Valmieras teātra direktore iemieg ar „Eņģeļu mājas” varoņiem
Kopš pirmizrādes Latvijas Televīzijas seriāls „Eņģeļu māja” jau ticis gan slavēts, gan pelts. Skatītāji nav vienaldzīgi, un, šķiet, seriāla scenārija autori, Valmieras Drāmas teātra direktori Evitu Sniedzi tas priecē.
Viņa ir viena no Latvijas pamanāmākajām dramaturģēm un Valmieras teātra direktore, kā arī māmiņa piecus gadus vecam dēlam. Runājām par to, kā izdodas apvienot daudzos pienākums un kas turpmāk notiks „Eņģeļu mājā”.
Stāsts sākās ļoti sen, gandrīz pirms gada – pagājušā gada pavasarī man piezvanīja Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors ar piedāvājumu padomāt par rakstīšanu. Tad pēc ilgāka brīža viņi saprata, ka „Būt mīlētai” neturpināsies un būs jāmaina viss. Kad kļuva skaidrs, ka režisors būs Armands Zvirbulis, un bija jau pirmās aprises par aktieriem, man tas viss likās ļoti simpātiski. Protams, tas ir liels lēciens nezināmajā – gan tāpēc, ka televīzija jau ir nedaudz kino, gan tāpēc, ka neilgā laikā jāpaspēj ne tikai uzrakstīt, bet arī uzfilmēt, un tas viss man ir jauns. Ja komanda, kurā es esmu pašlaik, nebūtu tik brīnišķīga, tad es droši vien nevarētu to izdarīt. Patiešām – visi cilvēki, kuri tur ir, strādā no sirds un neskaita stundas, un tādēļ izdodas īstenot vismaz daļu no tā, kas ir gribēts, un, klausoties ieteikumos, saskatot kļūdas, var uz priekšu darīt labāk.
To es nekoriģēju. Iedodu režisoram materiālu, un viņš ar to strādā. Var jau būt, ka tā ir, bet, piemēram, pirmajā sērijā aina, ko spēlē Ģirts Jakovļevs un Skaidrīte Putniņa, uzrakstīta man nemaz tik smieklīga nelikās, savukārt viņi to izvērsa ļoti komisku. Varbūt nopietnību diktē seriāla temps. Bet citādi, protams, mūsu sadarbība ar režisoru ir ļoti cieša. Ir vietas, ko mēs ar Jāni Zandbergu (seriāla otrs scenārists – S.G.) pārrakstām. Turklāt kopā ar seriāla producenti un režisoru pārspriežam to, kas notiks tālāk – vai tas ir iespējams finansiāli, vai tas ir iespējams aktieriski. Armands gan nepārtraukti filmē, un tā mūsu sarunas notiek vai nu agri no rīta, vai vēlu vakarā. Diezgan daudz jau ir uzfilmēts, bet viss joprojām notiek. Jārēķinās ar to, vai tiek aktieri, jo viņi ir gandrīz no visiem Latvijas teātriem – gan no Leļļu teātra, gan no Krievu, gan Liepājas teātra... Daugavpils teātris laikam ir vienīgais, no kura nav. Šo sastāvu sakombinēt ir ļoti grūti, es neapskaužu plānotājus. Aktieri ir no labākajiem, un ja tā, tad esi aizņemts sava teātra repertuārā. Panākt to, ka viņi vēl pēc teātra tiek uz Rīgu, uz „Eņģeļu māju” filmēties, – cepuri nost!
Tas bija viens no uzdevumiem – sapīt šos varoņus un diedziņus viņu starpā. Kur tie atnāk vaļā, kas ar ko un kā ir saistīts, to mēs parādīsim seriāla gaitā. Protams, ka mēģinām arvien intriģējošāk norādīt, uz kuru pusi kādi pavedieni velk. Un, lai gan seriāla telpa it kā ir noslēgta, viss risinās šajā mājā, daudz kas iziet arī ārpus tās. Ne tikai tā, ka tiek filmēts uz jumta, zālienā, rotaļu laukumā vai vienkārši ārā. Turpmākajās sērijās būs arī lietas, kas skars sociālās problēmas. Tās būs saistītas ar psihoterapeiti Annu, galveno varoni. Mēs mēģinām atvērt šo slēgto loku, lai rodas sajūtas par šodienas laiku. Redzēs, kā tas izdosies.
Man šķiet, jums ir izdevies piefiksēt tādas reālijas, kas jau ir kļuvušas atpazīstamas, simboliskas, kaut vai tie paši eklēri (Evita smejas – S.G.), kas man likās ļoti smieklīgi. Ienāk tas, kas mums visiem, normāliem cilvēkiem, dzīvojot Rīgā, Latvijā, apkārt notiek. Mēs uz to reaģējam, un arī seriāla varoņi uz to reaģē. Man tas liekas labs solis, kaut kas līdzīgs pēdējā laikā notiek arī kino – vairs nav tik liela atrautība no realitātes.
Tā kā pašlaik Latvijā trūkst kinodarbu, netop liela budžeta filmas – nu, viena, Graubas filma, bet tā nav par mūsdienām, man liekas, ka pietrūkst liecību par šo laiku. Autorkino – kā „Kolka Cool” – un daļēji arī seriālam tāpēc ir liela pievienotā vērtība: tie fiksē šo laiku. Cik veiksmīgi tas izdodas, tas ir cits jautājums. Bet, man liekas, tieši tādēļ vispār ir jēga to darīt. Skaidrs, ka seriāls skaitās tāds kā zemā kino žanrs, bet patiesībā nemaz nav tik viegli piefiksēt realitāti un vēl iespiest noteiktos rāmjos, ko pieprasa seriāls.
Top seriāls "Eņģeļu māja"
Bet var taču būt tā, ka ir kvalitatīvi uztaisīts kāds smalks ēdiens un tikpat kvalitatīvs hamburgers.
Tieši tā. Arī teātrī bieži apvainojas, ka komēdijas tiek vērtēta ar nedaudz citu attieksmi, izklaides izrādei tiek ļoti maz zvaigznīšu. Uztaisīt labu komēdiju patiesībā ir daudz grūtāk nekā traģēdiju, jo traģēdija pati daudz ko pasaka priekšā, bet komēdijā ārkārtīgi daudz kas ir atkarīgs no režisora un aktieriem. Komēdijā svarīga ir forma, un pie mums nemaz tik daudz komēdiju netop, jo patiesībā tas ir baigi smalkais žanrs. Piemēram, Kroderam komēdijas iznāk tad, kad viņš visā nopietnībā iestudē drāmu, un tad sanāk kaut kas smieklīgs.
Jā, nu protams. Tur, kur cits raudātu pilnā balsī, Kroders uztaisa tādu vieglu ironiju, un tad ir traģikomiski. Labākais žanrs, kas vispār mākslā var būt.
Es cenšos, jā. Piefiksējot šī laika cilvēkus, viņu sāpes, prieku, var identificēties ar vidi, raksturu, problēmām, ir sajūta, ka esi sadzirdēts. Arī tie paši „Mākoņi” Valmierā pagājušogad (Evitas Sniedzes luga „Mākoņains, iespējams skaidrosies” – S.G.) – kaut kas tur ir no mūsdienām, un Kroders arī lugu iestudējis tādā sirreālā manierē... Liekas, tu visu laiku esi lidostas tuvumā.
Patiesībā es domāju, ka šīs te „ziepju operas” dēļ mani arī uzrunāja. Par „Kreiso pagriezienu” daudzi man teikuši, ka to vajadzētu filmēt. Tā bija sociāli diezgan aktuāla luga, bet tajā bija daudz personiska, kas ir visos laikos aktuāls. Par „ziepju operu” nosaucu tāpēc, ka lugā ir divi rīti un divi vakari, un šajā laikā notiek pilnīgi visas neticamās lietas. Bet es esmu pamanījusi un arī režisori teikuši – ja dzīvē ieraugi pilnīgi absurdas lietas un ieliec tās lugā viens pret vienu, neviens netic, bet dzīvē notiek vēl trakākas lietas.
Seriālā notikumi drīzāk ir vienkārši sakāpināti, lai uzturētu intrigu. Tas, kas dzīvē ilgtu nedēļu, seriālā notiek divu dienu laikā, lai cilvēks neaizmirstu, lai viņam būtu interese ieslēgt televizoru nākamajā vakarā.
Jānis Zandbergs ir aktiera Voldemāra Zandberga dēls. Mani ar viņu iepazīstināja Armands, kurš bija lasījis viņa kinoscenārijus. Jānis ir ļoti interesants cilvēks. Viņš tiešām ir darījis visu ko, tad sagribējis tikt tuvāk kino un aizbraucis uz Kanādu, mācījies tur par gaismām un rakstījis. Diezgan bieži viņam ir vienas, man – citas domas par varoņiem. Viņam ir savi mīļie varoņi, un man ir savi, un tad mēs dalām, kurš par kuriem rūpējas. Reizēm kā šķīrējtiesnesim zvanām režisoram. Un tad es cīnos ar abiem vīriešiem par savu taisnību. (Smejas.) Ir interesanti!
Protams, viņi jau tagad diktē! Un ļoti daudz kas atkarīgs no aktieriem. Ja aktieris ir brīnišķīgs, tad man režisors zvana un saka – nu, paklausies, viņam jāpaliek! Man liekas, ka Regīna Devīte to pašu ir stāstījusi par „UgunsGrēku” – sākumā viņa parādījās tikai nedaudz, pēc tam izrādījās, ka ir lieliska, un nu jau viņa ir daudzās epizodēs.
Jā, tā ir, kinoprakses pietrūkst. Pabeidzot Kultūras akadēmiju, ir iemācīti pamati, bet tikai tad, kad cilvēks nonāk teātrī, viņš saskaras ar darbu dienu no dienas, ar mēģinājumiem, izrādēm... Kino ir tas pats. Seriālos var ļoti labi redzēt, kuram ir kinopieredze, kuram ir talants, tieši kinotalants. Latvijā tiešām ir tādi aktieri, kuri ir labi uz ekrāna, un ir tādi, kuri ir labi uz skatuves, bet kuriem kino nemaz tā neiet, taču tāpēc viņi nav sliktāki. Šajā seriālā ir tādi atklājumi. Es sapratu, cik tas ir stulbi, ka Latvijā netiek uzņemtas kinofilmas, ka izaug vesela paaudze bez kino. Šeit to ļoti labi var redzēt, jo te ir grandi Lilita Ozoliņa un Ģirts Jakovļevs, un ir tādi, kuriem šī ir pirmā pieredze kameras priekšā.
Tur liels nopelns ir arī režisoram. Armands ir ļoti smalkjūtīgs diplomāts, bet viņš arī zina, ko grib. Aktierim ir arī daudz vieglāk, ja režisors skaidri pasaka, ko grib. Ja režisors teiktu – domā pats, ko darīt, būtu daudz grūtāk, jo tikai no teksta vien to, iespējams, nevarētu saprast. Sēriju ir daudz, darbība iet uz priekšu, un arī mēs, scenāristi, neturam visu laiku priekša tekstu, lai zinātu, ko viņš jau ir pateicis, un neatkārtotos. Tas prasa iedziļināšanos arī no aktiera.
Šajā sezonā būs 51, un tad redzēs, kāda būs seriāla kvalitāte, kāda būs skatītāju atsaucība. Kas notiks pēdējā sezonas sērijā, man jau ir skaidrs – būs pietiekami liela intriga, lai gribētos zināt, kas notiek tālāk.
Seriāli tiek rādīti tādā laikā, kad īsti viņus redzēt nevaru, īpaši – strādājot teātrī. Bet es skatos izmeklēšanas seriālus TV3, tie man patīk.
Galīgi nepalīdz. Tad, kad esi teātra direktore, nav iespējams darīt neko šādu. Tā vienkārši ir liela plānošana. Ja es tik ātri nerakstītu, tas droši vien nebūtu iespējams. Kad aktierim ir skaidrs, kas ir jāspēlē, tad viņš to var izdarīt. Tāpat arī man – kad man ir skaidrs, kas ir jāpasaka un jāuzraksta, tad es to varu paveikt diezgan ātri. Palīdz arī tas, ka tiek filmēts reālā vidē, manuprāt. Eņģeļu mājā, proti, Jaunajā Teikā ir septiņi vai seši dzīvokļi, kuros tas viss notiek.
Es domāju, ka mēs tomēr palīdzēsim šai mājai. Man liekas, tie, kuri dzīvo blakus dzīvokļos, drīz mainīs nosaukumu. (Smejas.) Viņiem regulāri lūdz neklausīties mūziku, nestaigāt pa trepēm, ja tur notiek filmēšana. Visa māja jau dzīvo kinodzīvi. Uz durvīm ir seriāla dzīvokļu numuriņi, nevis īstie. Visa apkārtne pamazām iegūst nevis Jaunās Teikas, bet gan Eņģeļu mājas sajūtu.
Dēls ir sapratis, ka mamma strādā rakstot. Pa nedēļu ir bērnudārzs, un vakaros – tad es esmu vai nu teātrī un viņš ir pie auklītes, vai arī mēs ejam pastaigāties, uz kino. Sestdienās, svētdienās – nu tagad diemžēl ir tā, ka es ar savu piecgadīgo dēlu sarunāju, ka vienu dienu viņš dzīvosies pats pa māju un es blakus rakstīšu. Bet otrajā brīvajā dienā mēs mēģinām kaut kā izklaidēties – slēpot, slidot. Ja vajag, tad es rakstu naktī, protams, bet mēs spēlējamies, mācāmies ģeogrāfiju, bioloģiju, ēst taisām, laukā ejam... Seriālam jau puse ir uzrakstīta, kad būs viss uzrakstīts, tad atkal varēs kaut ko domāt.
Nē, tāpēc, ka es neuzskatu, ka seriāls ir zemāks žanrs. Es gribu izdarīt visu pēc vislabākās sirdsapziņas, un šie tēli atdzīvojas. Gulēt ejot, es kādu brīdi padomāju par teātri, kas tur noticis, kas nav izdarīts pareizi, kas ir salauzts, vai kāda skrūve nav ieskrūvēta, un tad es miegu ciet, domājot par „Eņģeļu mājas” varoņiem. No rīta mostos, zvanu Armandam. Pagaidām kaut kā izdodas saplānot tā, ka var paspēt. Agrāk braucu sestdienās, svētdienās vairāk uz laukiem. Tam tagad patiešām neatliek laika, bet gan jau atkal būs. Īstenībā tās sērijas, tās 26 minūtes, tiešām nav daudz. Iesāc kaut ko risināt, un jau jāmet miers, hronometrāža un vārdu skaits jau ir pietiekams.
