Kuriozi kāzās. 200 grami šņabja un zemene uzkožamajā

Kāzu rītā mans godātais devās pie sava brāļa saģērbties, un tad no turienes uz baznīcu. Bijām runājuši, ka tiksimies tur, un pie altāra mani vedīs mans tētis. Tētis ieradās un es jau biju gatava doties. Aizslēdzu durvis, bet tā kā man līdzi bija tikai tas, kas mugurā, dzīvokļa atslēgas iedevu tētim.

Viss ritēja skaisti. Ceremonija, kuras laikā man no pleciem visu laiku noslīdēja lencītes, kas nešaubīgi mulsināja mācītāju un smīdināja klātesošos, tad fotografēšanās visiem sakot skaistu smaidu raisošo vārdu: "VISKIJS".

Viesiem tika izdalītas vedēju sagatavotas kartes ar mūsu ceļojuma maršrutu. Salikām mašīnā ziedus, lai tos pa ceļam ievestu mājās un visi devāmies ceļā. Piebraucot pie mājām, sapratām, ka vīra atslēgas ir viņa brāļa dzīvoklī pie drēbēm, bet manas joprojām ir pie mana tēta, kurš bija devies uz savām mājām. Zvanījām tētim, lai atved atslēgas un tikmēr dzērām šampi pagalmā un ieguvām arī dažas neaizmirstamas fotogrāfijas. :)

Veiksmīgi sagaidījām atslēgas, nolikām puķes un devāmies ceļā. Lielākā daļa viesu brauca mums līdzi karavānā un piedalījās atrakciju vērošanā un organizēšanā.

Arī šeit neiztika bez kurioziem, bet to visu būtu par garu uzskaitīt.

Nonākot pie viesu nama, mūs sagaidīja dažādi netradicionālie pārbaudījumi. Tā kā abi esam dejotāji, tad mums lika izvēlēties atribūtus un dejot katram savu deju, kā arī vienu kopējo. Bija dejas gan ar lietussargu, gan peldpūsli gan ar tauriņu ķeramo tīkliņu.

Bet ar to vien viss nebeidzās.

Mana vīra brāļi kaut kur bija izrakuši (laikam no Krievijas nākušu) tradīciju, ka jaunajam vīram jāvar izdzert 100 grami šņabja..

Tā nu abi stāv ar glāzi (kurā ir gan nevis 100, bet sazin kāpēc 200 gr šņabja) un vienu zemeni – uzkožamajam. Viņi stāsta baigo runu par vīru spējām utt., un piedāvā iedzert un ņemt arī vedējtēvu un vīratēvu palīgā. Vai nu mans vīrs nebija līdz galam novērtējis situāciju, vai arī viņš neapjauta, ka glāzē tiešām ir šņabis, bet pēkšņi viņš iedoto glāzi iztukšo vienā paņēmienā.

Abi viņa brāļi stāv samulsuši (jo kā es no viņiem sapratu, nebija jau plāns viņu piedzirdīt, bet uz zoba pavilkt), es esmu šausmās, bet manam jaunizceptajam vīram lēnām sejā iezogas smaids un actiņas kļūst viltīgas, jo viltīgas..

Neteikšu, ka mani nepārņēma viegla panika un vēlme iekaustīt vainīgos. Jau sāku iztēloties visas iespējamās sekas, kad pie apvāršņa parādījās vīramāte (visnotaļ jautra kundzīte).

Viņa pienāk klāt un sāk taisnoties, ka šie tā nebija gribējuši, bet visu vēl ir iespējams saglābt. Redzu, ka pienāk jaunākais vīra brālis un iedod vīram kaut kādu paciņu.

Vīramāte tikmēr turpina, ka lai galvenais viņš tagad neko nedzerot un tikai ēdot, bet pirms tam lai izdzerot šito pulverīti. Esot baigi labais un riktīgi ņemot promiles nost. Vecākais brālis kaut kur nopircis un šitais baigi labi arī otrā rītā palīdzot, kad iepriekšējā vakarā par daudz izdzerts un jau pēc pusstundas viss būšot kā nebijis.

Nu mums (konkrētāk man, jo vīrs bija vienkārši ļoti smaidīgs un ne par ko vairs nesatraucās) citu variantu īsti nebija un tad nu darījām kā sacīts.

Pēc pusstundas tiešām – vīrs kā svaigs gurķītis un man sirds mierīga, ka kāzas nav sabojātas.

Turpmākais vakars pagāja lieliskā gaisotnē un ar dejām līdz rītam.

Pēc pāris nedēļām uzzinājām, ka tas pulverītis, ko mums tik šausmīgi meistarīgi "pārdeva" ir kaut kas prasti elementārs, kas vienkārši ņem nost alkohola smaku. Ar promilēm un skaidrību tam visam nekāda sakara. Vārdu sakot – kāzas izglāba placebo efekts. :)

Joprojām tiekoties mēdzam atminēties šo nelielo dramatiski komisko epizodi. Vīra vecākais brālis jau saņēma pieklājīgu "atmaksu" savās kāzās. Tiesa – bez alkohola, bet pietiekami efektīvu.

Joprojām gaidām jaunākā brāļa kāzas. Gan jau kādreiz.... :))