Biju tēta mīlulīte, kļuvu par web čata meiteni

“Lai gan mana ģimene nav trūcīga, vecāki uzskata, ka jaunam cilvēkam pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas jāsāk strādāt. Līdz savai pilngadībai es dzīvoju diezgan bezrūpīgu dzīvi, tērēju un nemaz neaizdomājos par to, cik grūti vai viegli ir nopelnīt naudu. Mierīgi noskatījos vecāku un brāļu strīdos par naudu, par izglītību, par dzīvošanu viņiem uz kakla un allaž nodomāju, ka mani nekas tāds neskars, jo es taču esmu ģimenes mīlule – savu vecāku mazā meitiņa. Kad pabeidzu 10. klasi, tēvs diezgan strikti paziņoja, ka man jāsameklē kāds vasaras darbs, jo viņi netaisās tērēt naudu par manām izklaidēm un drēbēm. Toreiz skaļi pretojos, apgalvodama, ka par tik labu liecību esmu pelnījusi ne to vien, tomēr viņš nepadevās un iekārtoja mani darbā pludmales kafejnīcā, kurā es nīku, noskatoties, kā mana vecuma jaunieši bauda vasaru... Man nebija prieka par nopelnītajiem gandrīz simt latiem, jo manā kabatā ir bijušas arī lielākas summas. Vasara pagāja, dusmojoties uz visu pasauli un tirgojot saldējumu dzeltenajā teltī. Sapratu, ka man neizbēgami tuvojas pilngadība un mani vecāki būs nepielūdzami. Vienīgais, par ko viņi bija gatavi maksāt, bija izglītība.”

Bez kabatas naudas

“Reizēm es pārskatīju darba sludinājumus. Negribēju strādāt kafejnīcā par viesmīli vai trauku mazgātāju, bet veikalos parasti meklēja darbiniekus uz pilnu slodzi un ar pieredzi... Tikko sasniedzu pilngadību, man tika pilnībā apgriezti ienākumi. Ar kabatas naudu pietika tikai pusdienām skolas ēdnīcā, taču man tik ļoti gribējās izklaidēties nedēļu nogalēs, skaisti ģērbties un pēc stundām aizskriet ar draudzenēm uz kino vai kafejnīcu. Aptuveni divus mēnešus sūtīju savu CV uz visām iespējamajām vietām, un mani pat uzaicināja uz dažām pārrunām, taču visur prasīja pieredzi un meklēja darbiniekus uz pilnu slodzi. Tā kā biju skolniece, mani nekur neņēma.”

“Biju jau agrāk ievērojusi vilinošos sludinājumus, kur darbam uz dažām stundām dienā meklēja meitenes ar patīkamu ārieni un angļu valodas zināšanām. Par to solīja lielisku samaksu. Vienā vakarā es izdomāju – kāpēc gan nepamēģināt? Aizsūtīju savu fotogrāfiju, CV un pavadvēstulē uzdevu sev interesējošos jautājumus. Atbilde sekoja uzreiz, un tas mani patīkami pārsteidza. Tiku aicināta uz pārrunām. Jau nākamajā dienā pēc skolas es devos uz web čata studiju. Mani sagaidīja ļoti skaista sieviete, izrādīja telpas un izstāstīja, kā meitenes strādā. Sapratu, ka man it nekas nedraud – vienkārši jāsēž pie datora, jārunājas ar kādu ārzemnieku, kurš pieslēdzies čatam, un jācenšas viņu pēc iespējas ilgāk noturēt čatā. Tikai par to tiek maksāta nauda. Sieviete man paskaidroja, ka Latvijas iedzīvotāji nevar pieslēgties šim čatam, līdz ar to neviens neuzzinās, ko es daru aiz aizvērtām durvīm čata laikā.”

Pārvērtos lētā meitenē

“Pirmo mēnesi man gāja ļoti grūti, jo nespēju noturēt čatā nevienu no saviem sarunu biedriem ilgāk par piecām minūtēm. Viņi visi vēlējās, lai izģērbjos, aiztieku sevi un runāju rupjības, bet man šajā jomā nebija pilnīgi nekādas pieredzes. Nopelnīju ļoti maz un pirmo reizi mūžā priecājos par 50 latiem, kas iekrita manā kontā. Nolēmu, ka kaut kas ir jāmaina, un aprunājos ar savām web čata kolēģēm, kurām darbiņš acīmredzami gāja no rokas. Tikai tad uzzināju, ka man ir darīšana ar patiešām perversiem tipiņiem. Tas mani šokēja, taču gribējās nopelnīt vairāk, tāpēc pēc skolas pārvērtos lētā meitenē, kura stāsta dažādas perversas lietas un par labu uzvedību parāda, kādā krāsā ir viņas krūšturis.”

“Darbs sāka veikties un sekmes skolā neietekmēja, līdz pēkšņi visi uzzināja, ar ko es nodarbojos. Kādā stundā klasesbiedrs man atsūtīja zīmīti, ka zina, kādā krāsā ir manas biksītes... Izrādījās, sērfojot ārzemju portālos, viņš netīšām bija uzgājis kādu lapu, kurā es biju redzama puskaila. Šokā izmetos no klases un tajā nedēļā skolā vairs neatgriezos. Mājās simulēju, ka esmu slima, un lūdzos vecākiem, lai neliek man iet uz skolu. Viņi, protams, nezināja, kāds ir patiesais iemesls... Pēc divu nedēļu bastošanas mani vecāki tika izsaukti uz skolu, kur viņiem paskaidroja, kas noticis. Tēvs, protams, bija dusmīgs un tajā pašā laikā izmisis, jo nezināja, ko darīt. Māte nevarēja izlemt, vai sūtīt mani pie psihologa vai mainīt skolu. Tikai ar divu savu klasesbiedru atbalstu es atsāku mācības skolā, protams, klasē mani diezgan ilgi apcēla, līdz saprata, ka neko sliktu es neesmu darījusi – tikai parādījusi, kādā krāsā ir mans krūšturis. Protams, no darba web čata studijā aizgāju. Šis notikums lika daudz ko pārdomāt arī maniem vecākiem, un nu man vairs nav jāstrādā pazemojošs darbs, lai varētu baudīt pusaudža gadus gluži tāpat, kā to dara mani vienaudži.”

Kristīne Danne, žurnāls „Sīrups” / Foto: Shutterstock