Sindija Vilde: „Es beidzot dodos medusmēnesī!”
Pasākumu aģentūras Chocolates Events īpašniecei Sindijai Vildei-Spingai šis ir saspringts laiks – aiz kalniem vairs nav vasara, kad vienas kāzas un citi vasaras pasākumi sekos nākamajiem. Tomēr viņa ne tikai pamanās saglabāt dzirkstošu pozitīvismu, bet arī atrast laiku, kad beidzot mesties pati savā medusmēnesī.
Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, cilvēki ir atmodušies. Parādījusies naudiņa, ko tērē ne tikai pirmās nepieciešamības lietām, bet arī atpūtai un izklaidei. Vasara mums jau gandrīz pilna. Lielākoties latviešiem kāzas gribas tādas glaunas. Kad vēl lustēties pilī vai muižā, ja ne savās kāzās?! Arī uzņēmumi sapratuši, ka darbiniekiem svarīgi ne tikai kopā strādāt un sasniegt mērķus, bet arī izklaidēties. Agrāk uzņēmumam bija viens korporatīvais pasākums gadā, tagad ir gan ziemā, gan vasarā. Un mums par to ir prieks. Jo esmu no tiem, kas nekad neapstājas. Ja divas dienas neko nedaru, jūtos ne savā ādā. Domāju: „Kā nekas nenotiek? Kaut kas ir apstājies?” Faktiski dzīvoju jau vasarā, man prātā jūlijs un augusts, un kāzas, kurām gatavojamies. Man apkārt viss jau zaļš un saulains (smejas)!
Kā nonāci līdz savam uzņēmumam?
Viss, kas ar mani dzīvē noticis, noticis pats no sevis. Man atlicis vai nu tikai iedomāties un ļoti, ļoti vēlēties, vai arī dzīve pati piespēlēja lozes, un man atlika tikai tvert mirkli. Protams, uzreiz – hops! – viss nenotiek. Taču, nedaudz padomājot, pacenšoties un konkrētajā virzienā bīdot visus spēkus, viss sanācis.
Mācoties vidusskolā, nedomāju, ka man būs pašai savs uzņēmums, vēl jo vairāk – saistīts ar pasākumu organizēšanu. Nekad! Šķita, ka būšu māksliniece, un pēc pamatskolas iestājos Valmieras mākslas skolā. Pēc tam sapratu – tas tomēr nav man, jo, ja nav iedvesmas, nespēju radīt. Atklāju, ka man patīk arī loģiskas lietas, un aizgāju uz eksakto zināšanu klasi Rīgas Hanzas vidusskolā. Domāju – viss, būšu ekonomiste! Taču arī sausi cipari un papīri nebija tas, ko vēlējos. Universitātē mācījos sabiedriskās attiecības. Tagad saprotu, ka pasākumu sfēra apvieno visu iepriekšējo, jo man jābūt gan juristei, ekonomistei un labai psiholoģei, gan par reklāmu jādomā un māksla jārada. Bet, ja kāds pasaka: „Tu esi biznesa sieviete!”, man no šī vārda kļūst bail. Godīgi. Man šķiet – tā ir tāda mērķtiecīga, paštaisna, zināmā mērā – egoistiski cietsirdīga būtne, jo bizness ir nežēlīgs, bet es tāda pilnīgi neesmu. Vienkārši daru to, kas man patīk un ko mīlu. Pat nejūtu, ka darbā nosēžu virsstundas.
Esmu sapratusi, ko varu labāk izdarīt pati un ko – uzticēt citiem. Man ļoti patīk veidot pasākumiem esencīti, apčubināt līdz vismazākajam sīkumam – ne tikai radīt scenāriju, bet arī dekorēt, iesaiņot, gatavot ielūgumus, izdomāt pārsteiguma brīžus... Jo katrā pasākumā jābūt pārsteigumam! Tagad cilvēki sāk vairāk izglītoties, skatās, kā notiek ārzemēs. Ka kāzas nav tikai izēšanās pie galda un drausmīgs stress līdz mičošanas brīdim. Un jaunais pāris nav līdz pārgurumam jāvazā pāri septiņiem tiltiem, pēc tam vēl sagaidītāju vārtiem un citām latviešiem tik ierastām tradīcijām. Kaut joprojām gadās, ka atnāk un saka: „Jā, es gribētu tā, bet mamma saka – kas tev tās būs par kāzām, ja nebūs septiņu tiltu un mičošanas stundas garumā?!”
Protams. Katram savas kāzas šķiet vislabākās. Bija šādi tādi mazi knifiņi, dēļ kuriem es satraucos, jo savas kāzas organizējām paši, un es zināju, kā jābūt, un sekoju līdzi. Bija pat tā, ka Jānim teicu: „Tās salvetes nav salocītas tā, kā runājām!” Un aizeju pielabot... Tā ir viena no manām lielākām šī brīža raizēm, jo esmu pārāk sīkumaini piekasīga. Arī tad, kad aizeju uz pasākumu kā viešņa, nespēju atslābt. Man jāskatās, jāvērtē... Par mūsu kāzām mēs abi esam ļoti pateicīgi savām līgavas māsām un brāļiem, kas mums palīdzēja uzburt šo īpašo brīdi un radīja mums pārsteigumiem pilnu kāzu dienu. Bez viņiem nekas tāds nebūtu iespējams. Tas bija maģiski!
Teici, ka joprojām nevari pierast, ka Jānis ir tavs vīrs.
Tāpat kā nevaru pierast pie tā, ka man jau pāri 30. Atceros tikai to, ka nosvinēju brīnišķīgu 30 gadu jubileju, bet tas, ka man jau 31, man joprojām nepielec. Mans iekšējais pulkstenis apstājies uz gadiem divdesmit pieciem. Varbūt tāpēc dažbrīd rīkojos neadekvāti, un dažam labam mani ir jāapstādina: „Sindij, bet tev jau trīsdesmit!” Ofisā pēkšņi varu sākt dziedāt tikai tāpēc, ka labs garastāvoklis. Kādam tas šķiet nepieņemami. Vēl kāds pārmet, ka pārāk familiāri izturos pret cilvēkiem. Bet uzskatu, ka visi esam savā starpā cilvēki ar vienlīdzīgām tiesībām un varbūt jau nākamajā reizē kļūstam par draugiem. Man arī daudz vieglāk komunicēt ar cilvēkiem, ja savā starpā viens otru uzrunājam uz Tu. Protams, tas neattiecās un oficiālām darba vizītēm, kā arī valsts amatpersonām.
Viens iemesls – lai turpinātu Vildes dzimtu. Otrs – man šķita, ka dzīvē ar savu uzvārdu diezgan daudz esmu sasniegusi. Ja pieņemšu Jāņa uzvārdu, tas būtu tāpat, kā nokrāsot blondus matus. It kā esi tu un tajā pašā laikā neesi. Šķita, daļa manis zudīs (smejas).
Tā sajūta gan man drīzāk pielipusi no apkārtējiem. Man vienmēr saka: „Sindij, tu saviem gadiem tik daudz esi sasniegusi!” Kad paskatos uz sevi no malas un salīdzinu ar pārējiem, tad zināmā mērā – taisnība. Varbūt citiem šķiet – kā tā, trīsdesmit gados vēl nav bērnu, kamēr citiem – divi vai pat trīs, bet es neko nenožēloju. Agrāk vēl pati biju bērns. Un visu laiku iekšā bija doma – man vēl jāizdara tas un tas, un tas... Zināju, ka gribēsies savam bērniņam veltīt daudz laika, citādi nejutīšos labi. Tagad savam bērniņam varētu dot daudzreiz vairāk.
Kad tas būs, tad būs. Pilnīgi dabiski. Man tas nerada nekādu stresu. Bet zinu arī, ka nebūšu no sievietēm, kurām ar bērniņa piedzimšanu sākas pilnīgi cits dzīvesveids. Nesēdēšu mājās, neskatīšos seriālus un nesākšu abonēt vien „Mans Mazais” un nelasīšu tikai tos portālus, kur viss par bērniem. Būšu tāda kāda esmu tagad, lai gan to vēl redzēsim, kad pienāks tas brīdis.
Suns Rausītis – tas bija tāds kā pilota projekts?
(No sirds smejas.) Vienā brīdī uznāca sajūta – viss, gribu sunīti! Tiklīdz uz ielas vai parkā ieraudzīju kādu staigājam, nodomāju: „Ak, cik tas ir brīnišķīgi!” Šī doma mani nepameta vairāk nekā gadu. Visu abi smalki pārdomājām, vai tas būs prātīgi un vai sunītim nebūs ar mūsu dzīves ritmu grūti sadzīvot. Suns vienmēr ir priecīgs un labā garastāvoklī, vienmēr priecājas, mani ieraugot. Tāds otrs draudziņš, kurš uzklausīs visu, ko viņam stāstīšu un nerunās pretim. Tik mīļi ir gulēt viņam blakus un glāstīt viņa zīdīgo spalvu. Tas tik ļoti nomierina un relaksē. Pašai arī režīms uzreiz kļūst kustīgāks.
Nu, jā – šķirnes suns, aristokrātisks un Rausītis... Bet mums šķita, ka viņš mums būs mīļš draugs. Ielikt kaut kādu cēlu Argo tik mīļam sunītim? Arī citiem mazāk bailes, un viņi pasmaida, izdzirdot šo vārdu. Tāpēc mums ir Rausītis. Liels, bet Rausītis.
Un tomēr – kāpēc tev ar Jāni šķita svarīgi beidzot apprecēties?
Laulība starp diviem cilvēkiem ir kā stabilitātes apliecinājums un gluži simboliski kā ģimenes ligzdiņas sākums. Gandrīz katrai sievietei ir sapnis apprecēties. Kāpēc tagad tas notika, godīgi sakot – nezinu. Iniciatīva nenāca no manis. Bildinājums atnāca tik ļoti negaidīti, jutos patīkami pārsteigta kā brīnišķīgā sapnī, no kura nevēlējos pamosties... Tajā brīdī padomāju – kāpēc ne? Kad tad? Laiks skrien nežēlīgi ātri, un vēlamais ir jāizdara. Citādi tā arī paliek – ai, kaut kad... Un tad pienāk brīdis, kad vai nu nevari to vairs fiziski atļauties, vai arī vienkārši saproti – ko nu vairs.
Mēs abi itin nemaz neatbilstam stereotipam par vīru un sievu. Augstu vērtējam katrs savu brīvību un respektējam viens otru. Visu laiku esam kopā – mājās, darbā. Kopā ceļamies, kopā ejam, kopā nākam (smejas). Bet es neaizliedzu viņam spēlēt basketbolu, kas ir viņa hobijs, un viņš man neaizliedz nodarboties ar to, kas viņu interesē mazāk. Citreiz viņam gribas iet izklaidēties, man negribas, un viņš aiziet viens. Tajā pašā laikā mūs ļoti daudz kas vieno. Kā jau katrs pāris, arī mēs šad tad pastrīdamies! Tas iedod asumiņu un ļauj otru iepazīt tuvāk. Protams, vienmēr salabstam.
Ilgi dusmojies?
Man vispār nepatīk dusmoties. Daudz ko noriju un nepasaku tajā brīdī, kad vajag. Man ir grūti aizrādīt. Kad cenšos pateikt, tas sanāk tik mīlīgi, ka principā nepasaku neko (smejas). Tad nu viss manī krājas, un vienā brīdī es uzsprāgstu. Tas ir ļoti slikti. Pārsvarā jau no tā cieš Jānis, jo viņš ir vistuvāk.
Katru mēnesi atzīmējam mūsu kāzu dienu – vienreiz viens ved uz vakariņām vai izdomā, kur kopā jāaiziet, nākamreiz – otrs. Jo lielāko daļu laika tiešām pavadām kopā darbā un citreiz, kad tie trakie darba jautājumi jārisina... (Sāk smieties.)
...aizmirstat pirms gulētiešanas sabučoties?
Nē! Tik traki nav. Bet tādā ritmā, ka otrs blakus šķiet pašsaprotami, gan ieejam. Tāpēc attiecības atlaist pašplūsmā nedrīkst itin nemaz. Par tām jārūpējas kā par rozīti puķupodā, kura katru dienu jālaista, jāsargā no pārkaršanas saulē un īpašajos brīžos jāpalutina.
Sevi mīlēt un cienīt mācos arvien vairāk. Ja to nedari, daudz enerģijas patērē cilvēkiem, kas nav tavi, tikai tāpēc, ka nevari pateikt – nē! Mēs dzīvojam vienu dzīvi, un man to gribas nodzīvot tā, kā... gribas. Tagad mēs beidzot dosimies savā medusmēnesī, un pēc atgriešanās es biznesu lēnītēm un apdomīgi bīdīšu uz nākamo nišu, ar ko man gribētos nodarboties turpmākajos gadus. Man gribas darīt vairāk, nekā tikai rīkot pasākumus. Bet šajā ziņā esmu māņticīga, neko vairāk neteikšu.
Kad pieminēji medusmēnesi, izklausījās nopietni!
Jānis šodien zvanīja: „Es nopirku biļetes. Viss! Mēs braucam!” Lejā uz Kambodžu, Taizemi, Indonēziju, Bali un Malaiziju... Mājās atgriezīsimies pēc trim nedēļām. Man nenormāli patīk ceļot. Citi pukojas – cik dārgi, bet sajūtas, ko gūsti ceļojot, nevari apmainīt ne pret ko. Atveras citas čakras, pasauli sāc redzēt citādi. Arī pasākumiem vajag radīt jaunas idejas un gūt kontaktus. Viens no maniem mazajiem sapnīšiem – vecumdienās, kad būs mazbērni, to vien darīšu, kā ceļošu. Tagad pirms braukšanas nezinām neko – ne to, kur nakšņosim, ne to, cik ilgi katrā vietā paliksim. Lai nebūtu tā – man te nepatīk, fiksi dodamies tālāk, bet nevaram aizbraukt, jo biļetes jau nopirktas un par viesnīcu samaksāts. Mums labāk patīk īrēt apartamentus vai dzīvot pie vietējiem.
Jā, jo gribas izmantot to, ko dzīve sniedz. Man bail no augstuma, bet man gribas šīs bailes pārvarēt. Lai vēlāk nebūtu jādomā – man taču bija iespēja, kāpēc nepamēģināju?! Varbūt sajustu to, ko nekad iepriekš neesmu jutusi? Nepamēģināšu, neuzzināšu. Man patīk sajūtas, kas rodas, skatoties, kā citi lec ar izpletņiem. Tas šķiet kā putna brīvais kritiens. Bet, kad pati stāvu augstas kraujas malā, notirpst rokas un pēdas. Taču manas dullās draudzenes vecmeitu ballītē man uzdāvinājušas dāvanu karti divām personām lēkšanai ar gumijām. Viņas jau gribēja, lai es lecu vecmeitu ballītē! Priecājos, ka to neizdarīju, jo gribējās, lai Jānis redz. Gribējās ar viņu kopā. Toties vecmeitu ballītē pirmo reizi izbraucu ar veikbordu.
Tu esi dzīvesprieka un pozitīvisma iemiesojums. Tāda jau piedzimi?
Pilnīgi noteikti – ne. Vienkārši vienā brīdī kaut kas atvērās. Pats galvenais, ko esmu sapratusi, – ir zināt, ko pats vēlies no dzīves. Kas tu gribi būt? Un darīt to no visas sirds.
Diezgan ātri kļuvu pastāvīga. Laukos jau nav variantu! Turklāt biju tāda, kas kārtoja māsai skolas somu un rakstīja viņas vietā mājasdarbus. Jo man vajadzēja izpatikt vecākiem. Šķita, ka šādā veidā – darot labus darbus – es viņiem patikšu. Taču, ja esi ļoti pareiza, kārtīga un uzcītīga, tu neesi interesanta. Ai, nu viņa tāpat visu izdarīs! Ai, tā taču ir Sindija! Es pat centos atdarināt māsu, lai vecāki mani pamanītu. Jo par māsu vienmēr priecājās – hei, Evita, atnāc, nodziedi mums dziesmiņu!
Bet es neko nenožēloju, vienkārši saprotu, cik biju kaitinošs un neinteresants, paredzams bērns. Cēlos no rīta, kamēr mamma ar tēti vēl gulēja, gatavoju visiem brokastis, pēc tam visus modināju... Gāju pat uz vecāku sapulcēm māsai. Tas nekas, ka viņa par mani tikai divus gadus jaunāka. Kad devītajā klasē aizgāju uz Valmieru, pamazām nostājos uz savām kājām.
Vēl jau biju bumbulis – tāda resnulīte ar apaļiem vaigiem. Nevarēju normāli paskriet. Visas tās „abižošanas” skolā: „Paskaties, paskaties, Sindija atkal nokrita!” Ierāvos sevī, neizrādīju, ka sāp. Ka esmu emocionāla. Aizgāju pašņukstēt savā spilvenā, un viss atkal bija kārtībā.
Tagad, ja jūtu kādu netaisnību – ne tikai pret sevi, bet arī pret citiem –, neklusēju. Dodos aizstāvēt. Iekšējā dzīves izjūta ir tāda – viss, kas ar mani notiek, ir tāpēc, lai pati ar sevi pacīnos un apbalvoju sevi, ja kaut ko sasniedzu vai izdaru labi.
Vienīgi, šķiet, smaids man iedzimts, jo mana omīte bija tāda. Viņa man iemācīja katrā lietā saskatīt ko labu. Jo viss, kas ar mums notiek, notiek uz labu. Pat ja saslimstu, tā ir zīme, ka sevi nežēloju, bet dedzinu darbā. Tā atgādina, ka dzīvē darbs nav galvenais, pati svarīgākā ir veselība un mīlestība.
