Es ēdu emociju, nevis izsalkuma dēļ…

Par to, vai šāda problēma ir nopietna un ko darīt, stāsta psiholoģe Rita Strautmane.

Emocionālā ēšana ir process, ar kuras palīdzību cilvēks cenšas apslāpēt jeb "apēst" kādas ļoti spēcīgas emocijas, kas visbiežāk ir negatīvas. Tā kā emociju rašanās problēma netiek atrisināta, veidojas noslēgts aplis:

zems pašnovērtējums -> emociju rosināta ēšana -> pārēšanās -> vainas izjūta -> depresīvs garastāvoklis -> emociju rosināta ēšana.

Kā cīnīties?

Cīņa ar emocionālo ēšanu nav viegla, bet nav arī neiespējama. Viss sākas ar problēmas apzināšanos – ir jāiemācās atpazīt un nosaukt vārdā emocijas, kas tiek apēstas, un jāmēģina atbildēt sev, kas manī šīs sajūtas izraisa. Viena no emocionālās ēšanas grupām ir jaunās māmiņas, kuras regulāri virina ledusskapi. Arī šajos gadījumos jāsāk ar to, ka tiek apzinātas emocijas, kuras jaunā māmiņa cenšas apēst. Jāatzīst, ka bērniņa ienākšana jaunajā ģimenē ir nopietns stress ne tikai bērniņam, bet arī jaunajai ģimenei, jo arī viņiem ir jāiemācās pieņemt bērniņš, atpazīt un pielāgoties viņa vajadzībām un prasībām, nopietni tiek izjaukts iepriekšējais ģimenes ritms. Tas bieži notiek arī tad, ja bērniņš ir ļoti gaidīts un jaunā māmiņa jau simtiem reižu ir sev iztēlojusies kā viņa auklēs savu mazuli. Jāsaka, ka daudzas sievietes var justies nepatīkami pārsteigtas par to, ka uzreiz neizjūt mātes jūtas pret bērniņu, viņas var mocīt kauna un vainas izjūta par to, jo reklāmās un televīzijā bieži tiek demonstrētas laimīgas māmiņas ar omulīgiem mazuļiem. Taču realitātē var gadīties, ka māmiņas šo mātes instinktu sāk izjust pakāpeniski, pierodot pie mazuļa kaprīzēm, raudām un prasībām.

Otra lieta, kas provocē emocionālo ēšanu, ir ikdienas režīma trūkums. Lielākai daļai cilvēku ir nepieciešams režīms, kas jaunajai māmiņai pēkšņi ir mainījies. Tā kā ikdienas režīms ir svarīgs arī mazulim, šī ir lieliska iespēja to veidot kopā. Ikdienas režīms māmiņai sniedz pārliecību par sevi un mazulim tik ļoti nepieciešamo drošības un paredzamības izjūtu šajā jaunajā pasaulē. Bieži pārmērīgā ēšana ir tāpēc, ka jaunajai māmiņai nav ideju, kā sevi nodarbināt. Un tam visam apakšā var būt milzum daudz trauksmes. Tā var būt arī nepārliecinātība par sevi, bailes – vai es būšu laba mamma, dusmas uz kādu tuvu cilvēku, piemēram, vīru – vai tad viņš nesaprot, ka man ir grūti, ka man ir nepieciešama palīdzība? Sievietes bieži gaida no vīra palīdzību, taču nenoformulē tieši, kas tad īsti viņām ir no vīrieša nepieciešams, kāda veida palīdzību viņas vēlas saņemt, kā rezultātā sāk pārgurt, dusmoties un aizvainoties, dažbrīd uzņemoties par daudz rūpju un pienākumu. Dažkārt var šķist – es taču neko daudz neapēdu – vienu sīkumiņu, otru, bet, gluži nemanot, dienas laikā savācas liels apēstā ēdiena daudzums.

Padomi cīņai ar emocionālo ēšanu

. Katru reizi, kad roka stiepjas uz ēdiena pusi, pajautā sev, vai tiešām esi izsalkusi? Šāda veida jautājums palīdzēs meklēt atbildi, kas izraisa tevī emocionālo ēšanu. Būtu jāatceras, ka ēšana ar mēru sniedz baudu, bet ar to nevar atrisināt dzīvē radušās problēmas.

Ēd lēnām un koncentrējies uz ēdiena garšu, struktūru, formu un krāsu. Ēšanas laikā nedari blakus lietas – neskaties TV, neklausies radio, nerunā pa telefonu, nelasi grāmatu.

Lai risinātu emocionālās ēšanas problēmu, ļoti var palīdzēt dienasgrāmatas veidošana. Tam obligāti nav jābūt smalkam ikdienas aprakstam, iesākumā pietiktu ar nelielu apēstā ēdiena uzskaitījumu, lai var redzēt, kādos laikos, cik bieži un ik daudz tiek apēsts.

Dienas režīma veidošana ir ļoti veiksmīgs līdzeklis ne tikai, lai tiktu galā ar emocionālo ēšanu, bet arī ar stresu, kas šo ēšanu izraisa. Lai arī šķiet lieki celties noteiktā laikā, ja visa diena tik un tā jāpavada mājās, noteikts režīms mobilizē. Ja ir noteikts laiks ēšanai, automātiski tiek izslēgta bezmērķīga našķošanās starp ēdienreizēm. Režīms motivē arī no rītiem saķemmēt matus, varbūt pat nedaudz uzkrāsoties un justies kā saimniecei pār savu dzīvi.

Iemācies runāt par emocijām un nosaukt vārdos stresa cēloni, kas liek ēst par daudz, jo pārmērīgā ēšana reti noved pie apmierinājuma sajūtas. Drīzāk otrādi – piemēram, ja ēd, lai mazinātu stresu, uztraukumu vai nemieru, pārēdoties izjutīsi vēl vairāk šo neapmierinošo sajūtu. Ja satraukums ir pārāk liels, lai mierīgi spētu par negatīvajām emocijām runāt, labāk pirms sarunas izvēlēties kādu fizisku aktivitāti – grīdu mazgāšanu, gājienu raitā solī uz veikalu vai pastaigu ar suni.

Atrodi stresa mazināšanai alternatīvu metodi, klausies mūziku, sāc realizēt kādu nelielu sapni, kam līdz šim nav pieticis laika, sporto, sāc audzēt puķes, apmeklē kursus.

Kā teicis kāds klasiķis – cilvēks nav vientuļa sala. Un viņam ir pilnīga taisnība. Cilvēki ir sociālas būtnes, un komunicēšana ar citiem var būt ārkārtīgi noderīgs paņēmiens. Tāpēc atrodi kādu domubiedru vai pat domubiedru grupu ārpus mājas. Tas var būt gan kāds pulciņš, gan brīvprātīgo biedrība vai pat darbs uz nelielu slodzi.

Ir svarīgi novilkt robežas un pieņemt mērus, bet tiem nevajadzētu būt ļoti radikāliem. Pārmērīga sevis ierobežošana var novest pie tā, ka kādā dienā vienkārši neizturēsi un divtik lielos daudzumos pārkāpsi pašas izvirzītos ierobežojumus. Nekas traks nenotiks, ja kādu reizi panašķosies ar kādu gardumu vai neveselīgāku našķi. Galvenais – lai tas nekļūst par biežu un regulāru ieradumu.

Viens no nozīmīgākajiem paņēmieniem, kas ļaus ne tikai izvairīties no regulāras pārēšanās, bet arī veicinās attiecību uzlabošanos ģimenē ir tradīciju veidošana. Turklāt tradīcijas ir tās, kas lieliski palīdz turēties pie režīma un veicina pašapziņas celšanos.

Stiprini pašvērtējumu un iemīli sevi, jaunajai māmiņai, kad piedzimst bērniņš ir divtik vairāk jārūpējas par sevi, mīlot sevi, tu iemācīsies iemīlēt savu bērniņu un savukārt bērns iemācīsies cienīt un mīlēt savu mammu.

Neaizvieto sirsnīgu parunāšanos ar kūkas gabalu vai kārtējo maizīti, īpaši tad, ja ģimenes loceklis un īpaši bērns izsaka vēlmi izrunāties. Veido izrunāšanās, nevis emociju apēšanas tradīcijas!

Uzdot sev jautājumu – es gribu ēst vai man ir nepieciešama sirsnīga un atbalstoša saruna ar vīru, draudzeni vai kādu citu, kam es uzticos? Varbūt es patiesībā netieku galā ar saviem darbiem un man ir nepieciešama palīdzība.

Ja ēšanas traucējumi ir kļuvuši tik nopietni, ka saviem spēkiem galā tikt neizdodas, jāmeklē speciālista palīdzība. Liela problēma ir tā, ka cilvēki ar ēšanas traucējumiem baidās par problēmu runāt. Iespējams tāpēc, ka pārmērīga ēšana tiek uzskatīta par izvirtību, neēšana – par kaprīzi.

Uzmanību! Anoreksija un bulīmija

Regulāra pārēšanās nav vienīgais emocionālās ēšanas veids. Ir arī tādi ēšanas traucējumi kā anoreksija un bulīmija, kas jau ir ļoti nopietnas slimības formas, kur noteikti nepieciešama speciālistu palīdzība. Nereti  anoreksijas periodi mijas ar bulīmijas periodiem. Sievietes ar šīm slimībām slimo 10 reizes biežāk nekā vīrieši. Visbiežāk ar anoreksiju vai bulīmija slimo pusaudži, lai gan nereti uzskata, ka šīs slimības ir pieaugušo problēma. Pēc jaunāko pētījumu datiem, ar vien vairāk šādi ēšanas traucējumi piemeklē sievietes ap 30 gadu vecumu. Turklāt jāpiezīmē, ka apmēram 20% anoreksijas gadījumu beidzas ar nāvi! Visbiežāk anoreksija sākas ar drakoniskas diētas ievērošanu vai tiekšanos pēc kāda iedomāta etalona.

Nereti neēšana tiek dēvēta par teicamnieču sindromu – sieviete vēlas būt perfekta. Pat, ja sieviete jau ir slaida, viņa, skatoties spogulī redz sevi citādāku – resnu un viņasprāt neglītu. Katrs apēstais grams viņas prātā pārvēršas kilogramos. Pirms diētas uzsākšanas lielākai daļa anoreksijas slimnieku patiešām ir liekais svars, tomēr pēc normāla svara sasniegšanas diēta netiek pārtraukta. Nereti anorektiķi intensīvi nodarbojas ar sportu un lieto svaru samazinošus medikamentus. Viņi labprāt gatavot ēdienus citiem, neskatoties uz saviem ēšanas paradumiem. Ierobežotā un nepietiekamā uztura dēļ tiek izmantotas visas uzkrātās ķermeņa rezerves, tādēļ meitenēm no nepietiekoša uzturvielu daudzuma rodas problēmas ar matiem, nagiem, zobiem un ādu, pie kritiski zema svara var beigties arī mēnešreizes. Sieviete izjūt spēcīgu nogurumu par apgrūtinājumu kļūst tās darbības, kas agrāk ir sagādājušas prieku.

Sievietes ar bulīmiju īsā laikā pārēdas, pēc tam, izraisot vemšanu vai lietojot caurejas līdzekļus, atbrīvojas no ēdiena. Pēc kārtējās "noraušanās" parādās vainas izjūta, kauns, riebums un dusmas pašai pret sevi, kas vienlaikus mijas ar bezspēcības izjūtu, tā liekot sevi ierobežot no jauna, līdz seko atkārtots, nekontrolējams  pārēšanās periods. Līdzīgi kā anoreksijai arī bulīmija nodara būtisku kaitējumu veselībai, no biežas vemšanas bojājas zobi un smaganas, no nepietiekoša uztura vai organisma novājināšanas, kura pamatā ir pārmērīga ēšana, cieš iekšējie orgāni – aizkuņģa dziedzeris, aknas, bieži parādās sirds un asinsvadu problēmas u.c. Sliktā pašsajūta pēc tam nereti izraisa depresiju un paššaustīšanu. Rodas tāds kā "apburtais" loks, no kura grūti tikt laukā, jo sieviete savu dzīvi sāk pakārtot ēdienam, piemēram, neizvēlas apmeklēt pasākumu, kurā būs pieejamas daudz uzkodas, kaut arī patiesībā to pati vēlētos. Ar laiku sašaurinās praktiski visu interešu loks, izņemot vienu – pārmērīgas rūpes par savu izskatu, svaru un piemērotu ēdienu izvēli.

Ēšanas traucējumi ir atkarības paveids, kurš grūti pakļaujas ārstēšanai, tādēļ šādu uzvedības veidu ir vērts iemācīties pieņemt un atrast sev piemērotu veidu, kā ar to sadzīvot. Darbs pie psihoterapeita palīdz apzināties neatpazītās ķermeniskās sajūtas, izjūtas un emocijas, saskatīt neefektīvos uzvedības modeļus, izstrādāt iekšējos un ārējos kontroles mehānismus, kā rezultātā cilvēks pats iemācās produktīvi aizpildīt savu iekšējo tukšumu izjūtu, atpazīt un apmierināt savas patiesās vajadzības.

Audra Šauere, mammam.lv/tetiem.lv/ Foto: Bulls Press