Vai sievietei pieklājas spert pirmo soli? Vīriešu domas

Tomēr ir sievietes, kuras nekad un nekādos apstākļos nesper pirmo soli. Šķiet, katrai gadījies kaut reizi šaubīties – rakstīt vai nerakstīt, zvanīt vai nezvanīt, aicināt vai neaicināt, jo ko gan Viņš padomās. Jā, un ko tad viņi padomā?

„Patiesībā neredzu iemeslu, kāpēc lai sieviete nespertu pirmo soli. Tagad, mūsdienu tehnoloģiju un informātikas laikmetā, tas noteikti vairs nav nekas īpašs. Nu, ja kādai sievietei šķiet, ka tas tomēr nav pareizi, gribu jautāt: kāpēc viņai tā šķiet? Un kas ir pirmais solis? Skatiens, smaids...  

Man patīk un ir pieņemamas dažādas variācijas: ir reizes, kad sieviete var spert pirmo soli, un ir reizes, kad to varu darīt es. Ja sieviete man ir simpātiska un komunikācija ar viņu ir vēlama, tad mani neapgrūtina ne tas, ka viņa piezvana pirmā, ne tas, ka viņa mani meklē.

Jebkurā gadījumā uzskatu, ka tie, kam jāsatiekas, satiksies neatkarīgi no tā, kurš spers pirmo soli. Ja divu cilvēku starpā radīsies simpātijas un viņi būs atvērti attiecībām, gan jau tie kauliņi sakritīs tā, ka viens vai otrs to izdarīs.

Dzīvē visādi bijis. Viens no interesantākajiem stāstiem ir par kādu manu kolēģi, kuru korporeļu balles atklāšanā polonēzē salika pārī ar kādu meiteni pēc ”brīvā saraksta” principa. Apmēram pēc gada abi apprecējās.”   

Galvenais – atrast otru cilvēku

„Manuprāt, galīgi nav nosodāmi, ja sieviete izrāda iniciatīvu, jo bieži kautrīgiem vīriešiem tieši pirmā soļa speršana sagādā vislielākās galvassāpes. Protams, jāskatās, kāds noskatītais „tipiņš” ir pēc dabas. Ja redzams, ka viņš tāds kautrīgs, noteikti jādarbojas pašai! Pārspīlēt gan nevajadzētu  nekādā gadījumā – nedrīkst kļūt agresīva vai frivola, jo tas varētu atbaidīt. Meitenes jau pašas savus knifiņus labāk pārvalda, un uzreiz var sajust – ir vai nav interese no otras puses. Katrā ziņā ir 101 variants un cilvēku uzvedības modeļi, tāpēc izskaitļot precīzi, kurš variants būs īstais, ir gandrīz nereāli. Pa lielam (kā ar visu dzīvē) ir jāļaujas improvizācijai. Esmu pieredzējis abus attiecību uzsākšanas modeļus. Ar sieviņu gan laikam es biju iniciators, bet, domāju,  galvenais ir atrast to otru cilvēku! Un, kas meklē, tas atrod!”

Bildinājumu izteiktu pirmais

„Ja vien sievietei pašai ir pieņemami, ka viņa sper pirmo soli, man tas ir pieņemami. Neliegsimies, 21. gadsimtā vīriešiem arī patīk, ja viņus palutina, pievērš uzmanību, pasaka – šodien labi izskaties! Tā kā starp vārdiem – sieviete un vīrietis – lieku vienlīdzības zīmi, attiecībā uz iniciatīvas izrādīšanu tas var būt forši abiem. Tas arī ļauj vairāk sajust īsto mīlestību. Taču nebūtu pareizi, ja tikai sieviete būtu tā, kas izrāda iniciatīvu. Vīrietim arī jābūt gatavam to darīt. Piemēram, džekam uz pirmo randiņu jānes ziedi. Ja sieviete atnesīs viņam un puisis būs atnācis ar tukšām rokām, tas būs diezgan jokaini. Savukārt, ja vīrietis, piemēram, saņem bildinājumu no sievietes, tas ir pavisam kas cits. Tas ir kaut kas lielāks par pirmo randiņu, tāpēc šāds solis no sievietes puses ir vairāk nekā drosmīgs – vīrietim tad jāsajūtas īpaši mīlētam! Pats gan negaidītu, ka mani bildinās izredzētā. Es pasteigtos pirmais. Bet, nedaudz pafantazējot un iedomājoties, ka mani bildina sieviete, – lai jau iet! Kāpēc gan ne? Dzīvē vajag nepareizības!”

Vīrieši aizmirsuši cīņu par „mātīti”

„Diemžēl tas, ka sieviete, lai sāktu attiecības, sper pirmo soli, mūsdienās uzskatāms par normālu parādību. Tam par iemeslu, protams, ir mūsdienu kultūra, Latvijas gadījumā – arī demogrāfiskā situācija. Tā nu ir, ka vairums mūsdienu vīriešu lielāko dzīves daļu pavada pie datoru zilajiem ekrāniem un ir aizmirsuši, ko nozīmē cīņa par „mātīti”, kur jāparāda savas fiziskās spējas, prāta asums, kā arī spēja būt labs „mednieks”. Tā vietā lielākā daļa no mums izmanto virtuālo vidi, asociē sevi ar virtuāliem tēliem un panākumus gūst, ātri klabinot tastatūras taustiņus. Rezultātā iepazīšanās klasiskajā izpratnē (uz ielas, sabiedriskos pasākumos) ir apgrūtināta, jo vīrieši ikdienas dzīvē kļuvuši pārāk kautrīgi, ierāvušies sevī, aizņemti ar darbu. Šajā situācijā ir pilnīgi normāli, ja sieviete uzņemas iniciatīvu. Atklāts gan paliek jautājums, cik izteiktam jābūt šim mājienam? Vai tā ir tikai acs piemiegšana, vai vīrieša paņemšana aiz rokas un vešana pie altāra. Uzskatu, ka sieviete drīkst tikai dot pirmo impulsu, pārējais būtu jāatstāj vīrieša ziņā. Citādi mēs pilnībā zaudēsim vīriešos „vīrišķības izpausmes” un būsim spiesti aizmirst, kas ir īsts vīrietis un kāda ir viņa loma sabiedrībā. Šajā ziņā mūsu vīriešiem vajadzētu mācīties no citu kultūru pārstāvjiem (itāļi, franči, krievi), kur iniciatīvu attiecību sfērā vienmēr uzņemas vīrietis, un atgriezties pie patriarhāla ģimenes modeļa.

Latvija diemžēl ir īpaša ar lielo sieviešu īpatsvaru, kā rezultātā „manas sugas” pārstāvji var nedaudz „atslābt”. Sievietes ir spiestas kļūt par „medniecēm”, un, ja tās vēlas gūt labāko „medījumu”, viņām bieži jāuzņemas iniciatīva un jābūt gatavām konkurences cīņai. Vai tas ir pareizi? Domāju, ka nē.”

„Ja sieviete sper pirmo soli, skatos uz to ļoti pozitīvi gan kā vīrietis, gan profesionāli kā izaugsmes treneris. Esam pieraduši domāt, ka to noteikti dara par sevi pārliecināta sieviete. Tomēr tā ir Rietumu klišeja. Patiesībā Austrumos sieviete pirmā pievērš sev uzmanību, jo viņa vienmēr vēro, kurš cilvēks būs spēcīgs, ar kuru kopā viņa varēs justies aizstāvēta un aprūpēta. Man kā vīrietim patīkamāka ir sieviete, kas cenšas sasniegt, ko vēlas. Tad arī es esmu ievirzīts atvērt savus spēcīgākos gēnus.

Redzot izlēmīgu sievieti, man šķiet, ka viņa apzinās savu vērtību. Viņa nekautrējas pateikt, ka nedzīvo „melnrakstā”, bet gan šajā brīdī un pa īstam. Viņa nedomā, ka tas princis baltā zirgā kaut kad varbūt atjās. Savā vīrišķajā vērtību skalā šādu sievieti noteikti lieku ļoti augstu. Atliekot dzīvi uz aizparītdienu, reizēm tik daudz palaižam garām!

Tā jau ir viltība un burvība, kā spert šo pirmo soli. Gan viltība, gan burvība ir ļoti sievišķīgas īpašības, un viss skaistais taču ir formā, kā to izdara. Sieviete prot pirmo soli spert tik nemanāmi, tik ļoti koķeti. Vīrieši šādās situācijās bieži vien izskatās neveikli.

Man prātā palicis gadījums no laika, kad mācījos Maskavā. Seminārā sēdēju līdzās kādai meitenei, kas arī bija trenere. Varēja just, ka starp mums ir simpātijas, kaut kādi fluīdi. Kad nācām laukā no semināra, netīšām tikāmies pie kafejnīcas. Man nezin kāpēc bija sajūta, ka tas nebija netīšām. Parunājām par dažādām lietām, kas saistītas ar darbu, un viņa kā joku pasvieda: „Vai tu mani uz metro nepavadīsi?” Man gan šķiet, ka šis joks bija graciozi skaisti izrēķināts. Patīk man sievietēs šāda īpašība.”