Kristīne Želve: par sarunām un latviešu mentalitāti

Pagājušajā gadā sanāca ilgāku laiku dzīvot svešā pilsētā, svešā valstī. Lai kliedētu manu ārzemnieces vientulību, kolēģi un paziņas pamazām sāka mani aicināt uz mājas pasēdēšanām – „small party”: sestdienas brokastīm, Neatkarības dienas pusdienām, piektdienu spāņu vīna vakariem un pat jaunās verandas sālsmaizi. Kolēģu loks – mākslinieciskas ievirzes profesionāļi, plus mīnus četrdesmit un atbilstoši dažāda veida attiecību statusam. Lietojot Feisbuka terminoloģiju: „It’s complicated.” (Tas ir sarežģīti – Angļu val.). Atceros pirmo sarunu raundu – tā bija Jussi dzimšanas diena. Pēdējā ieradās Anu, aizelsusies, drusku izpūrusi, iemetās man blakus klubkrēslā, ielēja vīnu un man pavēstīja: „Šis man ir tik grūts laiks, saproti, divi mēneši pēc šķiršanās, cenšos pierast, ka ar visu jātiek galā vienai…” Lieki teikt, ka Anu redzēju pirmo reizi.

Paldies Dievam, visus aicināja pie galda. Bet – man par šausmām – tur turpinājās „Anu tēma”.

-    „Ak, es atceros, kā jūs iepazināties,” Kirsti sapņaini teica un paskaidroja man, nezinātājai. „Tas notika manā mājā. Karloss, viņas eks, bija „Erasmus” apmaiņas students, kas dzīvoja pie manis. Tur viņi arī satikās, abi tik jauni.”

-    „Bet jums taču būtu problēmas ar bērniem, ja Karloss gribētu pārcelties atpakaļ uz Čīli,” sarunā iesaistījās Petri.

-    „Jā, viņš tiešām pārceļas…” nopūtās Anu.

Tā Anu tēma tika attīstīta kādu laiku, visiem daloties ar saviem stāstiem un pieredzi. Jā, atzīšos, mani tas mulsināja – mēs tā nedarām. Publiski un skaidrā prātā par TO nerunājam. Un reizē notiekošais mani fascinēja – tas bija tik godīgi, bez žēlošanās, vainīgo meklēšanas, ar pašcieņu un savstarpēju interesi, nevis – pliku ziņkārību.

Līdz pēkšņi:

„And what about you, Kristine? Are you divorced? (Un kā ar tevi, Kristīn? Vai esi šķīrusies? – Angļu val.)

Visi skati pavērās manā virzienā. Es sastingu ar glāzi vīna starp galdu un muti. Manī steigšus ieslēdzās trauksmes signāls un noklaudzēja pašaizsardzības vārtiņi.

Jāsaka, pēc tam ilgi domāju par šo situāciju. Kā man vajadzēja reaģēt? Jāizplājas šīs man pasvešās kompānijas priekšā? Nesatricināmajā baltietes mierā jāklusē, kā ūdeni mutē ieņēmušai?!

Īstenībā – ne viens, ne otrs. Jārunā. Ilgi domāju, kāpēc mums tik grūti runāt, vienkārši runāt, sākt godīgu, atklātu bezpretenziju sarunu? Vienkāršu sarunu, bez jebkādām papildu opcijām – cerībām un gaidām, ka tevi kāds sapratīs, uzmundrinās, pažēlos, būs tavā pusē. Bez bailēm „ko par mani padomās” un „vai mani pareizi sapratīs”. Bez skaistākajiem latviešu sievietes tikumiem – gruzīšanas un ļečīšanas, bez savas taisnības uzspiešanas un pierādīšanas, bez vēlmes kaut ko tēlot, izlikties labākai, veiksmīgākai, asprātīgākai. Vienkārši sākt paust savas domas. Godīgi, bez pretenzijām, ar pašcieņu.

    Un tad jau vairs nav nozīmes tam, vai tā ir tikai sirds kratīšana pie glāzes spāņu vīna, vai arī saruna ar kultūras ministri par kultūras finansējuma modeļa maiņu.

Vienkārši jārunā.