Jānis Ozols: diriģents, kam telefons pilns ar zupu receptēm
Bijušais kosmosietis Jānis Ozols (31) uzdzied joprojām, tomēr viņa galvenā nodarbošanās ir diriģēšana. Šogad iecelts par virsdiriģentu, viņš kļuvis daudz aizņemtāks. Tomēr izsmalcinātas maltītes pagatavošanai vienmēr kāds mirklis laika atrodas.
No 1. janvāra esmu Rīgas apriņķa virsdiriģents. Mani iecēluši šajā svarīgajā amatā un skaidrs, ka es pēc labākās gribas centīšos to pildīt. Diriģentam tas ir diezgan liels gods un atbildība ne tikai kopējā Dziesmusvētku, bet arī kopējo koru kustībā. Babīte, Mārupe, Ķekava, Baldone – man jākoordinē visi kori, kas šajās pilsētās. Vēl gribētu savu jauniešu kori „Maska” aizvest uz konkursu, kur iepriekšējā reizē palikām ceturtajā vietā. Tā teikt, atriebt kora godu. Tas tiešām ir ļoti augsta līmeņa konkurss, tāpēc programma jāizvēlas pareizi. Tai jābūt sarežģītai, jo konkursā piedalās arī profesionāli kori.
Vai arī personīgajā dzīvē ir kāda jauna apņemšanās?
Pagājušais gads man bija veiksmīgs gan radošajā darbībā, gan personīgajā dzīvē. Tad nu vienīgā mana apņemšanās ir šo gadu padarīt vēl veiksmīgāku. Bet tādu apņemšanos kā ar jaunu gadu sākt jaunu dzīvi, gan man nav. Kādreiz gan esmu mēģinājis ko tādu darīt, bet parasti man nav izdevies. Tā ka liela jēga tam nav. Zinu, ka, piemēram, mans draugs Jānis Strazdiņš apņēmās, ka vienu gadu viņš nedzers kafiju, kādu citu gadu, ka neēdīs Makdonaldā, un viņš mērķtiecīgi to ievēroja.
Reizi mēnesī aizeju arī uz Makdonaldu, jo patiesībā reizēm tam ēdienam nav ne vainas. Man ļoti patīk gatavot, un to arī ikdienā bieži daru, pašam ir arī savs blogs. Ja kaut kas smuki sanāk, fotografēju un ielieku blogā. Šodien tajā publicēju Austrālijas virtuves iespaidus. Ja blogā kaut ko nepagūstu ielikt, tad manā telefonā vienmēr ir pilns ar receptēm. Jā, mans telefons ir pilns ar meitas fotogrāfijām un ēdienu receptēm.
Ko tu vēl bez brīnišķīgu ēdienu baudīšanas darīji Austrālijā?
Uz Austrāliju devos ar paša dibinātu vokālo ansambli „Baltijas balsis” – divas meitenes un trīs džeki. Līdzīgi kā „Cosmos” dziedam a capella. Nedēļu bijām 3x3 nometnē, kur mācījām turienes latviešiem dziedāt un rīkojām visādas interaktīvas nodarbības. Pavisam Austrālijā pabiju divas nedēļas. Redz, kā nosauļoties arī dabūju. Patiesībā jau mums paveicās, jo šogad tur nebija pārāk karsts, vietējie teica, ka parasti šajā laikā ir ap 40 grādiem. Mēs izbaudījām 25 grādus, kas latviešu cilvēkam ir gana patīkami.
Par to es varētu runāt un runāt, jo tas, ko, tur aizbraucot, ierauga vidējais latvietis, ir šoks. Pozitīvā nozīmē. Tas, kā viņi cenšas saglabāt latvietību, un viņiem tas labi izdodas. Protams, viņi runā ar akcentu un daudzus vārdus pasaka angliski. Bet tā latviešu valoda, kas viņiem ir, ir tik interesanta, jo mēs jau vairs nelietojam tādus vārdus kā viņi. Un kā viņi dejo tautas dejas! Tas ir fantastiski – zina visus soļus un dančus. Jaunieši, kas pat īsti nerunā latviski, māk dziesmām visus pantus. Mums jau bieži vien ir tā, ka pirmo pantu zina, bet tālāk vairs nekā. Tas ir ļoti iedvesmojoši, ka cilvēki var turēties pie tā latviskā gara un nepazaudēt to latvieti sevī.
Kā ar latvieti tevī? Izdodas saglabāt?
Zinu, ka ir cilvēki, kas saka – es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti. Negribētu pilnībā parakstīties zem tā, jo varu tikai daļēji piekrist. Katrs no mums taču veido šo valsti. Tas, ka dažus cilvēkus apvainojam kā oligarhus, uzmetam lūpu un sakām, ka visi ir zagļi, manuprāt, galīgi nav pareizi. Katram no mums ir jācenšas pa mazai kripatai kaut ko darīt, lai būtu labāk; neviens cits jau to latvietību mūsu valstī nekops.
Kamēr meitiņa nebija pieteikusies, tikmēr viskautkur kopā ceļojām. Ja braucām ar kori un es diriģēju, Marta dziedāja korī; ja viņa diriģēja, tad es uzdziedāju korī. Tagad, kad ir mazā Lilija, ir citādāk.
Pirmo reizi viņu satiku Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, kur viņa mācījās. Mūzikas akadēmijā biju praksē, mācīju jaunos diriģentus muzicēt, un kaut kā sanāca, ka mēs atkal ar viņu tikāmies.
Jā, šodien sēdējām abi un domājām koriem programmas. Reizēm jau sanāk arī „parīvēties”, konkurence ir. (Smejas.) Bet tas jau labi, ja nav konkurences, tad nav arī attīstības. Galvenais, lai konkurence būtu veselīga, nebūtu skaudīga un riebīga. Patiesībā ir ļoti forši, ka mēs viens otru saprotam, ka mājās nav jāskaidro, kāpēc esmu vēlāk ieradies, ka ir bijis garāks mēģinājums. Tas viss ir loģiski un skaidri.
Jau no bērnības gribēji kļūt par diriģentu?
Nē, bērnībā gribēju būt 4. autobusa šoferis. Ar 4. autobusu mēs braucām uz dārzu, un man tā patika skatīties, kā onkulis pārslēdz ātrumus un ar podziņām atver durvis. Es visas pieturas no galvas zināju. Bet par diriģentu kļuvu nejaušības pēc. Dzīvoju Pārdaugavā, netālu no Rīgas Doma Kora skolas. Tā kā bērnībā gāju vokālajā ansamblī un dziedāšana man padevās, mani pieteica mūzikas skolā. Atceros, toreiz bija tāds mīts, un šķiet, ka arī mūsdienās vēl ir, ka tajā skolā jau tikai par blatiem ņem. Tā nav. Redz, kā arī mani paņēma – tādu nekādu puisīti no malas, kas prata dziedāt. (Smejas.)
Jā, kad dziedāju „Cosmos”, bija vieglāk, jo tad varēju katram skatīties acīs.
Tagad savos koncertos mēdzu uzrunāt publiku, tad ļoti labi var sajust tās reakciju, attieksmi. Katrs cilvēks jau nodod savu informāciju pat tad, ja neko nesaka. Arī mugura nav no bleķa, un caur to informācija ienāk manī. Kaut gan tajā brīdī, kad diriģēju, par publiku nedomāju; attieksmi gribu sajust pēc tam.
Cilvēki domā – diriģents atnāk koncertā, nodiriģē, un tas arī viss, ka darbs ir sācies un beidzies, bet patiesībā jau tā nav. Kādu konkrētu lietu ir ļoti grūti izcelt, jo šis darbs ir vairāku lietu kopums – ir jābūt gan diriģentam, gan mūziķim, psihologam, draugam, menedžerim un arī producentam. Psiholoģiskajam momentam ir liela nozīme. Diriģentam tomēr ir jāvada kolektīvs un nereti ne viens vien. Arī man „Maska” nav vienīgais koris, ko vadu. Vēl Babītē esmu kormeistars vienam korim, Tukumā vadu skolotāju kori „Vanema”.
Izklausās, esi ļoti aizņemts.
Ar mani ir tā – ja ir par daudz darba, es pukojos, ka ir par daudz. Ja ir brīdis, kad nav, ko darīt, atkal pukojos un esmu nemierīgs, ka man ir garlaicīgi. Tomēr labāk ir pukoties par to, ka ir, ko darīt un ņemties, nekā par to, ka nav, ko darīt.
Nē, nemaz tik mierīgs neesmu. Katram cilvēkam ir savi dēmoni, bet es par saviem neko neteikšu. Tie ir mani, un man pašam ar viņiem jātiek galā. Un, pat ja ar viņiem netikšu galā, ir jācenšas.
Mani ļoti iepriecina, ja cilvēki ir labestīgi, palīdz viens otram. Vakar, piemēram, es ar ratiņiem un meitu gāju pa Brīvības ielu, bija sasnidzis. Vienā vietā bija ļoti grūti izbraukt. Tad garām gāja viena meitene, pieskrēja klāt un man palīdzēja ratus dabūt uz gājēju ietves. Cik tas bija jauki! Pateicu viņai paldies, viņa sakautrējās, aizskrēja tālāk. Nodomāju – tādi mēs, latvieši, esam. Šajā situācijā jau būtu ticis pats galā, bet tas, ka viņa palīdzēja, bija tik forši. Tie ir labie mirkļi, kas iepriecina.
Gribētos jau, lai vairāk būtu brīvā laika. Kad biju Austrālijā, uzspēlēju tenisu, sapratu, ka gribas vairāk pasportot, un teniss ir tas, ko es vēlos spēlēt. Laikam pienācis vecums, kad šī spēle mani uzrunājusi; pēc divdesmit gadiem tas noteikti būs golfs. Pirms tam spēlēju skvošu, tagad vairs to nedaru, jo man apnika, vienkārši vairs nebija interesanti. Sapratu, ka mani griesti skvošā sasniegti un neesmu ar mieru tajā vairs ieguldīt ne laiku, ne līdzekļus. Tagad teniss varētu mani interesēt.
Vai varētu būt, ka kādā brīdī tev arī diriģēšana vairs nešķitīs interesanta?
Pagaidām man vēl ir interesanti un kādu laiku noteikti diriģēšu. Tomēr pieļauju, ka kādā brīdī man varētu palikt garlaicīgi, gluži tāpat kā skvošs. Tad būs jāizlemj kaut ko citu darīt. Es neesmu tas cilvēks, kas var garlaicīgi dzīvot.
Jānis Ozols virtuvē
