Kāzas bez līgavas ziņas. Gunitas un Mareka fantastiskais stāsts
Ja šis gadījums būtu izstāstīts grāmatā vai uzņemts filmā, tas šķistu neticams, jo kā gan var noorganizēt kāzas, par kurām pašai līgavai nav ne jausmas?! Taču realitāte pārspēj jebkuru fantāziju!
Gunitas Mežaraupes nākamais vīrs Mareks kopā ar vedējmāti visu bija tik sīki pārdomājuši, ka līgava, tikai nonākusi baznīcā, saprata, ka piedalās pati savās kāzās.
„Mareks visu tik smalki bija izplānojis, ka par slepeno kāzu rīkošanu man aizdomas neradās. Viņa lielākā palīdze bija mana nākamā vedējmāte Krista.
Divus mēnešus pirms kāzām (par kurām, saprotams, nenojautu) Krista, kura strādā telekompānijā „Bite”, ierunājās, ka viņiem tiks veidota reklāma. Lai viss izskatītos ticami, Krista pārsūtīja „Bites” mārketinga direktores e-pastu, kurā bija sacīts, ka reklāmai nepieciešamas četru paaudžu sievietes. Tiklīdz e-pastu biju saņēmusi, Krista sāka mani pārliecināt, ka mums sanāktu lielisks četrinieks: es, viņa, mana sešpadsmit gadus vecā meita Katarīna un Kristas meita, kura tobrīd mācījās pirmajā klasē. Mēs visas tiksim skaisti sapucētas, un mūsu vienīgais uzdevums būs fotografēties dažādās vidēs. Viņa vēl pavaicāja, kurš vakars man brīvs (tagad gan saprotu, ka viss tika darīts, lai kāzas notiktu maģiskajā datumā – 09.09.2009), un mēs vienojāmies par otrdienu.
Pirmais uzdevums bija atrast tērpus. Reklāmas uzstādījums esot šāds: mums jāsaģērbjas skaistos veclaicīgos tērpos un jāfotografējas ar antīku telefonu. Viss šķita loģiski, tāpēc braucām meklēt tērpus. Rīgas Kinostudijā neko piemērotu neatradām, tāpēc tika sarunāts, ka kleitas nomās Nacionālajā teātrī. Laikojām greznus tērpus, un vienu brīdi man kļuva tā kā aizdomīgi – Krista nezin kāpēc atteicās izvēlēties koši sarkanu kleitu, kas viņai fantastiski labi izskatījās. Bet Krista labi spēlēja savu lomu – neviena ar savu tērpu nedrīkst pārāk izcelties kopējā bildē (vēlāk tapa pavisam skaidrs – vedējmāte taču nedrīkst būt spilgtāka par līgavu!). Tā mana intuīcija noklusa, jo skaidrs, ka Kristai labāk saprotams, kam reklāmā jābūt un kā mums visām jāizskatās.
Kad jautājums ar kleitām bija atrisināts, vienojāmies, ka konkrētajā dienā, kad būšu sešos vakarā beigusi darbu, Krista man un meitām atbrauks pakaļ, lai tālāk jau fotografētos reklāmai. Es gan iebildu, ka kleita man perfekti „nepieguļ”, taču Krista mierināja: fotogrāfs visu notušēs un bildēs tas manāms nebūs!
Pirms precībām pieņemts, ja arī pāris dzīvo kopā, dienu pirms kāzām abi kopā nenakšņo. Arī to Mareks bija atrisinājis – viņš jau iepriekš mani brīdināja, ka ir gaidāms komandējums uz Vāciju, atgriezīšoties tikai nedēļas beigās. Man nebija nekādu aizdomu, jo komandējumi Marekam ir pierasti.
Arī jautājumu par manu darbu viņš bija nokārtojis: Mareks pabrīdināja manu priekšnieci, ka nākamajā dienā darbā nebūšu, jo viņš mani centīsies apprecēt. Vēlāk sapratu, ka daudzi par mūsu kāzām zināja. Vienīgā, kas dzīvoja neziņā, biju es, mana meita un mans tēvs, kuru mamma kāzu priekšvakarā nostādīja fakta priekšā: pusnaktī viņam jābūt gatavam piedalīties svinībās. Uz viņa neizpratnes pilno jautājumu, kas tad naktī par svētkiem pēkšņi gaidāmi, mamma bija atbildējusi: „Saposies, jo tava meita precas, taču tu par to nevienam nedrīksti teikt ne pušplēsta vārda!”
Tā arī neviens mani nepabrīdināja. Mana māsa, kas par visu bija informēta, divas nedēļas bija tik „aizņemta”, ka pat lāgā sazvanīt viņu nevarēju. Vēlāk viņa sacīja, ka nav spējusi ar mani runāt, jo baidījusies, ka nevietā sāks smieties vai kā citādi ar savu reakciju radīs manī aizdomas.
Un tā es otrdienas vakarā, kā jau bija runāts, pēc darba ar iepirkuma maisiņiem rokās devos uz Kristas mašīnu. Līdzi paņēmu kurpes, kas, šķita, piestāvēs izvēlētajam tērpam reklāmā, taču, ja es būtu nojautusi, ka mani gaida kāzas, nemūžam tās nebūtu vilkusi! Man taču ir vesela kurpju kolekcija – noteikti būtu izvēlējusies jaunākas! Bet vai tad to, kas notiks, viens normāls cilvēks varēja paredzēt (smejas)?!
Satikusi Kristu, aizbraucām pēc meitenēm un tālāk devāmies uz salonu.
Tur mūs pucēja: veidoja frizūras, lika grimu. Uz jautājumu, vai tiešām pat mākslīgās skropstas nepieciešamas, Krista atbildēja, ka fotogrāfijā mums ir jāizskatās nevainojami. Turpat salonā saģērbāmies greznajās kleitās un ar taksi braucām uz Andrejsalu, kur studijā bija paredzēta fotografēšanās.
Studijā bez fotogrāfa mūs sagaidīja „Bites” mārketinga speciāliste un divas viņas asistentes (patiesībā – draudzenes). Joprojām varu tikai apbrīnot, kā viņas spēja šo teātri nospēlēt. Es gan ievēroju, ka viņas bieži iet smēķēt, bet tas jau mūsdienās nav nekas īpašs. Tikai vēlāk meitenes atzinās: smēķēšana bijusi aizsegs, patiesībā viņas devās laukā, lai izsmietos un „savāktos”.
Tika atvērts šampanietis, tā teikt, drosmei, lai mēs labāk atbrīvotos un fotogrāfijās nebūtu pārāk stīvas. Fotografēja mūs visas kopā un tad atsevišķi. Vienu brīdi mani atkal pārņēma aizdomas: nezin kāpēc es tiku fotografēta vairāk par citiem, taču Krista, manu neizpratni pamanījusi, atkal novērsa aizdomas, norādot, ka tagad jāpievēršas un jāfotografē meitenes.
Tālāk fotogrāfs ziņoja, ka bildes jāuzņem trīs vietās: vienu daļu studijā, otru Vecrīgā un vēl vienu kādā parkā, kur labs vakara apgaismojums. Vecrīgā atkal kļuva aizdomīgi: kāpēc gan „Bites” reklāmai būtu vajadzīga bilde, kurā sieviete senlaicīgā kleitā sēž uz lielgabala?! Bet, no otras puses, kā es varu zināt, kāds tieši būs reklāmas sižets?!
Pēc Vecrīgas iesēdāmies takša busiņā, un fotogrāfs minēja, ka ir jābrauc
uz Arkādijas parku: tur esot ļoti labs apgaismojums; varētu sanākt skaistas bildes. Bet pirms tam jāiegriežas „Makdonaldā” un jāpaņem ēdamais. Tajā brīdī tiešām bija sajūta, ka strādājam: tā kā bildes nav pietiekami daudz uzņemtas, ir jāuzēd, un tad atkal varēs ķerties pie darba.
Aizbraucām uz Pārdaugavu, un Krista ar fotogrāfu, sakot: „Lai pārējiem nav jāsaldējas (patiesībā, lai viņi abi varētu kārtīgi izsmieties)!”, divatā aizgāja paskatīties, vai var uzņemt fotogrāfijas. Atgriezušies abi paziņoja, ka īsti labi neesot, – jābrauc citur, padomā ir vēl viena laba vieta. Piebraucām pie Mārtiņa baznīcas, pie pašiem vārtiem. Biju pārsteigta: durvis vaļā, baznīcā dega gaisma. Un es no sajūsmas kā tāda muļķe Kristai sacīju: „Paskaties, tur laikam notiek kāds dievkalpojums, mums noteikti vajag aiziet un pa kluso paskatīties!” Fotogrāfs uzreiz sarosījās: protams, ka var iet paskatīties, bet jāuzņem arī bildes, jo šeit ir ideāla vieta! Pie baznīcas ir neliels parciņš, un, ejot tam cauri, fotogrāfs tik mani komandēja – tagad skaties šeit un tagad apstājies tur! Protams, ka viņš šādi līdz pat ieejai baznīcā novērsa manu uzmanību. Kad bijām tikuši līdz kāpnītēm, dzirdēju, ka mana meita saka: „Ak, mans Dievs, ak, mans Dievs!” Domāju, ka viņai slikti palicis. Vai dieniņ, ko es ieraudzīju! Pie baznīcas durvīm saliktas lāpas, un tur stāv Mareks ar Kristas vīru. Abi saģērbušies kā divi ķēmi (smejas)! Bet tālāk aiz viņiem pie sienas – māsas meitiņa, māsa ar vīru, vecāki, vīramāte! Es biju šokā!
Tajā brīdī nezināju, kur rokas likt, ko darīt. Mareks tūlīt pienāca klāt, nometās uz viena ceļa un jautāja, vai kļūšu par viņa sievu?! Es tajā brīdī neko nesapratu, redzēju tikai viņa acis, kā viņš tur manu roku, atbildēju ar: „Jā!” un no aizkustinājuma apraudājos. Viss bija perfekti sarunāts, jo, tiklīdz biju pateikusi: „Jā!”, tā momentā no blakus telpas milzīgā paltrakā ar Bībeli rokās parādījās mācītājs. Šķita, ka neko nesaprotu, es tik Marekam visu laiku atkārtoju: „Pagaidi, vai mums jau tagad notiek kāzu ceremonija?” Viņš atbildēja: „Jā!” „Pagaidi, pagaidi, vai mēs jau tagad gredzenus vilksim?” Viņš atkal: „Jā!” Tajā brīdī vīra dēliņš atnesa līgavas pušķi.
Viss izdevās ļoti skaisti, tikai vēlāk domāju, ka baznīcā, apjautusi notiekošo, biju tik šokēta, ka visādi varēja iznākt. Cilvēks tādā apmulsuma brīdī taču var dažādi reaģēt. Piemēram, ja ilgi būtu klusējusi vai būtu nevis teikusi: „Jā!”, bet „Precamies, ja jau tā vēlies!”, vakars visdrīzāk nebūtu izdevies. Tiklīdz pateicu: „Jā!”, tālāk viss notika fantastiski.
Vīrs bija parūpējies par visu: lai gan bija jau pusviens naktī, baznīcā skanēja ērģeles, tāpat bija sarunāts aktieris no Nacionālā teātra, kurš spēlēja ģitāru un dziedāja. Vēlāk skanēja kāzu valsis. Kad iznācām no baznīcas, pie vārtiņiem pieslīdēja balts limuzīns. Izskatījās kā pasakā. Pēc laulību ceremonijas braucām uz Bastejkalnu, kur tiltiņš bija ar svecītēm izrotāts. Vīrs mani tam pārnesa pāri, un tur mūs jau gaidīja kalējs. Bija jau divi naktī – ārzemnieki, kas nāca no klubiņiem, skatījās uz mums lielām acīm, kad katrs no mums sev par piemiņu kala sudraba monētu.
Vīrs ar vedējiem par visu bija padomājuši. Kamēr mums notika fotosesija, viesiem viesnīcā bija noīrētas istabiņas, lai mazie bērni pirms nakts pasākuma var pagulēt; pieaugušajiem bija sagādātas uzkodas. Sākotnēji bija domāts, ka kāzas būs tikai tuvāko radinieku vidū, bet bija draugi, kas, padzirdējuši par Mareka trako ideju, paziņoja, ka iespēju skatīt tādas kāzas garām nelaidīs! Kaut pa kluso atnākšot! Vēlāk visi atgriezāmies studijā, kur notika fotografēšanās; tur mūs jau gaidīja uzkodas un otrais fotoposms, kad bildējāmies jau kopā ar vedējiem un viesiem.
Pēc mēneša šīm kāzām sekoja otrā daļa, kad jau aicinājām krietni vairāk draugu un radu. Tad man bija balta kleita ar saskaņotām kurpēm un rotām, bet vīram – melns uzvalks. Sanāk, ka kāzas svinējām divreiz. Un abas reizes tas notika brīnišķīgi – tagad to visu atceroties un bildes pārskatot, smaids rodas pats no sevis!
