Jaunais režisors Valters Sīlis: „Labu izrādi var taisīt par seksu un nāvi”

– Jā, kad lasīju to angliski, pirmā sajūta bija, ka, lūk, šādu darbu gribētu iestudēt uz Nacionālā teātra Lielās skatuves. Bija beigusies mana pirmā sezona Nacionālajā teātrī, un atklājās, ka teātris arī šo lugu ir noskatījis, bet ne man – tad vēl skaitījos sīkais. Laimīgi sakrita, ka viņi to nebija uztaisījuši, es drusku paaugos, un luga mani sagaidīja. Tā ir ļoti jauka sajūta – tu esi kaut ko iemīlējis un tad dabūjis pēc vairākiem gadiem.

– Kas bija tās vērtības, dimanti, kas tevi tajā piesaistīja?

– Viens – sajūta, ka visiem trīspadsmit aktieriem ir ko spēlēt. Ir svarīgi – ja cilvēks nāk uz skatuves, un man ar viņu ir ko runāt. Ja jāsāk piedomāt, lai kāda dzīvība parādītos, to es negribu. Otrs – sajūta, ko šie tēli rada. Sākumā šķiet – kādas šausmas! –, bet pēc brīža tās šausmas kļūst komiskas. Liekas – nepareiza ģimene, bet tad mirklis, aktieri pagriež spoguli – un cik tad nepareiza tā ir? Ģimenes – skaistas, pareizas, harmoniskas – nereti ir tikai fotogrāfijās, kad visi nostājušies un smaidus uzlikuši. Dažreiz pat ļoti īstus. Tad tev šķiet – tik laimīgi cilvēki. Bet tu jau nezini! Lielākoties tas saistās ar to, ka kaut kam jāpārkāpj, ar kaut ko jātiek galā, kaut kas jānoklusē, kaut kas jāizpauž, kaut kas jāizposta, kaut kas jāsaglābj. Ar šiem jautājumiem katram no mums reizēm jāsaskaras. Vai es to gribu? Vai man tas vajadzīgs? Dažbrīd tā ir elle. Vai tas ir tikai izdzīvošanas instinkts, ka mums tik ļoti vajag – to ģimeni? Vai esam sabiedriski dzīvnieki, tāpēc mums vajag, lai guļam kādam blakus, lai ir bērni un ar ko parunāt?

– Jā. Dažs atklāj – bāc! –, esmu tāds pats kā tas skatuves varonis! Bet es negribu! Ko darīt? Pieņemt vai pārtraukt... Varbūt beigt dzīvi ģimenē un aiziet prom? Ir teikts, ka vecākiem nevajag palikt kopā bērnu dēļ. Sava taisnība tur ir, bet varbūt vajag palikt kopā sevis dēļ? Luga nedod skaidras atbildes, bet rosina domāt, kas ir cilvēki man apkārt un ko varu darīt citādāk. Un vai gribu darīt. Daudz būtisku jautājumu. Šīs ģimenes stāsts nav laimīgs, bet ļoti aizraujošs – kaut kas tāds, ko neesmu redzējis. Tāds teātris bija piecdesmitajos, trīsdesmitajos gados – kad cilvēki ar izrādi pavada ilgāku laiku, nāk skatīties stāstu, aktierus, nevis – ātri, ātri, bija jautri, tagad jāskrien mājās! Tas ir pilns trīscēlienu vakars, liels teātra apmeklējums.

– Nebija bail, ka nepacelsi? Vai arī jaunības ambīcijas ir tik lielas un vēl neesi aplauzies?

– Nē! Tieši esmu! Ik pa brīdim. Bet, ja tu aplauzies, tad apstāties arī ir ļoti muļķīgi. Tu nekad nezini, kāds ir mehānisms, kad kļūdies. Tas ir galvā. Sajūta, kas mani drusku nomierināja, – tas, kas notiek uz skatuves, ir ļoti tuvs man. Tas, ko gribu izstāstīt. Lugas priekšvārdā ir citāts no romāna – tu atnāc, sēdi pie tēta un mammas, viņi tevi izprašņā, tad tu aizej gulēt... Vai tā ir mīlestība? Nē. Bet varbūt tas ir kaut kas, bez kā mīlestība nevarētu pastāvēt. Tās ir attiecības, pamats, lai kaut kas pa īstam silts un labs notiktu. Bet ne vienmēr. Kāds cilvēks izdara cūcību, un tu vari viņu ienīst visu atlikušo mūžu. Bet, ja tādu pašu cūcību izdarījis tavs brālis, māsa vai mamma, tu to jau pēc divām stundām aizmirsti. Ir daudz asumu, kurus mēs tā – hop! – un norijam! Tas ir fenomens. Gandrīz kā teātrī – tu mēģinājumā uzkliedz, bet pēc mirkļa jau runā draudzīgi.

– Jā. Dažbrīd, protams, tie sīkumi sakrājas un tad izsprāgst kur citur.

– Pie gara galda sasēdušās personības, katrs ar savu slāni, emocijām, pagātni, nenorītiem krupjiem. Kurš no trīspadsmit visvairāk esi tu?

– Es to nevaru teikt! Un domāju, ka neviens negribēs atklāt. Bet es zinu, kurš esmu. Kurš varētu būt. Bet, ja pateiktu, mani ienīstu visa mana ģimene. (Smejas.) Tas gan ir daļēji – jo varoņi aizvesti līdz kaut kam, kas vēl neesam. Līdz galējai robežai. Kas mēs varētu būt. Man ir bijusi tā sajūta. Kad, sarunājoties ar psihologu, man pielēca – tas attiecas uz mani. Tikai es neesmu tik dramatiskā situācijā.

– Esmu tētis, mana sieva ir mana bērna mamma, mums ir meita, divi gadi – tas ir mans mazais loks. Agrāk uz lietām skatījos vieglāk, uztvēru vienkāršāk, šāda pieeja man ļāva... neiedziļināties katra sāpēs, un tad tu brauc pa virsu – tajā lielajā lokā. Bet mazajā kodolā katrs no mums viens otru tur. Un tu jūti, ka esi labāks cilvēks ar viņiem – meitu un sievu. Kad neesi kopā, tev šķiet, ka neesi tik labs. Reizēm jau ir tā – vakars, tu ej un atceries, kā bija, kad pusgadu dzīvoji Varšavā, viens pats – tur bija sava daļa brīvības. Un tāda garlaicība, ļoti jauka, kādu nevari izdzīvot šeit. Tev vairs nav garu vakaru, kurus pavadi ar sevi, katram no mums parādās savi trakumi, kas pēc tam pazūd. Tāds nekā nedarīšanas labums... Tagad vairs nespēju to izbaudīt – kad aizbrauc uz nedēļu ārpus valsts, strādā un jūti – apkārt ir kaut kas jocīgs. Jo kaut kas te ir ļoti sarasts...

­

– Jā. Man prasīja – vai bērns mani iedvesmo. Jā, es jūtu, kā izmainās lietas, par kurām gribu runāt. Pirms tam gribējās taisīt trakus mīlas stāstus, bet nu – saprast, kādā valstī, kādā vidē tavs bērns dzīvos. To esmu ieguvis, kad no tādas ļoti intīmas cakināšanās pārej uz ko lielāku.

– O, melnais humors man patīk! Tas nav zudis.

– Mūsu mentalitātē ir arī kaut kas skarbs, spēcīgs, ka to melno saprotam...

– Bet par ko citu tad smiesies, ja ne par sāpīgo?! Pīters Grīnevejs teica, ka mākslu var taisīt tikai par seksu un nāvi. Arī humoru tāpat. Man interesantāk – par nāvi. Tieši tas man šajā lugā iepatikās – dažbrīd viņi smejas par sevi, dažbrīd – par citiem. Citreiz nonāk pilnīgi stulbās situācijās, un tas humors nāk ārā. Man liekas, latviešiem tā netrūkst. Pēc tam viņi varbūt teiks – par šito gan nevar smieties! Bet, kad viņi smejas, tad smejas. Vietām darbs būvēts kā klasiska komēdija. Tas ir brīnišķīgi – episka ģimenes drāma, bet palaikam epizodes, kas būvētas, lai dabūtu humoru. Un katrā – tas var būt pat asarains mirklis – ir kas tāds, kas dod paradoksu vai ekscentriku un neļauj kļūt melodramatiskai. Ceru, ka skatītājs to novērtēs – ka viņam neļauj... Viņš gribētu raudāt, bet jāsmejas.

– Blaumanis – ļoti! Un patīk process, kas notiek ar jaunajiem dramaturgiem, viņi tiešām sāk strādāt teātrim. Ar Jāni Balodi taisījām Visi mani prezidenti – sadarbojoties rodas brīnumi. Ir daudz foršu cilvēku, kas saprot, kā teātris turpināsies. Ģeniāli autori piedzimst simts gados. Tu lasi pasaules lugas un reizi pusgadā atrodi kaut ko, kas ir tiešām labs, kur negribi mainīt ne vārdiņu. Bet, ja gribi mainīt un autors ir dzīvs un tev blakus, tad labi ar dramaturgu satikties un atrast kopēju valodu. Šķiet, daudzi jaunie dramaturgi ir sapratuši, kādi ir noteikumi.