, adrenalīns liek dusmoties vai lidināties mākoņos.
Dzīves laikā cilvēks skūpstiem tērē vismaz 20160 sekunžu jeb divas nedēļas laika. Zinātnieki noskaidrojuši, ka skūpsta laikā no mātes bērnam tiek nododas noteiktas baktērijas, kas rada imunitāti pret vairākām slimībām, piemēram, angīnu un ausu infekciju.
Bet – lai biologu un ķīmiķu sausās teorijas paliek zinātnei, meitenes un zēni tikmēr bučojas un bučosies, ka šmaukst vien.
Skūpstus ar sociālu nozīmi mēs dāvājam tikpat viegli kā smaidus, bet kaislīgus skūpstus taupām un piešķiram tikai retajam, jo tie izraisa emociju buķeti, kas nav salīdzināma ar citām cilvēciskajām attiecībām. Skūpsts ir arī magnēts, kas notur kopā cilvēkus vairošanās nolūkā. Āda mutē ir maigāka nekā uz ķermeņa, uz tās ir daudz vairāk nervu galu, tāpēc skūpstīšanās process ir tik bezgala juteklisks.
Kā tas radies? Dzīvnieki viens otru laiza, lai no ķermeņa virsmas notrauktu sāli, kas izdalās kopā ar sviedriem. Iespējams, tāpat rīkojās arī mūsu tālie senči. Ar laiku viņi saprata, ka dažās ķermeņa vietās process sagādā ļoti patīkamas sajūtas. Kad vēl nebija izgudrota karote, mātes sagremoja barību un baroja mazuli no mutes mutē. Tas tiek uzskatīts par ļoti intīmu procesu, kas saistīts ar dzimšanu, tāpēc, kad mēs pieaugam, šī darbība iegūst sakrālu nozīmi.
Psihoanalīzes tēvs Zīgmunds Freids uzskatīja, ka skūpsts saistīts ar mazuļa pieskaršanos mātes krūtij. Mazajā cilvēkā visi pasaules labumi un baudas ienāk caur muti, zīžot mātes krūti. Arī pieaugot mīlestība un ēdiens kā pamatvajadzības paliek nemainīgas. Tieši tāpēc zīšana, sūkšana ir tik svarīgas darbības. Tās nozīmē būt un gūt prieku no eksistences.
Tomēr izrādās, mēs nebijām pirmie, kuri atskārta, ka skūpsts sagādā baudu. Arī matriarhātā dzīvojošie banobo sugas pērtiķi viens otru skūpsta “tāpat vien”. Gluži tāpat kā cilvēki, viņi no šā kontakta gūst baudu. Turklāt banobo ir viena no retajām dzīvnieku sugām, kas vairojas visa menstruālā cikla laikā.
Kādam jābūt labam skūpstam, lai tas dāvātu gaidīto svētlaimi? Pamēģiniet formulēt... Mīksts, silts, patiess, gaidīts, garšīgs, smaržīgs. Ir jāskatās acīs, jāpiever acis, nedrīkst sist pa brillēm, kur nu vēl pa zobiem, mēle nedrīkst būt pārāk aktīva. Slikts skūpsts ir puņķains, siekalains, nelabi dvakojošs. Skūpsts kā tāds pieder pie taktilām sajūtām, bet galvenās ir tās, kas saistītas ar skūpsta smaržu un garšu – tās formē emocijas un ir ļoti svarīgas no evolūcijas viedokļa.
Zinātnieki uzskata, ka tad, kad mēs runājam par mīlestību no pirmā acu skatiena, pareizāk būtu runāt par mīlestību no pirmā elpas vilciena, jo aromāts nosaka daudz vairāk, nekā mēs spējam iedomāties. Smarža pat ir svarīgāka par redzi un dzirdi. Viss ir vienkārši – ja jūs labi smaržojat, tad esat labs cilvēks, ja nelabi ožat – slikts. Smadzenes smaržas uztver universālā veidā. Šis process kardināli atšķiras no citām sajūtām, jo, ieraugot, piemēram, aitu vai žiguli, jūs vispirms to identificējat un tikai pēc tam domājat – patīk vai nepatīk.
Bet attiecībā uz smaržu jūs sākumā saprotat, vai tā jums patīk vai ne, un tikai pēc tam sākat domāt – kas tā par smaku... Zināt, kāds ir vieglākais paņēmiens, lai sabojātu noskaņojumu? Paostīt kaut ko nepatīkamu. Līdzīgi ir ar skūpstu. Skūpsts pārnes attiecības citā līmenī. Jūs ieelpojat otru cilvēku, sajūtat tabaku, persikus, piparmētru, saldi rūgtu ādas aromātu, skābenus sviedrus. Skūpsts pamatojas smaržas sajūtā, tāpēc ne velti dažās kultūrās skūpstu skūpsts nozīmē ieelpot vai “ie-ostīt”. Skūpstoties partneri viens otram nodod veselu gūzmu sajūtu. Nekas jaunu attiecību sākumā nespēj radīt tik lielu vilšanos kā gaidītā brīnišķīgā skūpsta vietā saņemta neveikla, siekalaina buča.
Pirmais skūpsts ir izšķirošs pagrieziena punkts attiecībās. Pretēji loģikai uz visu mūžu atmiņā paliek nevis pirmā mīlas nakts, bet pirmais skūpsts. Indianapolisas zinātnieki, kas izpētījuši 300 cilvēku skūpstīšanās vēsturi, saka, ka pirmo skūpstu visi varējuši aprakstīt detalizēti – no partneres vijolīšu smaržām līdz kleitas krāsai un pogām. Izrādās, pirmā skūpsta likumsakarības vismaz 50 gadu laikā nav mainījušās. Tas parasti gadījies nosacīti sabiedriskā vietā – uz automašīnas priekšējā sēdekļa vai meitenes mājas priekšā. Pirmo skūpstu bieži atceras labprātāk un ar lielāku prieku nekā nevainības zaudēšanu (kas nereti saistīta ar iedzeršanu, tāpēc nav brīnums, ka detaļas ir neskaidrākas).
Pirmais skūpsts ir emocionāls tilts, kas ved no bērnības uz pieaugušo pasaules seksualitāti. Bailes, neziņa, aizvērtas acis, tumsa, lūpu slidojums pār lūpām, mitrums, maiga āda, mēles pieskāriens, smaržu un garšu buķete... “Lēmums sniegt pirmo skūpstu ir visizšķirošākais brīdis ikvienā mīlas stāstā. Divu cilvēku attiecībās tas rada izmaiņas, kas ir pat vēl daudz nozīmīgākas par galīgo atdošanos, jo šajā skūpstā jau ir šī atdošanās,” raksta personību biogrāfs vācietis Emīls Ludvigs (1881–1948). Statistika liecina, ka vairākums pasaules iedzīvotāju pirmo reizi skūpstās 14 gadu vecumā.
Lūk, kāds elegants stāsts par skūpsta rašanos. Senos laikos cilvēki ticējuši, ka elpā ir dvēsele un brīnišķākie cilvēciskās būtnes spēki, tāpēc elpu savienošanos skūpstoties dēvēja par dvēseļu kāzām.
Daudzi antropologi uzskata, ka skūpsts būtībā ne ar ko neatšķiras no apostīšanās akta, ar kādu tiekoties apsveicinās dzīvnieki. Katrā ziņā šīm darbībām ir vienas saknes. Šī hipotēze šķiet loģiska, jo, kā zināms, visi siltasiņu dzīvnieki un daudzas zivis caur ādu izdala ķīmiskas vielas, tostarp feromonus, kas pievilina pretējā dzimuma pārstāvjus.
Piemēram, ja lasim garām peld laša mātīte, kura ir gatava pāroties, lašu tēviņu nekas neapturēs doties viņai līdzi. Viņas ķermenis ziņo: “Esmu gatava mīlas rotaļām.” Turpretī, ja lasim garām peldēs roņu mātīte, feromonu komplekts pavēstīs ko citu: “O, lasis – manas iemīļotākās brokastis!” Pārgudrais cilvēks primitīvā laša iemaņas ir zaudējis, tāpēc, tēlaini izsakoties, reizēm tiek izmantots nevis kā mīlas objekts, bet gan kā sātīgas brokastis.
Kā mēs smalkos ožas orgānus lietojam tagad? Labākajā gadījumā spējam noteikt, vai pavārs pasūtītajam ēdienam uzlējis pareizo mērci. Senos laikos cilvēki, būdami tuvāk dabai, smaržu un garšu informāciju prata lasīt daudz labāk. Atkal nonākam pie tā, ka dažās izpausmēs esam kļuvuši primitīvāki. Un, gribam vai negribam to atzīt, savā ziņā esam un paliekam dzīvnieki. Dieva un dabas plāns ir ģeniāls un vienkāršs – mēs viens otru atpazīstam pēc smakas. Ne velti saka, ka mūsdienās cilvēki nespēj atrast savu īsto otro pusīti, jo par daudz mazgājas un smaržinās, nomācot īsto aromātu. Un kurš gan izdomājis, ka tas ir nepatīkams? Kāpēc kāda visnotaļ jauka cilvēka skūpsts var burtiski atgrūst?
Viena no teorijām vēsta, ka ar siekalām tiek nodotas olbaltumvielas, kas satur ģenētisko informāciju. Ja genoms ir līdzīgs, proti, ja cilvēki ir radinieki, daba ar gudru ziņu viņus vienu no otra atgrūž. Domāju, piekritīsiet: jo vairāk nervu galu tiek stimulēti, jo vairāk cilvēks uzbudinās. Tas nozīmē, ja skūpstoties spējat pieskarties lūpu iekšējai malai, kaisles ir vairāk, sajūtas intensīvākas.
Tāpat kā ikvienas darbības, arī skūpsta iniciatīva notiek galvā, un sejas muskuļi paklausīgi izpilda komandu. Fiziskā, kustību līmenī process ir garlaicīgs, bet aizraujošs tas kļūst mikroskopisko mutes ādas virsmas daļiņu dēļ. Dziļie skūpsti darbina receptorus, kas ir izcili jūtīgi, tāpat kā ārējie dzimumorgāni. Daudzie nervu gali saņem lielu daudzumu pozitīvas informācijas, nogādājot mūs baudas virsotnēs. Cilvēka lūpas ir 200 reižu jutīgākas nekā roku pirksti. Jau pati ideja par skūpstīšanos izraisa seksuālas emocijas un iedarbina iztēli. No kairinājuma kāpj asinsspiediens, paplašinās acu zīlītes, izdalās hormoni, vēderā dejo taurenīši, un mēs domājam: cik brīnišķīgi! Un vēl labāk būs, ja iesim tālāk...
Skūpsts vienmēr bijis mīlas rotaļu saraksta augšgalā. Cik skūpstu veidu ir uz pasaules? Simtiem, tūkstošiem, varbūt tik, cik putenī sniegpārslu, kas nav līdzīga viena otrai un, starp citu, arī kūst mutē. Tomēr nekas neizskaidro to, kāpēc skūpstam pār mums ir tāda vara, kāpēc, būdami iemīlējušies, mēs skūpstāmies augu nakti... Skūpstīšanās, kā jebkura prasme, ir jāapgūst. Turklāt atkārtošana ir zināšanu māte. Labi, ja mums skūpstu pasaulē ir zinošs pavadonis. Turklāt ar gadiem lūpas uz kairinājumu reaģē aizvien mazāk, tāpēc skūpstīšanās tehnoloģija jāpilnveido.
Uzskata, ka sievietēm skūpstīties patīk vairāk nekā vīriešiem, bet zināms arī, ka sievietes skūpstu izmanto kā lakmusa papīriņu, lai pārbaudītu, piedodiet, tēviņa derīgumu. Ir hipotēze, ka skūpsts darbojas kā evolucionārās kvalitātes kontroles forma, jo siekalas satur informāciju par partnera auglīgumu, veselību un gēniem. Seksoloģijas profesors Volfgangs Berners atklāj, ko par vīrieti var spriest pēc skūpstiem un kāpēc sievietēm skūpsti šķiet tik svarīgi. Tie, kas labi skūpstās, esot labi ģimenes tēvi. Šāds skaidrojums izriet no evolūcijas bioloģijas. Proti, pat primātu attiecībās bērna barošana, tātad – rūpes par pēcnācēju, notiek no mutes mutē.
Savukārt sievietes, kuras uzsver, cik viņām svarīgi, lai partneris labi skūpstītos, neapzināti pauž tūkstošiem gadu senu, arhaisku priekšstatu par ģimenes būtību. Starp citu, vislabāk skūpstoties puiši, kuri skūpstās kā meitenes! Sievietes skūpsts ir maigāks, mīkstāks, attiecīgi mēle mutes dobumā kustas lēnāk, nekā to kulsta uzbudinātie vīrišķi. Tomēr kāpēc ir tik daudzi, kas skūpstās slikti? Profesors prāto, ka seksualitāte ir kļuvusi ļoti apzināta. Mīlas dzīve cieš no tā, ka no ikviena vīrieša mūsdienās tiek gaidīts, lai viņš būtu izcils mīļākais. Vīrieši cenšas būt paraugmīļākie, tāpēc skūpstoties mazliet pāršauj pār strīpu. Turklāt skūpsti daudz vairāk nekā seksuāla iekāre saistās ar tuvības sajūtu, bet daudzi vīrieši no tuvības baidās. Toties vīrieši, lai ko arī apgalvotu, ir mazāk izvēlīgi, meklējot partneri. Viņām nav jābūt izcilām skūpstīšanās meistarēm, jo gēnu iekodētais vīriešu mērķis ir pēcnācēju radīšana, kas, raugoties no bioloģiskā viedokļa, saistās ar mazāku risku nekā sievietēm, skaidro profesors. Ticat vai ne, bet vīrieši, kuri pirms iešanas uz darbu noskūpsta sievu, dzīvojot piecus gadus ilgāk nekā tie, kuri šo rituālu aizmirst. Turklāt tie, kas daudz un ar patiku bučojas, esot skaistāki un laimīgāki.
Skūpsts ir robežpārkāpums. Kā zināms, maksas seksa pakalpojumu sniedzējas neskūpstās – viņas dara visu, tikai to ne, jo skūpsts ir ļoti intīms, tas izraisa pieķeršanos. Racionālais skaidrojums gan ir tāds, ka mutē ir vairāk baktēriju nekā dzimumorgānos. Pētnieki domā, ka no visiem pasaules iedzīvotājiem skūpstās 90 procenti. Neskūpstās tie, kas sirgst ar filematofobiju – bailēm no skūpsta. “Nē” skūpstam mūsu izpratnē tiek sacīts arī dažās kultūrās. Piemēram, polinēzieši berzējas ar deguniem, bet nav tiesa, ka eskimosi pauž jūtas, tikai un vienīgi trinot degunus, viņi arī skūpstās, vienkārši nedara to ārā, lai salā neapsaldētu lūpas! Savukārt dienvidaustrumu Indijā un Lapzemē pieņemts cieņpilni ar degunu pieskarties otra vaigam un dziļi, skaļi ievilkt elpu.
Ielūkosimies vēsturē. Savu uzvaras gājienu skūpsts sāka kā cieņas apliecināšanas zīme, līdz pamazām nonāca fiziskās mīlestības valstībā un kļuva par pavedināšanas procesa sastāvdaļu. Jau 3000 gadu pirms mūsu ēras cilvēki sūtīja skūpstus dieviem. Senās Romas iedzīvotāji sasveicinoties skūpstīja ne vien radiniekus un draugus, bet arī tirgotājus un garāmgājējus. Senie romieši praktizēja arī skūpstu, kas saucās svadium. Tie bija dziļi, kaislīgi mēles pieskārieni partnera mutes dziļumā, domāti tikai mīlniekiem. Tas bija, var teikt, mūsdienu franču skūpsta (ko paši franči dēvē par angļu skūpstu) priekštecis. Tajā pašā laikā Ēģiptē par skūpstiem neviens lāga neko nezināja. Tiek uzskatīts, ka Kleopatra, kas pazīstama ar savām daudzajām mīlas uzvarām, tā arī ne reizi pa īstam nav skūpstījusies. Romantisko nokrāsu skūpsts ieguva tikai Rietumu kultūrā. Sliktie zobi un ar tiem saistītā puvuma smaka no mutes pavedināšanai nederēja. Turklāt precības lielākoties notika aiz aprēķina – kāds tur prieks no skūpstīšanās? Par to, kur un kad pirmo reizi šķiltas kaislīga skūpsta dzirksteles, vēsture klusē.
Interesanti, ka Senajā Babilonā par publisku skūpstīšanos draudēja smags sods. Sievietei draudēja ausu nogriešana, vīrietis varēja zaudēt augšlūpu. Viduslaikos sveiciena skūpsta izpildījums bija atkarīgs ne tikai no attiecībām, bet arī no statusa. Jo zemākas izcelsmes cilvēks, jo tālāk no sejas viņš uzspieda skūpstu. Pēc statusa vienādos skūpstīja uz lūpām, pēc ranga augstākiem bučoja roku, pavisam svarīgiem – celi, bet tiem, kam pārējie bija tikai putekļi, bučoja kājas vai zemi pie kājām. Austrumāzijā skūpsti kā sasveicināšanās rituāls nav tik izplatīti, tomēr 20. gadsimta laikā eiropiešu paradums sabučoties sasniedzis pat Japānu un Ķīnu. Klasiskajā austrumu literatūrā, tostarp Ķīnas un Japānas, skūpsts kā jēdziens nav sastopams. Pats skūpsta akts tika aprakstīts kā “ieelpot lūpas”, “ieelpot kāda muti” vai “nolaizīt”.
Kā apgalvo austrumu kultūras pētniece Aļona Djakonova (Krievija) , kad 19. gadsimtā nācies kaut ko tulkot japāņu valodā, radusies nepieciešamība izdomāt vārdu, kas apzīmētu skūpstu. To uzkonstruēja no diviem hieroglifiem. Tagad japāņi izmanto vārdu kissu, kura pamatā ir angļu valodas kiss. Ķīniešu valodas vārdnīcā skūpsts tiek formulēts kā “tas, ar ko apmainās Amerikas un Eiropas cilvēki, kas viens otram šķiet pievilcīgi”. Savukārt japāņu vārdnīcā par skūpstu teikts, ka tas esot “amerikāņu un eiropiešu lūpu saskaršanās satiekoties vai atvadoties”. Ķīnā, kur garīgais un fiziskais ir vienots vesels, tiek uzskatīts, ka skūpsta laikā norīt kaut lāsīti svešu siekalu nozīmē saindēt savu enerģiju.
Eiropā senos laikos valdīja uzskats, ka cilvēki, kuri saskūpstās, nodibina nesaraujamu asins saiti. Piemēram, bruņinieks Rolands nespēja turēt aizdomās ļauno un viltīgo Ganelonu, jo neilgi pirms nodevības vīri bija apskāvušies un saskūpstījušies. Polijā, kas bija mantojusi bruņinieku tradīcijas, saglabājies teiciens pan brat. Visi galminieki, no kronētā hetmana Višņevska līdz Žitomiras šļahtičam, satiekoties bučojās. Tā arī radies jēdziens zapaņibratstvo. Viduslaiku Itālijā vīrietim, kas sabiedriskā vietā noskūpstīja meiteni, noteikti bija viņa jāprec.
Kad 17. un 18. gadsimtā Eiropā trakoja mēra, trakumsērgas un sifilisa epidēmijas, ārsti kategoriski aizliedza skūpstīties. Piemēram, 1665. gadā Londonā tika izdots aizliegums skūpstīties, jo tā tika pārnēsātas slimības. Bailes no nāves skūpstoties padarīja populāras citas sasveicināšanās formas – reveransu, cepures pacelšanu, māšanu ar roku. Paradums skūpsta vietā vēstules beigās likt krustiņus radies tā. Viduslaikos lielākā daļa ļaužu bija analfabēti, tāpēc, parakstot līgumu par zemes vai mantas pirkšanu, viņi beigās ievilka krustiņu un to noskūpstīja, tā apliecinot savu godīgumu.
1979. gadā mūziķis Deivids Bovijs izgudroja lipogrāfu – lūpu nospiedumu, kas ir viņa intīmais autogrāfs. Amerikā pat notika slavenu cilvēku lipogrāfu izsole. Piemēram, Mika Džegera buča tika pārdota par 1600 dolāriem.
Par leģendu kļuvuši Leonīda Brežņeva politiskas kaisles apdvestie skūpsti ar draudzīgo zemju valstsvīriem. Vispārējā melu un samākslotības gaisotnē tajos pat bija kaut kas primitīvs un īsts. Savukārt izraēliešu politiķis Haims Ramons savas karjeras beigas piedzīvoja nevainīga skūpsta dēļ. Ramons bija pakāpies līdz vicepremjera amatam, bet no paradumu kaislīgi skūpstīt sievietes nekādi netika vaļā. Fotografēšanās laikā viņš noskūpstīja kādu militāristi, bet šī vaļība beidzās ar apsūdzību par seksuālu uzmākšanos un atvadām no spožas karjeras.
Skūpstus var ielikt aploksnē un sūtīt mīļotajam, skūpstus var krāt lādītē aiz atslēdziņas, skūpstus var tirgot. Iesaiņot, izdekorēt un piedāvāt par naudu. Arī skūpsts ir prece! Londonas tirgū kāda aktrise – klauns no mazas, raibas būdiņas tirgus laukumā skaļi klaigājot dāļā skūpstus – gaisa bučas, sārtu lūpu nospiedumus uz vaigiem, kartītes un gaisa balonus, pilnus ar bučām. Un kāpēc ne – tas ir skaists, daudzsološs pirkums, kas nerada vilšanos. Pircēju ir gana. Tātad skūpstu pasaulē vēl aizvien ir par maz. Tomēr skaistāk, ja bučas ir par brīvu. Zinātnieki saka, ka skūpsti arī mazinot stresu un padarot cilvēkus laimīgus. Tomēr nav jābūt pētniekam, lai nojaustu, ka skūpstoties ķermenis un dvēsele atrodas mijiedarbībā, ka ar skūpstu var pateikt vairāk nekā ar vārdiem, patiesībā visu. Pavērojiet! Tiem, kuri neskūpstās un nebučojas, ir sačokurojusies, dusmīga mute, nelaimīga sejas izteiksme. Tāpēc, ka mūsu lūpas ir paredzētas skūpstiem, kas ir Dieva dāvāta kompensācija par miesas ciešanām. Kad mēs skūpstāmies, eņģeļi līksmo. Bučas visiem!
Slavenību skūpsti, bučas un bučiņas
Evija Hauka, „Patiesā Dzīve” / Foto: Bulls Press, Shutterstock
