Skaistā šķēpmetēja Madara brauks uz Londonas olimpiādi. FOTO
Dzīvesstils

Skaistā šķēpmetēja Madara brauks uz Londonas olimpiādi. FOTO

Jauns.lv

Olimpiskās spēles ir katra sportista kvēlākais sapnis, un šķēpmetēja Madara Palameika šo brīdi ir sagaidījusi. Viņa ir viena no pirmajām Latvijas sportistēm, kas kvalificējās vasaras olimpiādei Londonā, un pašlaik pastiprinātā režīmā trenējas nometnē Spānijā.

Skaistā šķēpmetēja Madara brauks uz Londonas olimp...
Kopā ar Latvija izlases florbolisti Aneti Šeinu.
Kopā ar Latvija izlases florbolisti Aneti Šeinu.

Bilde, kuru vienmēr atceros ar smaidu, jo tajā esmu redzama Ventspilī ar savu pirmo izcīnīto medaļu šķēpa mešanā.

Protams, zelts! Biju ļoti lepna un todien vēl ilgi to nenoņēmu, jo gribējās, lai visi zina, cik es varena šķēpmetēja. Tieši šī medaļa mani mudināja neapstāties un sasniegt vēl augstākus mērķus.

Beidzot mūzikas skolu Valdemārpilī.
Beidzot mūzikas skolu Valdemārpilī.

Tur godprātīgi septiņus gadus nomācījos kora klasē. Dziedāju, spēlēju klavieres, vienkārši centos būt muzikāla. Turklāt mūzikas skolas administratore dzīvoja mums kaimiņos un pieskatīja, lai vienmēr esam, jo – ja kas, ziņoja mammai. Bildē mani noteikti var atšķirt, jo esmu ietērpusies dzeltenā kleitā. Tik ļoti gribējās uzvilkt savu jauno, tikko uzšūdināto kleitu, ka neaizdomājos, ka mūzikas skolas koncerta standarta ietērps ir balta blūzīte un melni svārciņi. Tā nu stāvēju kora maliņā kā dzeltens cālis. Tobrīd šķēpu vēl nopietni nemētāju, bet kleitiņas (jo īpaši tās, kas mammas skapī) bija mana vājība kopš bērnības.

Kopā ar ģimeni pie Sasmakas ezera.
Kopā ar ģimeni pie Sasmakas ezera.

Mana ģimene

Tētis ar mammu iepazinās, mācoties Sporta institūtā, kuru pabeidzot nonāca Valdemārpilī. Mamma jau 30 gadu strādā par sporta skolotāju, bet tētis – par vieglatlētikas treneri. Bildē – māsiņas, krāsiņas, smuki nostādītas pēc augumiem. Es – jaunākā, Baiba – vidējā, Eva – vecākā. Vecāki paši aktīvi sportoja, un jau kopš bērnības visas mūsu kopīgās aktivitātes saistījās vai nu ar bumbas spēlēšanu kādā pļaviņā, vai viņi mūs ņēma līdzi uz sacensībām. Kā jau jaunākā kritu lielajām māsām uz nerviem, tāpēc biežāk biju tētim „piekabē”. Un tad man ļoti gribējās parādīt, ka es arī esmu, lai par mani arī kaut ko labu pasaka (smejas). Jau no mazotnes ar lielu neatlaidību piedalījos tēta treniņos un no sirds ar’ to šķēpu mētāju (smejas). Taču nopietni sāku trenēties tikai astotajā klasē.

Spēlējot skolā tautas bumbu.
Spēlējot skolā tautas bumbu.

Tautas bumbas sacensības

Tajās vienmēr jutos pārliecināta un spēcīga, pat bildē redzams, ka no mana metiena bija grūti izvairīties. Vienmēr tiku iekļauta skolas sporta komandās, kad bija jābrauc uz sacensībām tautas bumbā, basketbolā, volejbolā vai stafetēs.

Madara kopā ar tēti.
Madara kopā ar tēti.

Viena komanda: es un mans tētis

Viņš ir mans treneris un mans labākais draugs. Cita trenera man nav bijis. Pati jau jūtu, ka kopā ar viņu varbūt neesmu vienmēr tik disciplinēta, kā vajadzētu, toties viņš zina mani visos sīkumos un nekādas atrunas par to, ka kaut ko nevaru, vispār nepastāv.

Pirmā uzvara Eiropas čempionātā.
Pirmā uzvara Eiropas čempionātā.

Kauņā 2009. gadā U-23 Eiropas čempionātā izcīnīju 1. vietu, uzvarot ar jaunu Latvijas rekordu 64.51 m.

Nekad vēl apbalvošanas ceremonijā nebiju jutusies tik emocionāli iedvesmota, jo dzirdēt Latvijas himnu, karogam paceļoties mastā, ir vārdos neizsakāma sajūta. Tajā brīdī jutu lepnumu ne tikai par labi padarītu darbu, bet arī par savu valsti un visiem latviešiem kopumā. Turklāt tas man pašai bija negaidīts rezultāts, jo iepriekšējā sezonā galīgi neveicās. Nomocījos ar angīnu, nesasniedzu pat savu personisko rekordu, tajā pašā laikā biju sadomājusies par Olimpiskajām spēlēm... Bet varbūt tajā gadā to Olimpiādi nevajadzēja? Dzīvē jau viss notiek īstajā laikā.

Pasaules čempionātā Dienvidkorejā.
Pasaules čempionātā Dienvidkorejā.

Pasaules čempionāts Dienvidkorejā, Daegu 2011. gadā

Pirmo reizi iekļuvu finālā, biju 11. labākā. Lieliska pieredze un fantastiskas emocijas. Toreiz pirms paša mača saslimu, trīs dienas nogulēju pie sistēmas, pat neticēju, ka piedalīšos. Taču spēju iekšēji noskaņoties, ka varu un nepadošos neparko!

Esot starp visu valstu labākajām šķēpmetējām, daudzi brīnījās, ka esmu augumā garāka par citām. Piemēram, Krievijas un Vācijas sportistes ir ļoti muskuļotas, viņas ir spēka metējas. Es vairāk izmantoju tehniku.

Madara un viņas baltais terjers Jancis.
Madara un viņas baltais terjers Jancis.

Es un mans baltais suņuks Jancis

Viņš tiešām ir ļoti jancīgs un dzīvespriecīgs kucēns. Galvenais – sportisks! Kopš abas ar māsu pārcēlāmies dzīvot netālu no Talsiem, šķita – man vajag kādu radībiņu, ar ko noņemties.

Madaras treniņgrupa – tētis Gints un lodes grūdēja Guntara Gailīša atvases Māris Urtāns un Linda Ozola.
Madaras treniņgrupa – tētis Gints un lodes grūdēja Guntara Gailīša atvases Māris Urtāns un Linda Ozola.

Treniņnometne Spānijā, kur šogad braucu jau piekto gadu

Aprīlī tur patīkami silts un visi apstākļi, lai nopietni sagatavotos sezonai, kas sāksies maijā. Saulītei lecot, vienmēr jūras krastā veicam rīta rosmi, katru vakaru ejam raudzīties brīnišķīgu saulrietu. Ēdu sulīgos apelsīnus un baudu tiešām izcilu virtuvi.

Jāņa Lūša un Ineses Jaunzemes šķēpmešanas kausa izcīņā.
Jāņa Lūša un Ineses Jaunzemes šķēpmešanas kausa izcīņā.

Trīs Latvijas labākās šķēpmetējas un pats Jānis Lūsis

Klusībā ceru, ka visas piedalīsimies Olimpiskajās spēlēs, – tas būtu Latvijas vēsturē vēl nebijis notikums.

Manas draudzenes joprojām ir manas vislabākās līdzjutējas.
Manas draudzenes joprojām ir manas vislabākās līdzjutējas.

Manas vislabākās draudzenes kopš skolas gadiem

Kopā ar mani arī augstskolas izlaidumā. Viņas ir manas lielākās līdzjutējas joprojām. Jau samierinājušās ar manu sportistes dzīvesveidu, kas liedz ballēties līdz rīta gaismai. Jau pusvienpadsmitos vakarā esmu pieradusi iet gulēt un savas astoņas stundas vienmēr nogulēt. Tā tik šķiet – kas tad sportistiem? Vienīgais darbs – sportot. Bet treniņiem, kas tiešām ir mans vienīgais darbs, tiek pakārtots pilnīgi viss.

Aiva Alksne, žurnāls „Stella”/ Foto: no personiskā arhīva un no LOK 2012. gada kalendāra fotosesijas (Gatis Rozenfelds), Ieva Čīka/ LETA