Sirsnīgs stāsts: piedzima Amerikā, atgriezās Latvijā
Vasarā būs pieci gadi, kopš Vanda Dauksta ar vīru un abiem dēliem dzīvo Latvijā. Salika savu iedzīvi koferos un pamāja ardievas Amerikai. Tieši tik vienkārši tas arī notika. „Vienmēr saku – Latvija ir mūsu dvēseliskā dzimtene; neizvēlējāmies, kur piedzimt," teic Vanda.
„Agrāk dzīvojām Amerikas vidienē, tieši pie Čikāgas. Diemžēl mums tur joprojām ir īpašums, kas neliek mieru, jo neizdevās pārdot. Toties laimējās atrast īrnieku,” stāsta Vanda. Amerikā joprojām dzīvo Vandas vecāki, brālis un abas māsas ar ģimenēm, Arnim – mamma un brālis ar ģimeni. „Ir sarežģīti, jo vecāki, protams, kļūst vecāki, īpaši manējiem fiziski grūti – viņi vairs nevar ceļot, tāpēc nevar atbraukt uz Latviju; norunājām, ka ik pa brīdim dosimies pie viņiem. Bet – cik skumji viņi ir par to, ka nevar redzēt augam mazbērnus, tieši tik laimīgi ir par to, ka esam nolēmuši dzīvot Latvijā. Lai cik tas dīvaini arī būtu – mums tomēr gribējās uz šejieni, kaut abi ar vīru un arī mūsu bērni dzimuši ASV. Tas, ka man vīrs arī būs latvietis, šķita pats par sevi saprotams, jo ir ārkārtīgi svarīgi, ka otrs tevi saprot līdz pašiem dvēseles dziļumiem. Apprecējāmies, kad man jau bija pāri 30, bērni mums nāca salīdzinoši vēlu, bet ārkārtīgi laimīgi.”
Vai esam traki?
„Vienmēr saku – Latvija ir mūsu dvēseliskā dzimtene; neizvēlējāmies, kur piedzimt. Esmu ārkārtīgi pateicīga manai vecāku un vecvecāku paaudzei par to, ka, bēgļu gaitās pēc Otrā pasaules kara nonākot Ziemeļamerikā, viņi uzturēja dzīvu sapni par Latviju. Ne tikai savās sirdīs, bet arī darbos, izveidojot tur latviešu centrus un baznīcas. Mūsu ģimenes valoda bija latviešu; sestdienās gājām uz īpašām sestdienas skolām, vasarās dzīvojām īpašās bērnu nometnēs, kur pirmo reizi abi ar Arni satikāmies. Līdz Latvijas otrajai neatkarībai bija saprotams, kāpēc mūsu vecāki tā rīkojās. Pēc tam – tas jau ir sarežģītāks jautājums. Jo tiešām – kādēļ, dzīvojot Čikāgā, katru sestdienu sūtīt savu bērnu uz latviešu skolu? Kādēļ iztērēt milzīgus līdzekļus, lai uzturētu Garezera latviešu vidusskolu, baznīcas un citus sabiedriskos centrus? Bet acīmredzot ir tādi, kam tas tomēr vēl arvien vajadzīgs. Kaut vai tāpēc, lai viņu bērni un mazbērni zinātu, kas Latvja tāda ir, kādreiz te atbrauktu. Varbūt ne dzīvot, bet vismaz ciemos.
Mēs ar vīru un vēl saujiņa entuziastu taču arī pilnīgi no nekā izveidojām latviešu bērnudārzu ”Stariņš”. To darījām tāpēc, lai mums ir, kur sūtīt Zinti, kurš tolaik vēl bija maziņš. Vīrs bija „Garezerā” padomes priekšsēdis. Katrs brīvais mirklis, cents un dolārs gāja tam, lai mēs turpinātu būt latvieši un mūsu bērni augtu par latviešiem. Atceros, vienā reizē Zintis (viņam bija kādi trīs gadi un viņš jau nezin cik reižu bijis Latvijā, jo mēs bieži braucām ciemos) prasīja: „Kad mēs dzīvosim Latvijā?” Vaicāju – kāpēc tev šķiet, ka mums būtu jādzīvo Latvijā? Viņš atbildēja – angļi dzīvo Anglijā, francūži dzīvo Francijā, latviešiem vajadzētu dzīvot Latvijā. Viņam tas šķita pavisam skaidrs! Varbūt kādam tas šķiet neprāts, ka divi cilvēki brieduma gados ar diviem maziem bērniem pārceļas uz Latviju (smejas). Jo tiešām nav vairs 90. gadu sākums, un neesam arī mēs pensijas gados, lai mūža nogalē pabūtu savā dzimtenē.”
Ak, tie jau Amerikas latvieši...
„Daudziem Amerika šķiet sapņu zeme, viņi brīnās – kā no turienes vispār var aizbraukt? Bet Latvijā ir atkal citas iespējas. Un gluži tāpat, kā problēmas ir Latvijā, lai cik dīvaini tas šķistu, arī Amerika nav zelta bedre, kur viss ir vienkārši brīnišķīgi. Manu pašas ģimeni skāra ekonomiskā krīze: mana māsa zaudēja darbu, mans brālis bija spiests iet agrā pensijā. Mičiganas štatā autoindustrijas bojāeja skāra katru piekto cilvēku. Tāpēc visiem saku – Latvijā ir savas problēmas, Amerikā – savējās. Tajā pašā laikā te ir unikālas iespējas: gan es, gan mans vīrs varam izmantot savas zināšanas, lai palīdzētu kaut ko attīstīt. Nepārspīlējot! Jo tas jau nenozīmē, ka esam nez kādi supergudrinieki vai baigie eksperti. Ļoti labi zinu, kāda Latvijā ir attieksme pret latviešiem no Amerikas. Kaut man ļoti gribētos, lai katru vērtētu individuāli. Arnis savā profesijā ir pieredzes bagāts, taču arī viņš saskaras ar to... Pat nezinu, kā lai to pasaka. Ja viņš būtu amerikānis un strādātu šeit, viņu vērtētu pavisam citādi. Tagad viņam visbiežāk prasa: „Kas tev Čikāgā galīgi neveicās?” Vīram ir dubultgrāds pilsētplānošanā un arhitektūrā, te viņš vada AEKON Baltijas biroju, ir projektu vadītājs būvlietās. Man pašai ir izglītība sabiedriskās zinātnēs: vēsturē, politikā, ekonomikā, taču dzīve mani ievirzījusi citā ceļā. Es visiem stāstu – nemāku pat apli uzzīmēt, bet man ir tā māka (var teikt, ka tā ir biznesa attīstība vai mārketings) priekšmetu, ko izveidojis mākslinieks, pārdot tālāk. Latvijā konsultēju vairākus uzņēmumus, man ir tā priekšrocība pašai noteikt savu dienas kārtību un netērēt laiku tam, kas mani neinteresē.”
„Tā kā vīram piedāvāja darbu Latvijā, mēs sapratām – varam braukt. Esam noīrējuši centrā dzīvokli un ļoti priecājamies, ka neaizrāvāmies un neteicām: „Jā! Pērkam!” Jo tas būtu noticis brīdī, kad uzpūstais burbulis bija pašā, pašā kalna galā. Sēdētu tagad „uz hipotēkas”, domājot, kā lai nomaksā. Zintis mācās privātajā vidusskolā „Patnis”, 4. klasē, Vidvuds – turpat bērnudārzā. Viņi te jūtas labi. Vidvudam bija tikai 9 mēneši, kad pārcēlāmies; tā ka viņam šīs vispār ir vienīgās mājas. Domāju, Zintim arī, šeit iejūtoties, ir interesanti klājies. Viņš gan brīžiem saka – gribētos tomēr atkal uz Ameriku. Bijām aizbraukuši Ziemassvētkos, un tad viņam saku – mēs Amerikā esam brīvdienās, tāpēc tu vari tur gulēt līdz 11, vecāmamma te cep pankūkas, tu vari skatīties TV, tev nav jāmācās klavieres, nav jāiet uz skautiem, nav jāpilda mājasdarbi. Jebkur ir jauki brīvdienās. Bet es domāju, ka viņam ir dalītas domas, un tas ir loģiski un dabīgi. Jo teikšu atklāti – citreiz mēs ar vīru arī saķeram galvas un brīnāmies par to, ko esam izdarījuši (smejas). Es neteikti, ka 100% zinām, ka paliekam šeit uz visu atlikušo mūžu. Tajā pašā laikā Latvija mums nekādus lielos pārsteigumus nav sagādājusi, jo, kā jau teicu, mēs tiešām ļoti bieži uz šejieni braucām un apmēram zinājām situāciju. Tomēr daudzas administratīvas lietas, kas te ir pašas par sevi saprotamas, mums bija nesaprotamas un nebija īsti, kam prasīt padomu. Kaut vai pierakstīšanās uz skolu un bērnudārzu. Mums varbūt nav pazīstamas tās izdzīvošanas spējas un mākas, kas šeit piemīt cilvēkiem, jo Amerikā neviens neko pats nelabo un neremontē (smejas). Es arī neesmu ļoti praktiska. Kāds šajā mirklī noteikti saķers galvu, bet es neprotu šūt, neprotu adīt, tamborēt. Man nekad nav bijis nepieciešams to iemācīties. Arī gurķu marinēšana vai ievārījumu vārīšana ziemai mums ir atklājums un eksotika (smejas)! Mums gan kopš pagājušās vasaras ir savi lauki. Smejamies: mani vecāki ir no Latgales, Arnim – no Vidzemes, un tā mēs ģimenes diplomātijas labad nolēmām kļūt par kurzemniekiem. Netālu no Tukuma atradām vietu, kas tiešām šķita piemērota. Arnim tagad klusa cerība, ka mums kādreiz būs savas bites. Bieži tur braucam un apgūstam visu, kā tur dzīvot (smejas). Neesmu nekāda smalkā madāma, bet tajā pašā laikā noteikti esmu pilsētas cilvēks. Tāpēc ar tiem laukiem ir visādi; labi, ka kaimiņi neatsaka ar padomu (smejas).
Arī daži mūsu draugi pārcēlušies uz dzīvi Latvijā no Amerikas, Vācijas, Austrālijas. Ar viņiem mums jau sena draudzība – beidzot liels prieks, ka dzīvojam vienā pilsētā un varam satikties, cik vien bieži gribam. Iegūti arī jauni draugi, tāpēc loks mums plašs un pietiekami interesants. Mums patīk gatavot, īpaši jau Arnim; piedalāmies visādos kulināros pasākumos, mācāmies degustēt alu līdzīgi kā vīnus. Dzīvojam diezgan tuvu Jaunajam Rīgas teātrim, ko esam iecienījuši, mums patīk arī Ģertrūdes ielas teātris ar savām interesantajām, mazajām izrādēm. Īpaši bērniem. Kur nu vēl Opera?! Ir, ko darīt (smejas).”
Vandas sirdsdarbs
„Dzīvojot Čikāgā, daudzus gadus strādāju ar Skandināvijas mēbelēm, apgūstot šo tirgu, un ļoti daudz ko iemācījos par mēbelēm, mājas aksesuāriem un dizainu. Tā kā pašai bija pieredze kravas pārvadājumu jomā, vienā brīdī izlēmu – izveidošu pati savu uzņēmumu Čikāgā. Tas bija veikals – galerija, ar kuras palīdzību centos vismaz savu Amerikas stūrīti iepazīstināt ar Latvijas amatniecību un dizainu. Pašai ļoti patika, neteikšu, ka kļuvu ļoti bagāta (smejas). Par laimi, vīram bija normāls darbs. Kad beidzās īres līgums, sakrita, ka vīram bija darba piedāvājums Latvijā. Jau, dzīvojot šeit, sapratu, ka nepārtraukti domāju par Nacionālo mākslas muzeju. Nevarēju nomierināties, ka tur piemiņai no muzeja varēja nopirkt vien vecas pastkartes. Tas atvērtības princips, ka dod tālāk to, kas atrodas muzejā, pilnīgi neeksistēja. Gāju ar izstāžu zāles „Arsenāls” vadītāju runāties – liels foajē, varētu tajā kaut ko izveidot. Izstāstīju savu koncepciju, bet viņa prasa – bet kādi tev līdzekļi, lai to visu dabūtu gatavu?! Saku – nav! Ir tikai šī brīnišķīgā ideja. Un viņa saka – starp citu, ir arī citi cilvēki, kam ir līdzīgas domas. Tev ir konkurenti! Uz ko atbildu – varbūt varat piespēlēt viņu telefonu numurus un vārdus? Es ar viņiem sazināšos. Vakarā piezvanīju un teicu – varbūt mēs nevis konkurējam viens ar otru, bet tieši pretēji varam sadarboties. Tā arī notika. Kopā ar Lailu Baumani, kas nāk ar savu pieredzi projektu vadībā un producēšanu, Inesi Pētersoni un Dainu Vītoliņu no Dizaina informācijas centra pirms nu jau diviem gadiem izveidojām Latvijas Nacionālā mākslas muzeja zīmolu fondu. Mums šķita svarīgi popularizēt bagātības, kas atrodas muzeja piecās struktūrvienībās, to darīt dažādos veidos, un viens no tiem – piemiņas lietu, reprodukciju, dāvanu un suvenīru izpausmē. Bet arī, kad sanācām četras kopā, mums nebija līdzekļu, lai šo lietu uzsāktu. Tas bija iespējams, tikai pateicoties ražotāju un amatnieku labvēlīgajai attieksmei un muzejam, kur mums iedeva (kā mēs to saucam) laivu vai galdu, kur to visu varējām izstādīt. Sadarbībā ar muzeja zinātniskajiem darbiniekiem un krājuma turētājiem izveidojām dažāda veida suvenīru līnijas: gan reprodukcijas un grāmatas, gan kartītes, piekariņus, vāzes, kafijas krūzītes – visu, kas pienākas normālam muzeja veikalam.
Bagātības, kas atrodas Nacionālajā muzejā, ir tā vērtas, lai ar tām lepotos, ne tikai tās izstādot, bet arī paverot iespēju jebkuram muzeja apmeklētājam paņemt daļu mājās vai kādam uzdāvināt. Tā teikt – ne tikai apbrīnot Purvīti muzejā, bet paņemt mazu gabaliņu no viņa mākslas līdzi... Neviens nešaubās, ka reprodukciju grāmatas vajadzīgas, bet šausminās – kā Rozentāla „Princesi un pērtiķi” var uzlikt uz briļļu lupatiņas? Nu labi – jums nepatīk, jūs esat apvainojušies, nepērciet! Protams, ir jāsaprot, kuru robežu var un drīkst pārkāpt un kur svarīgi izturēties ar pietāti, bet tā notiek visos muzejos pasaulē!”
Satiekoties ar Vandu, nepasmaidīt nav iespējams. Vai ievēroji žurnāla fotogrāfijā, kādi viņai briļļu ietvari? Nu nē taču! Vienai acij rāmītis kā kvadrātiņš, otrai – apaļš! „Var bēdāties un krist depresijā par daudz ko, kas notiek Latvijā, bet var mēģināt padarīt savu vidi priecīgāku un tādējādi iepriecināt arī citus,” smaida Vanda. „Tāpēc man ir šīs brilles. Ieraudzīju tās Parīzē, kad ar „Angel Glass” piedalījāmies izstādē. Vēlu vakarā visi bez spēka vilkāmies atpakaļ uz viesnīcu un, ejot garām vienam optikas veikalam, es šīs brilles pamanīju skatlogā. Man tāda tradīcija – visur, kur ceļoju, fotografēju savu somu. Un arī tajā reizē – nolieku to pie skatloga un nofotografēju kopā ar šīm crazy brillēm. Parādīju vīram, viņš – o, cik žēl, ka veikals bija ciet un tu nevarēji tās nopirkt! Pusgadu vēlāk atkal biju Parīzē, apmēram atcerējos, kur tas veikals ir, „paguglēju”, uzzvanīju viņiem un savā „izcilajā” franču valodā apvaicājos, vai gadījumā viņiem vēl ir brilles? Noskaidroju, ka ir, un aizgāju nopirkt. Tagad ir tā – braucu tramvajā, cilvēki saīguši vai no garās dienas noguruši, paskatās uz mani vienreiz, otrreiz un sāk kaut kā smaidīt. Saprotu – ir aizgājis, esmu kādu sasmīdinājusi. Kāpēc gan ne? Tas ir jauki! Cenšos to dzīvi darīt mazliet priecīgāku. Citi runā par to glāzi – pustukša vai puspilna, bet es priecājos, ka man vispār ir glāze (smejas). Bet tas laikam ir piesardzīgais reālisms vai pozitīvais reālisms, nevis tukšs optimisms – viss būs labi! Vienkārši ir jādomā, ka veiksies, un jādara, lai tā arī būtu!”
