Īsts Latvijas šamanis ar zinātnisku pieeju

Ivans Kostiks ir dziednieks, ekstrasenss, psihologs un hipnologs, kurš jau 18 gadus palīdz cilvēkiem atbrīvoties no alkohola, narkotiku un azartspēļu atkarībām. Viņa metode ir unikāla, formula šokējoši vienkārša: alkoholisma (tāpat kā citu atkarību) nav, dabā nekas tāds neeksistē. Punkts un āmen. Ir tikai pieradums.

No senas tautas Karpatos

Ivans Kostiks nāk no senas cilts, pirmtautas – rusiniem, kas Karpatu kalnos dzīvojuši tūkstošiem gadu. Savas spējas viņš mantojis no vecmāmiņas, bet šamaņi dzimtā bijuši jau četrsimt gadu.

Mūslaiku šamaņa birojs Jelgavā, Pētera ielā, ir visai provinciāls – virs durvīm neizteiksmīgs uzraksts: solārijs, masāža. Toties cilvēks, ko ieraugām, atverot plānās, butaforiskās durvis, kādas parasti ir kaktu kantorīšos, atstāj iespaidu. Tas ir stalts vīrs tumšiem matiem, iesirmu bārdu, solīdā, tumšā uzvalkā. Četrsimt gadu senie gēni spēlējas vīra ārienē – tajā lasāma pasakās aprakstītā seno slāvu spēkavīru varenība, sentēvu viedums, čigāniska maģija, kalnu vēja aprautas sejas no pagātnes un mūžīgs ceļš zem kājām.

Acis šķiet gandrīz melnas, bet, ieskatoties ciešāk, izrādās, ka tās ir zilas. Nespēju uzminēt viņa tautību, bet apjaušu, ka no šīs mīmikas, vaibstu, acu, matu krāsas un formas būtu iespējams izveidot ļoti interesantu vēstures un personības mozaīku. Kad viņš smejas, acis kļūst tumšas un šauras kā kaķim, bet runājot skatiens ir silts un dziedinošs.

Pustumšā kabinetā uz maza stikla galdiņa deg koši sarkana svece, tai blakus Ivana jaunais, tikko patentētais brīnumlīdzeklis iekšējām un ārējām brūcēm – bebru dziedzeru uzlējums un kapsulas. Dziedē miesu, nervus un dvēseli! Pielieku pie deguna un saviebjos – brrr, goda vārds, neko tik riebīgu dzīvē neesmu ostījusi! Ivans mierīgi un pašapzinīgi smaida – pēc mūsu sarunas esot jāsteidzas uz Baltkrievijas vēstniecību. Viņš lepojas ar savu jauno preparātu, tāpēc arī es tieku pie smirdīgajiem bebru dziedzeriem. Tie uzlabošot sirds un asinsvadu stāvokli un novērsīšot vēl veselu plejādi kaišu. Mājās aizspiežu degunu un pamēģinu. Izrādās, uzlējumam ir tonizējošs efekts.

Ceļa sākums

Ivans dzimis Aizkarpatu apgabalā, kas robežojas ar Ungāriju, Slovākiju, Rumāniju un Poliju. Līdz 1939. gadam Aizkarpatu apgabals un viņa dzimtais Goronda ciems piederējis Čehijai. 1944. gadā Aizkarpati pievienoti Padomju Savienībai. “Kad biju mazs, onkulis man teica – Ivan, mēs neesam ukraiņi, mēs esam rusini,” Ivans stāsta krievu valodā ar savdabīgu akcentu, cietiem, skanīgiem uzsvariem.

Biezā valodas mežā viņš teikumus izcērt kā takas, kas aizved pie savdabīgām atziņām, domu pērlēm un rosinošiem atgadījumiem, bet tēlainais stāstījums spēj arī ievedināt biezoknī un tad pēkšņi aprauties, atstājot klausītāju neziņā. Tomēr Ivans nav aizmirsis arī savas ukrainiskās saknes – viņš Jelgavā vada ukraiņu biedrību „Smereka”.

Ivana vecmāmiņa dziedinājusi ādas slimības – mastītu, furunkulus, rozi. Viņa esot ņēmusi no plīts sarkanas, kvēlojošas ogles un vārdojusi. Kad Ivans paaudzies, vecmāmiņa teikusi, ka tad, kad viņa nomiršot, puisim būs jāveic rituāls. Jau 12 gadu vecumā Ivans gājis apkopt ciema mirušos, viņš spējis arī paredzēt, kad cilvēks mirs. Mamma teikusi: “Ivan, pie tevis neviena meitene par sievu neies.”

“Kad man bija 17 gadu, pabeidzu vidusskolu. Izlaiduma dienā bija tradīcija visiem kopā sagaidīt rītausmu. Pie manis atnāca cilvēki un pateica: Ivan, tava vecmāmiņa nomira. Es nesāku raudāt, nejutu neko, kāpu uz motocikla un braucu mājās. Iegāju istabā, skatos vecmāmiņa guļ mirusi, bet acis vaļā. Teicu – ko, vai tad neviens nevar acis aizvērt? Piegāju, uzliku roku, un acis aizvērās. Bija sajūta, ka paceļos pusmetru no grīdas un karājos gaisā. Skatos: nē, kājas ir pie zemes. Vēlāk sapratu, ka tajā brīdī vecmāmiņa nodeva man savas spējas. Pavadītāji pārbijās un izbēga no istabas, jo pirms tam nevienam nebija izdevies aizvērt vecmāmiņai acis, visādi bija izmēģinājušies, pat pieckapeikas uz acīm likuši.”

Bieži gadās, ka dziednieks paļaujas tikai uz spējām, pats īsti nesaprotot, ko dara un kādas var būt sekas. Ektrasensiem un pareģiem ir dabas dotas psihologa spējas, bet to, kā sacītais iedarbosies uz cilvēku, kas notiks tālāk, viņi nav mācījušies. Vēl trakāk – viņiem nav nekādas sajēgas, kur ķermenī atrodas katrs orgāns, kā funkcionē un kam vajadzīgs. Vārdu sakot: vālē uz dullo. Trāpīs – labi, netrāpīs – arī nekas. Atbildības nekādas. Ivans ir pilnīgs pretstats. Viņš ir akadēmiski izglītots burvis.

Psihologs, kas studējis Maskavā, Šolohova institūtā. Vēlāk apguvis hipnoterapiju un praktizējies pie medicīnas gaišākajiem prātiem – Dņepropetrovskas hipnozes centra vadītāja, psihoterapeita Vitālija Jevtušenko, kas savukārt mācījies pie slavenā ārsta Aleksandra Dovženko – vienīgā, kas izgudrojis un sācis alkoholisma ārstēšanu bez medikamentiem. Jūrmalā Neirožu klīnikā Kostiks kopā ar ukraiņu kolēģi Vitāliju Jevtušenko jau astoņus gadus dakterus apmāca ārstēt atkarības.

Akmens pīļu dīķī

Uzstājoties pēcdiploma medicīniskās izglītības akadēmijā Hannoverē, Ivans šokēja 500 cilvēku auditoriju. Lai gan lielākā daļa klausītāju bija alternatīvās medicīnas ārsti, kuriem citādāks skatījums nav svešs, dzirdot Ivana atziņas, zāle neizpratnē sāka zumēt kā bišu spiets. Šamanis stāsta: “Uzkāpu tribīnē un teicu: “Kas ir alkoholisms? Vāja griba, izlaidība, slimība? Ne pirmais, ne otrais, ne trešais. Tas ir vienkārši pieradums. Viss. Pieradums, kas pakāpeniski noved pie slimības. Pie kādas? Pie alkoholisma? Vai tā?”

Visi sarosījās, nopriecājušies, ka sāku saprotami runāt. Izturēju pauzi un teicu: “Noteikti nē! Slimība alkoholisms neeksistē ne Eiropā, ne pasaulē, ne vispār dabā.” Zāle sāka šņākt, sak, no kāda kolhoza tas Kostiks atbraucis? Ko viņš ar to grib teikt?

Turpināju: “Alkoholisms noved pie aknu, endokrīnās sistēmas, aizkuņģa dziedzera, asinsvadu, veģetatīvās nervu sistēmas slimībām, diabēta.” Kur palika bites, kāpēc klusums? Tāpēc, ka to nevar noliegt neviens ārsts. Iesim tālāk: ko darīt ar pieradumu? Izmainīt, apmainīt, iestrādāt citu pieradumu. Līdz 1959. gadam dzeršana, tāpat kā pīpēšana, skaitījās kaitīgs ieradums, pēc tam to izvilka no konteksta un noteica diagnozi alkoholisms.

Uz šo diagnozi strādā vesela farmācijas nozare. Ņemsim cilvēku, kurš 20 gadus katru dienu, katru stundu, katru pusstundu pīpē. Viņš nav dzimis, lai pīpētu, tas nav dabiski, bet zemgarozas smadzeņu daļā ir izstrādājušies refleksi. Otrs dzer – dažas glāzītes vakarā pēc darba, pamatīgi reizi mēnesī, kad saņem algu, bet piecas reizes gadā līdz komas stāvoklim. Tātad vienam ir slikts ieradums, bet otram slimība? Pīpēšana un dzeršana ir identiski ieradumi, mainās tikai bāzes ķīmija: nikotīns vai alkohols. Būtība nemainās – atkarība ir tas pats ieradums.”

Iebilstu, ka pīpēšana ir kaitīgs ieradums, kas fiziski, sociāli, finansiāli nesagrauj cilvēku, bet dzeršana degradē un iznīcina. Atšķirība ir būtiska. “Dabas doti, ģenētiski iestrādāti mūsos ir beznosacījuma refleksi,” Ivans turpina skaidrot. “Tikko piedzimis bērns, uzlikts uz mammas vēdera, meklēs pupu, viņš nav jāpieradina pie tā. Turpretī nosacījuma refleksi, piemēram, dzert, pīpēt, iet uz spēļu zāli, apmeklēt pirti, rodas mākslīgi. Ir pieradumi, kas veidojas ātri – piecas, astoņas reizes, un cauri ir. Mēs visi pazīstam kādu, kurš, reiz jaunībā iedzēris, apvēmās un kopš tā laika vairs nedzer. Citi psihofizioloģiski ir vājāki – viņi izvaro savas šūnas, veic pret tām vardarbības aktu, līdz pieradina šūnu pie šķidrām kalorijām. Kad Jānis vai Pēteris nokļūst pie daktera, viņam paziņo diagnozi: tu esi alkoholiķis. Es viņam saku: tev uz ķīmijas pamata ir izstrādājies mākslīgs reflekss. Un punkts, nekāds alkoholisms! Neviens ārsts man nav pierādījis pretējo. Ir mākslīgs reflekss uz ķīmisku vielu – alkohola, medikamentu vai kādu citu – pamata!”

Vai Pavlova suns ir slims?

“Pavlova sunim pēc dažiem mēnešiem, iededzot spuldzīti, tecēja siekalas. Vai suns bija slims? Nu, ko jūs! Sunītim izveidojās mākslīgs pieradums. Ko darīt tālāk? Speciālistam jāsaprot, vai cilvēks tiešām grib mainīt šo ieradumu. Varbūt to grib sieva, mamma, vīrs? Ja klients atbild: jā, alkohols traucē manai veselībai, ģimenei, biznesam, sociālajam un finansiālajam statusam, varam sākt strādāt, ja ne – nav jēgas.”

Ivans pastiepj līguma paraugu un palielās, ka ir vienīgais, kas dod rakstisku garantiju. Protams, anonīmi, jo dzeršanas bubulis nav svešs arī ministriem un diplomātiem.

 Nespēju sagaidīt atbildi – KĀ jūs to darāt? “Es noņemu tieksmi pēc alkohola, lai no tā būtu viegli atteikties jebkurā dzīves situācijā – ejot gar plauktiem veikalā, jubilejās, kāzās, draugu kompānijā. Mājās stāvēs šiks bārs, jūs saliesiet draugiem un jutīsiet lepnumu par to, ka nedzerat, un nebūs nekādas tieksmes! Es to spēju izdarīt un nepārtraukti to pierādu jau 18 gadu.”

Kā darbojas Ivana garantija? “Visiem saku – ja sagribas dzert, zvaniet man! Stundas laikā es bez maksas noņemu vēlmi, nostiprinu kodējumu un bloķējumu. Tas ir „po ļudski” ¬– cilvēcīgi, kristīgi un profesionāli. Otrs variants: viens iemērc pirkstu, aplaiza un... klunk-klunk-klunk... Pēc tam zvana man ¬– tu teici, ka negribēsies! Ar viņiem runāju stingri. Saku: kad būsi skaidrā, piezvanīsi, un nolieku klausuli. Parasti viņi zvana pēc nedēļām divām, atvainojas un nāk vēlreiz. Tad noņemu veco kodu, simptomus un lieku no jauna, bet šajā gadījumā ir jāmaksā.”

Groziņš, plauktiņš, glāzīte

“Dzīves scenārijs ir šāds: mājas, darbs, apvedceļš, veikals. Judīte, Mudīte, Jānis, Juris paņem groziņu, un kājas pašas aiznes pie plaukta, kur ir smukas etiķetes. Trīs alus pudeles, vīniņš, viskijs vai šņabītis no augšējā plaukta. Tālāk zivtiņa, desiņa, gurķītis, tomātiņš, pie kases, un uz māju. Kamēr Jānis, Juris runāja pa telefonu, aizmirsās pudeles noslēpt. Sieva priecīga izkrāmē somu: to ledusskapī, šito plauktiņā. Ups! Juri, kas te notiek... Oi, čabulīt, priekšnieks šodien piesējās, kolēģi vispār ir traki, bet uz ielas mani gandrīz sabrauca... Sieva: ai, labi vismaz, ka mājā, nevis kaut kur krogā. Ēdīsi? Nu re, cik labi... Pašķirstīji avīzi, paskatījies televizoru, un rīt atkal groziņš, plauktiņš... Kādu dienu Juris apstājas un domā: kāpēc es tā daru katru dienu jau divus trīs gadus?... Nu ‘vsjo’, nedzeršu trīs nedēļas! Bet nākamajā dienā kājas atkal nes pie zināmā plaukta.

Zināt, kam cilvēkam vajadzīgas smadzenes? Mans formulējums ir šāds: lai zibens ātrumā atrisinātu uzdevumu fiziskā ķermeņa dzīvības procesa nodrošināšanai. Tātad stāv Juris pie plaukta un domā: kā tu bez šņabīša šonakt aizmigsi, visu nakti grozīsies, no rīta ir tikšanās, bet tu izskatīsies, it kā nedēļu būtu dzēris. Ek, nu šodien vēl paņems... Tātad cilvēkam ir mākslīgs maršruts un pieradums.

Paņemsim Pavlova suni un sāksim barot nevis tad, kad iededzas gaismiņa, bet, sacīsim, sākot skanēt šūpuļdziesmai. Lai jauno ieradumu nostiprinātu, būs vajadzīgs ilgāks laiks nekā tam, lai izveidotos pirmais. Ja pēc septiņiem mēnešiem sunim ieslēgsim veco kairinātāju – spuldzīti, suns bailīgi, nesaprotot, kas notiek, tomēr ies. Nomainot pieradumu, vecais izbalē, bet pilnībā aizmirsts netiek.

Es blakus vecajam smadzenēs iestrādāju jaunu pieradumu, to dēvē par jaunu dominanti. Es bloķēju smadzeņu zemgarozas problēmdaļu, ko cilvēks kādreiz spēja kontrolēt, bet tagad vairs ne ¬– grib katru vakaru iedzert, un viss! Hipnozes seansa laikā es neironu līmenī uzlieku neredzamu sētu, bruņojumu. Sākumā gan strādāju kā psihologs, līdz elkoņiem rokoties pa cilvēku netīrumiem, bet jēgas nebija. Sapratu, ka vajadzīga cita pieeja,” dziednieks turpina. “Pārgāju pie darba ar sekām. Kamēr cilvēks viegli tiek galā ar dzeršanas kāri – sekām, tikmēr rodas jauns pieradums – nedzert. Strādājot ar narkomāniem, nav tik labi rezultāti, jo sintētiskās vielas vairāk bojā šūnu membrānas apvalku. Šūnu kodolā ir redzami tādi kā punktiņi  - ģenētiskais kods – slimības, talanti, noslieces. Lietojot narkotikas, tās tiek traumētas.”

Ļaunāks par narkomāniju

Palūgts nodemonstrēt, kas notiek seansa laikā, Ivans sāk runāt patīkamā, siltā, bet pilnīgi normālā balsī: “Tagad es saskaitīšu līdz trīs, un acis pašas aizvērsies. Viens: elpošana mierīga un lēna, sirds darbojas ritmiski, un ar katru ieelpu un izelpu tavi plakstiņi kļūst aizvien smagāki. Tavas acis mirkšķina biežāk un biežāk. Divi: ir grūti noturēt acis vaļā, jo plakstiņi kļūst aizvien smagāki. (Tiem, kas pretojas, ir otrs variants: “Jo ilgāk jūs turēsiet acis vaļā, jo vairāk jums tās gribēsies aizvērt. Mēģiniet acis neaizvērt!”) Trīs: atslēdzas. Puse manas konsultācijas ir tests, ko klients nemana. Piemēram, es jautāju: uz cik ilgu laiku jūs gribētu, lai es uzlieku bloku – uz gadu, diviem, trijiem? Uz gadu? Ak, tā...”

Dziednieks saka, ka vizuālie kairinātāji – alkohols filmās, reklāmās, vidē – tikpat kā netraucē, bīstamākās ir psihoemocionālās stresa situācijas – slimības, nāve. “Nesen satiku vīru, kuram biju palīdzējis. Viņš bija kopā ar sievu. Vai jums viss labi? Nē, redziet, tas 14 gadu vecais zēns, kas Jelgavā noslīka, bija mūsu dēls. Vēlreiz iedevu vizītkarti un sacīju: atnāciet, pastrādāšu, naudu neņemšu. Bet sieva teica – ziniet, Vladimirs pat TAD neiedzēra. Vai ir jēga norauties? Es klientiem saku: kad bija kaudze problēmu, jūs atskrējāt. Kad problēmu nav, sākat dīdīties un gaidīt, bet tās nenāk – sieva gudra, priekšnieks eņģelis, bērni labi mācās. Cilvēks sāk modelēt problēmas, lai noņemtu no sevis atbildību.”

Dzirdēts, ka azartspēļu atkarība savā ziņā ir postošākā no visām. Dzērājs no rīta pamostas apvēmies, apčurājies, peļķē ar trīcošām rokām, taču spēlmanim fizisku paģiru nav, neviens nesaka: fui, bērniņ, paskaties, cik riebīgs cilvēks.

“Jā, azartspēļu pieradums ir briesmīgs,” Ivans piekrīt. “Un pie mums ir ļoti maz speciālistu, kas ar to strādā. Tas ir vienīgais atkarības veids, kuram pamatā nav ķīmijas. Uz sociumu tas iedarbojas ļaunāk par narkomāniju. Narkomāns nozog telefonu, to pārdod, un viņam pietiek diennakts devai, vēl draugam iedod. Turpretī spēļu atkarīgajam nekad nav gana: ja ir pieeja uzņēmuma naudai, viņš nospēlē to visu un aiziet uz mežu pakārties. Spēļu mānija ir posthipotiskā tehniskā suģestija. Cilvēks visu laiku atrodas tehniskās hipnozes, miegaina transa stāvoklī – nevienā spēļu zāle nav pulksteņa, visapkārt pustumsa, lai cilvēks neatcerētos, ka jāizņem bērns no dārziņa un jāskrien mājās.

Gaisma midžina, spiežot uz acīm. Cilvēks nedrīkst aizvērt acis, jo zemgarozas smadzeņu daļa nodod signālus uz apzināto smadzeņu daļu, ka jāgaida laimests. Skan vienveidīga mūzika, un smadzenes ir pārslogotas. Var vilkt paralēles starp tehnisko hipnozi un čigānu maģiju,” domā Ivans.

Čigānu hipnoze. Kā viņi to dara?

Zinu, ka čigānu hipnoze tiek uzskatīta par vienu no spēcīgākajām, tāpēc jautāju, vai Ivans to pieprot. Šamanis smejas – jā, kā tad, ka protot! Nav nekādas baltās, pelēkās un melnās maģijas – vai nu tu to pieproti, vai ne. Ir tikai ceļš, kuru cilvēks izvēlas. Lūdzu Ivanu pastāstīt, pēc kāda principa čigānietes uz ielas izvēlas upurus.

“Pēc acīm. Ir, piemēram, tādas apaļas actiņas, eņģeļu sejiņa (jokoju). Vai arī iet aizdomājies cilvēks, bēdīgs. Apstādinot viņš tiek pārsteigts, izsists no līdzsvara: dodiet roku, pazīlēšu! Domājat, viņa uz roku skatās? Nospļauties viņai par roku, viņa vēro seju, acis, elpu. Iedodiet latiņu, man vairāk nevajag! Ietiniet pieclatniekā, pēc tam desmitniekā, saspiediet dūrē, tagad uzpūtiet. Oi, pazuda, tagad iedodiet gredzentiņu, ķēdīti, auskariņus. Cilvēks transā visu atdod. Smejos, ka varu pamācīt blēžus: nekad nenoņemiet laulības gredzenu, jo tas darbojas ģenētiskā līmenī; ja tas būs apdraudēts, cilvēks atmodīsies no transa. Upuris visu redz un dzird – kā putniņi čivina, automašīnas brauc. Viņa guļ? Nē! Viņu kāds piespiež atdot? Nē, pati dod.

Kad čigāniete jau ir aiz stūra, viņa atjēdzas un sāk domāt, kāpēc visu atdevusi. Kas tas bija? Speciālistu valodā tā tiek dēvēta par hipnozi, esot nomodā. Kas cilvēkam liek gadiem ilgi iet uz spēļu zāli? Neviens. Neticiet, ka ar to pats var tikt galā! Ja man sāp zobs, es eju pie zobārsta, jo neesmu misters Bīns un pats sev zobus nerauju. Ir jāiet pie speciālista. Jautāju klientiem, vai zināt, kad radās pirmais spēļu automāts. Kad viens pērtiķveidīgais iznāca no alas, bah-bah, iesita otram ar bomi pa galvu, atņēma barību, sievu un aizgāja. Un saprata, ka tā ir labi, jo nevajag neko darīt pašam: bah-bah, un ir.

Kāpēc jauniņais vinnē? Veicas? Nē, viņš prot apstāties. Reiz pie manis modernā, apdilušā ādas jaciņā un džinsos ieskrēja kāds ļoti ietekmīgs un turīgs cilvēks. Viņš teica: man viss ir, bet es to negribu zaudēt. Reiz viņš vinnējis 58 tūkstošus un izdalījis draugiem. Šis kungs apgalvoja, ka esot radījis formulu, lai apspēlētu kazino. Atbildēju, ka man arī ir formula. Teicu: klausies, nopērc to kazino un spēlē, cik gribi! Viņš pasmējās: primitīvi, bet oriģināli. Es tomēr atradu iemeslu, kāpēc viņš spēlē, bet nepateicu. Viņa sieva piektdienas vakaros gāja uz tādiem kā elitāriem flirta pasākumiem, bet viņam tur nepatika. Tikmēr viņš sāka iet uz kazino, un no rīta abi satikās. Ja mīļotā sieva būtu atteikusies no piektdienas tusiņiem, arī viņš būtu spiests mainīt ieradumu.

Spēļu atkarīgajiem es noņemu tieksmi un saku: rīt pat droši ieej iekšā spēļu zālē un paskaties apkārt: tu redzēsi zombijus. Ej droši, tu esi vērotājs, jo smadzeņu daļa, kas deva signālus, ir bloķēta!”

Gribu mazāk ēst!

“Cilvēki dziļākajā būtībā ir tādi paši kā pirms tūkstošiem gadu. Kad sievietei ir stress, viņai mute un ledusskapis neveras ciet, bet vīrietis būtībā ir mednieks, viņam ir vajadzīgs akmens un šķēps. Stresa laikā viņš meklē pudeli, nevis ēdienu, jo gremojot mamuts var aizbēgt. Esmu ievērojis, ka cilvēki, kas beidz dzert, pāriet uz saldumiem. Katru vakaru apēd šokolādes tāfelīti, bet piektdienas vakarā pēc pilnas programmas – veselu torti. Ko dara spēlmaņi? Niša atbrīvojas, bet telpa necieš tukšumu – sāk vairāk strādāt, pelnīt, un tas ir stimuls, kas attīstās.”

Dziednieks palīdzot tikt vaļā arī no liekā svara. “Mainu psihoemocionālo sistēmu tā, lai cilvēks trīs sviestmaižu vietā apēstu vienu. Ēšana ir dabisks beznosacījuma reflekss, to nedrīkst bloķēt. Ko sensenos laikos darīja cilts vadonis? Vēroja, kā pārējie ēd. Ja kāds slikti ēda, skaidrs, ka slims, rīt uz medībām neņemsim. Tāpat cilvēki neapzināti rīkojas pie viesību galda. Tas, kurš neēd, tiek uztverts kā nepilnvērtīgs un rada citiem diskomfortu. Tie, kas pie galda pirmie sniedzas pēc ēdiena trauka vai salej dzērienus, ģenētiskā līmenī ir līderi, tas palicis to tūkstošiem gadu senas pagātnes.

Mana sieva pēc otrā bērna piedzimšanas bija pieteikusies uz adatu terapiju. Bija jābrauc uz Rīgu 12 reizes, nebija, kur atstāt bērnu, turklāt tas bija dārgi. Lai gan adatu terapiju vērtēju pozitīvi, sāku domāt: ja Pavlova sunim tek siekalas, kad iededzas spuldzīte, kāpēc nevar izdarīt otrādi? Un radīju novājēšanas audio programmu. Mani klienti viegli atsakās no saldumiem, bet reizi nedēļā ievēro atslodzes dienu. No rīta viņi skatās spogulī: kāds es tomēr esmu malacis, cik esmu slaida, smuka, izturēju! Rodas enerģētisks pacēlums, viņi piefiksē šo sajūtu, un turpmāk uz šo pozitīvo emociju pamata jau ir vieglāk izturēt atslodzes dienu.”

Lāsta anatomija

Ivana Kostika vizītkartē rakstīts: lāsta noņemšana. Jautāju, kas pēc viņa, mācīta vīra, domām, ir lāsts. “Lāsts ir programma izplatījumā. To var izskaidrot aptuveni šādi: jūs zvanāt pa telefonu, un kaut kur tālumā atbildēs tieši tas cilvēks, kuram zvanījāt. Vai varat viņu aptaustīt? Nē. Līdzīgi notiek ar lāstu. Mūsu smadzenes nemitīgi izstaro viļņus, ko mūsdienās jau spēj fiksēt moderna kara industrijas aparatūra. Burvis, kas paņem cilvēka fotogrāfiju, koncentrējas, uzliekot informāciju par slimībām vai nāvi konkrētajam tēlam. Pēc tam viņš palaiž domformu, un tā dodas meklēt adresātu. Ja cilvēks ir ticīgs, iet baznīcā, lūdzas, rodas īpašas vibrācijas, un lāsts viņu var neķert. Parasti domforma tomēr pieķeras, un kaut kas notiek – pats vai kāds cits saslimst vai pat nomirst. Cilvēka aura kļūst trauslāka, sāk grūt mentālā, psihoemocionālā imūnsistēma. Cilvēks nīkuļo, līdz aiziet, bet analīzes ir labas. Ja ir uzlikts lāsts, es nespēju cilvēkam noteikt diagnozi, viņš ir auksts kā mironis.”

Pirms dodamies prom, Ivans uzliek video filmu, kurā viņš ar dēliem rāda šamaņu trikus – lēkā pa stikliem, staigā pa oglēm, griež sevi ar nažiem. Skan austrumnieciski motīvi, kūp vīraks, divi vīrieši – viens jaunāks, otrs gados, vēršot skatienu sevī, koncentrējas un spēlējas ar asiem priekšmetiem. Iespaidīgi. Ivans man uzdāvina filmiņu, bet es tā arī nespēju to noskatīties no sākuma līdz galam – baisākos momentus izlaižu.

“Ar cilvēka fenomenālo spēju attīstīšanu nodarbojos jau sen. Kopā ar abiem dēliem visu acu priekšā sasitam pudeles, lēkājam pa stikliem, guļam uz tiem. Metam viens otram ar dunčiem, un tie no mums atlec. Iemācīju bērniem apdedzināties ar īstu uguni. Visbriesmīgāk ir, kad ar nazi griežu miega artērijas, cilvēki parasti novēršas. Man galvā ir ķīmiskās rūpnīcas priekšnieks, ar kuru draudzējos jau ļoti sen. Pirms priekšnesuma viņam saku: man būs griezumi, sāpes, lūdzu, izdari tā, lai manī būtu vairāk adrenalīna, kas ļauj ātri sarecēt asinīm, izdari tā, lai manī būtu analgētiķi, endorfīni, morfīni. Mūsos ir visa Mendeļejeva tabula, tikai jāprot to lietot!”

Evija Hauka, žurnāls „Patiesā Dzīve” /Foto: Aigars Hibneris