Netieku vaļā no bijušā. Zvana, draud un mēģina noslīcināties

“Sešpadsmit gadu vecumā teju visām manām draudzenēm jau bija otrās pusītes. Viņas sajūsminājās par savām attiecībām, teica, ka neko labāku nespēj iedomāties, taču es to nevarēju saprast, jo tobrīd nemaz nealku būt ar kādu kopā. Pēc kāda laika ballītē iepazinos ar vecāku puisi Kristu (vārds mainīts; 18). Mēs sākām sarakstīties un vēlāk arī satikties. Viņš vairākas reizes centās mani noskūpstīt, bet es izvairījos, jo nebiju pārliecināta, ka tam jau ir pienācis laiks. Tas nebija mans pirmais skūpsts, tāpēc nevar teikt, ka es biju nobijusies, taču man vienkārši kaut kā negribējās. Draudzenes nevarēja saprast, kas ar mani notiek, pārmeta, ka laižu garām izdevību būt kopā ar tik simpātisku puisi. Draudzeņu ietekmēta, nākamajā randiņā ļāvos skūpstam un vēlāk piekritu arī kļūt par Krista meiteni, kaut gan man pašai par savu izvēli nebija īstas pārliecības. Mūsu attiecības bija jaukas – nestrīdējāmies, mums kopā bija jautri, taču es nejutu, ka man vēderā lidotu tauriņi. Jo ilgāk mēs satikāmies, jo vairāk sapratu, ka Krists nav puisis, kuru gribu sev blakus. Ziņu par to, ka vēlos šķirties, viņš uztvēra ļoti mierīgi. Es pat nobrīnījos, ka viss tik vienkārši atrisinājies, taču rūgti maldījos.”

Katru dienu draudēja ar pašnāvību

“Pēc šķiršanās Krists man zvanīja un rakstīja katru dienu. Vienmēr jautāja, vai neesmu pārdomājusi. Kad atbildēju noliedzoši, viņš stāstīja, ka bez manis nevar, ka ir mani ļoti iemīlējis un es viņam esmu viss. Mēģināju pārliecināt puisi, ka šīs jūtas pāries, taču viņš manī neklausījās. Arī draudzenes mani centās pierunāt atgriezties pie Krista, bet man jau pietika ar to, ka viņas “palīdzēja” pirms tam. Krists kļuva agresīvāks un pa telefonu sāka draudēt, ka ies slīcināties. Tā es katru vakaru viņu mierināju un atrunāju no šīs domas, taču reiz neizturēju, jo šīs runas bija apnikušas, un pateicu, lai iet ar. Ap pulksten divpadsmitiem naktī atskanēja telefona zvans. Nodomāju, ka atkal zvana Krists, lai stāstītu muļķības. Jau grasījos viņu pasūtīt vairākas mājas tālāk, taču, pacēlusi telefona klausuli, izdzirdēju sievietes balsi. Tā bija Krista mamma. Viņa interesējās, kur palicis Krists, jo viņš neesot pārnācis mājās. Tajā brīdī es sabijos ne pa jokam, jo atcerējos Krista vārdus, kurus sākumā neuztvēru nopietni. Kad izstāstīju Krista mammai situāciju, viņa nometa klausuli un vairs neatbildēja uz maniem telefona zvaniem. Man ap dūšu kļuva pavisam nelabi, un es palūdzu savu mammu aizvest mani līdz vienīgajam ezeram mūsu pilsētā, kur varēja doties Krists.”

“Pie ezera satiktu Krista mammu un tēti, kas izmisumā meklēja savu dēlu. Krista mammai bija histērija, viņa kliedza, ka pie visa es esmu vainīga. Labi, ka mana mamma mācēja atrast īstos vārdus, kas Krista mammu mazliet nomierināja. Jau pēc brīža mēs visi staigājām gar ezeru un meklējām Kristu. Es trīcēju bailēs, jo gribot negribot man vajadzēja domāt par to, kā dzīvošu tālāk ar šādu vainas sajūtu, ko vispār darīšu. Taču tad pēkšņi izdzirdēju saucienus! Krists bija atradies – dzīvs! Viņš bija piedzēries un aizmidzis ūdenī pie paša krasta. Labi, ka negulēja ar seju ūdenī... Tajā brīdī man kā akmens no sirds novēlās, varēju mierīgi uzelpot, taču, braucot mājās, nevarēju beigt domāt par to, ka jebkurā brīdī šis cilvēks varēja aiziet uz viņsauli. Tikai iedomājoties par to, uzmetās šermuļi.”

Izlikās, ka nekas nav noticis

“Pēc šīs briesmīgās nakts Krists man vairs nav zvanījis, pat lai atvainotos ne. Viņš sāka tusēt pa klubiem un satikties ar visām meitenēm pēc kārtas, it kā man par spīti, taču mani tas maz interesēja. Es jutos atvieglota, ka vairs neesmu ar viņu saistīta. Tādu pirmo attiecību pieredzi nebiju gaidījusi un tagad vienmēr, iepazīstoties ar puisi, esmu ļoti uzmanīga. Pēc šādas pieredzes saprotu arī, cik svarīgi ir neietekmēties no citiem cilvēkiem, cik svarīgi ir nedarīt to, ko dziļi sirdī nevēlies. Ja nav nekādu jūtu jau pašā sākumā, velti gaidīt, ka tās kaut kad radīsies.”