Viņi cep ogu mafinus - kūciņas, kuras pašas kūst uz mēles

Tie ir pārāk garšīgi, arī lai izniekotu laiku jautājumam – kāpēc tos latviski nevarētu saukt vienkārši par keksiņiem?

Kam gan izprasīt mafinu cepšanas smalkumus, ja ne Santai un Džekam, kuri pirmie Rīgā atvēra mafinu ceptuvi un tirgotavu, kļūdami par Latvijas mafinu krustmāti un krusttēvu? Ko tur daudz runāt, cepam! Santa izvēlējusies recepti, kas izdodas vienmēr. Bet darītājs ir Džeks. Tas viņam asinīs no dzimtās Dānijas – tur virtuvē lielākoties saimnieko tikai vīrieši. Ko tajā laikā dara sievietes, viņam neesot ne jausmas.

Tiek ņemts sviests un putots ar cukuru, līdz veidojas gaišas putas. Tad kārta olām, ko atkal Džeks visu kopā rūpīgi sakuļ, tad milti, cepamais pulveris un piens. Mīkla gatava. Tikmēr Santa jau atlaidinājusi avenes un mellenes un dobuļpannā izkārtojusi papīra cepamās formiņas. Džeks mīklu tajās spiež no konditorejas maisiņa, bet man šķiet – ja tāda nav, tīri labi sanāk arī ar karoti.  Mīkla formiņās tiek spiesta divreiz, jo pa vidu tai – bagātīgs ogu klājiens. Un, protams – pa ogai vēl virsū! Paskatos pulkstenī – pagājušas tieši 20 minūtes. Vēl tikpat, un mafini tiek ņemti laukā no cepeškrāsns. Tagad saprotu, kāpēc apmēram viena trešdaļa formītē palika brīva – izceptie mafini gatavi vai izkāpt no tās. Vēl gluži silti tie ir tik kārdinoši pavedinoši. Un tik garšīgi, ka roka pati sniedzas pēc nākamā. Ar ko tie mūs „uzpērk”? Santa arī smaida: „Nuja! Mafini drīzāk ir kā ogu maize, bet tajos ir kaut kāds neizskaidrojams gaisīgums un maigums. Es četrus gadus nostrādāju vēstniecībā Īrijā un katru rītu gāju uz savu vietējo mazo veikaliņu un pirku tos siltus. Nesu mājās, un mēs ar bērniem ēdām tos brokastīs. Angliski runājošajās valstīs tas brokastīs ir tikpat masveidā populārs kā kruasāns Francijā. Es arī mūsu ceptuvītē noskatos, ka cilvēki pie mums labprāt iegriežas pašā rīta agrumā un ņem mafinus līdzi uz darbu, lai būtu ko uzēst pie kafijas. Taču mafini kā cienasts ir iecienīti arī ballītēs un viesībās.”

Turklāt mafini var būt tik dažādi. Neiedomājami dažādi. Ja labāk garšo brūnie, mīklai jāpievieno tā pavairāk kakao, attiecīgi mazāk ņemot miltus, jo mīklai jābūt līstošai. Ogas pa vidu var klāt, kādas vien no vasaras sasaldētas – mellenes, kazenes, avenes, dzērvenes... Var likt tumšās šokolādes gabaliņus, var likt ābolus un pa virsu vēl drumstalu mīklu, var izmantot pilngraudu miltus. Ja nav dobuļpannas, tas arī nekas. Mafinus var cept arī papīra formiņās, bet tad gan jāizmanto divas, liekot vienu iekš otras. Tās veikalos atrodamas starp alumīnija folijas un cepampapīru ruļļiem.

Angļi vai amerikāņi?

Mazais un supergaršīgais kēksiņš, kā teiktu latvietis, tiešām ir angļu nācijas klasika. Vēl līdz 19. gadsimtam agri no rītiem un dienas otrajā pusē, kad klāt bija tējas dzeršanas laiks, Anglijas ielās tika izlikti koka galdi un tika pārdoti svaigi, tikko cepti mafini. Lai piesaistītu pircējus, pārdevēji šķindināja zvaniņus. Taču šie mafini, no šodienas viedokļa raugoties, vairāk līdzinājās biezām rauga pankūkām, ko vienkārši cepa cepeškrāsnī. Un nevis mazajiem apaļajiem kēksiņiem papīra formiņā. Ja tos vēlējās izcept līdz pēcpusdienas tējas laikam, mīklu iejauca jau astoņos no rīta. Bet, lai būtu svaiga „maizīte” jau brokastīs, mīklu taisīja jau desmitos vakarā. Nedaudz demokrātiskāku mafinu padarīja amerikāņi, kas to joprojām uzskata par nacionālo gardumu. Tieši Amerikā mafina pēctečus sāka cept mazās metāla formiņās, rauga vietā izmantojot sodu un mīklai pievienojot šokolādi, riekstus, augļus un ogas. Un pie tā, ka mafinus iepazina Amerika, esot vainīgs kāds emigrējis anglis, kurš vienkārši ne pārāk veiksmīgi centies atkārtot savas mātes recepti. Bet kas to zina - varbūt tieši otrādi. Varbūt tas bija drosmīgs eksperiments, pateicoties kuram, Minesota oficiāli par savējo pasludinājusi melleņu mafinu, Masačūsetsa – mafinu no kukurūzas miltiem, bet Ņujorka – mafinu ar āboliem.