Puķes vairs nedāvina, romantika izplēn. Ko darīt, ja attiecībās sākas rutīna?

Apgalvot, ka vīrieši nav romantiskas būtnes, ir maldīgi un pat apvainojuši. Tikai ir dažādi iemesli, kāpēc viņi savu romantisko pusi neizpauž. Attiecību sākumā aplidošana – komplimenti, dāvanas, mīļas un koķetas īsziņas – birst kā no pārpilnības raga, taču tas neturpinās mūžīgi.

“Romantika nozīmē tieksmi pēc ideālā, sapņiem vai arī nedaudz idealizētu, sapņainu pasaules uztveri. Jebkuram iemīlēšanās stāvoklim piemīt zināma daļa romantikas. Tas ir īpašs emocionāls stāvoklis – vēlme otru skatīt gaišākās krāsās, trūkumus nemeklēt un neredzēt,” stāsta psihoterapeits Sandis Kristars Dūšelis.

Savstarpējā pievilkšanās rada vēlmi būt kopā, pārsteigt, tā ne tikai iepriecinot otru, bet parādot sevi. “Iemīlēšanās brīdī vīrietis jebkurā vecumā cenšas sagādāt sievietei prieku, radot iespaidu, ka arī turpmākā kopdzīve ar viņu būs ļoti romantiska.” Arī apkārtējās pasaules uztvere iemīlēšanās posmā ir cita – zāle šķiet zaļāka, katrs vārds – īpašs, uzmanības apliecinājums – zīmīgs. Bet pienāk brīdis, kad attiecībām jāpāriet jaunā līmenī.

Kad rozā brilles krīt…

Diezgan loģiski, ka ar laiku viens otru arvien mazāk idealizējam, uztveram reālistiskāk un pamazām ieraugām trūkumus. “Ir stāsts par dzejnieku, kam salūza sirds, kad viņš atklāja, ka mīļotā arī čurā. Tajā brīdī viņa idealizētā pasaule sabruka. Tomēr reālistiskais skats ļauj ieraudzīt patieso cilvēku. Tas var būt mazliet biedējoši – atklāties pašam vai censties ieraudzīt, kāds tas otrs ir, bet, ja tiešām mēģinām saprast, par ko cilvēks interesējas, ko šajā dzīvē vēlas, kopdzīve kļūst interesantāka, otrs – neparastāks, saistošāks.”

Vieniem pārkāpt jaunā attiecību pakāpē izdodas viegli, citiem tas nesanāk. Iemesls saistīts ar atšķirīgiem sapņiem un cerībām. “Kāds sācis attiecības, bēgot no vientulības, cits tuvināšanās procesā sajūt, ka sāk trūkt elpas, brīvības. Vēl kāds zaudē interesi par otru, tiklīdz sasniedzis savu mērķi – uzķēris partneri uz āķa, panācis, ka tas iemīlas.“

Savstarpējā romantika mēdz izzust arī pēc kāda kopdzīves laika. Tam ir dažādi iemesli. Viens no pāru dzīves cikliem ir bērnu parādīšanās, kas sievieti un vīrieti ieliek jaunās, spēcīgākās lomās – mātes un tēva. Ja romantika no attiecībām izzūd, tad, bērniem pieaugot, var nākties saskarties ar skumju atziņu. “To var apstiprināt tie pāri, kas pēkšņi atklāj, ka dzīvo ar svešu cilvēku. Līdz tam bija kopīgas rūpes par bērniem, bet nu, kad tie pametuši vecāku mājas, sieva un vīrs vairs īsti nezina, ko lai iesāk, par ko lai runā, jo otrs ir mainījies,” novērojis Sandis Kristars Dūšelis. Romantikas saglabāšana ir obligāts priekšnosacījums, lai attiecībās neiestātos rutīna.

Romantikas klātesamība attiecības ir ļoti vēlama, to pat mēdz izmantot pāru terapijā. “Ja cilvēki apzinās, ka viņu jūtas ir atvēsušas, jāatminas laiks, kad abi iepazinās – kāpēc sanāca kopā, kas otrā patika. Līdzīgi kā atmiņas par kādu bēdīgu stāstu mūs var padarīt skumjus, atmiņas par pozitīvo var ieliet sirdī mīlestību. Tāpēc dažādi romantiski gājieni, kas šķita gluži pašsaprotami attiecību sākumā, tagad var palīdzēt uzjundīt sajūtas un nokļūt pie abpusējas mīlestības spēka rezervēm.”

Samierināšanās ar to, ka romantika nu ir gaisusi uz neatgriešanos, nav labākā izeja, ja sirds pēc tās joprojām ilgojas. “Dzīve bez sapņu realizācijas var izrādīties pārāk rūgta. Ja cilvēks kaut ko vēlas attiecībās saņemt, to nevajag noliegt. Mīlestība – tas ir darbības vārds. To vajag realizēt, dot. Viens variants – nevis gaidīt, bet pašam izrādīt iniciatīvu un izteikt piedāvājumus, piemēram, uzaicināt otru uz kafejnīcu. Dievs ar to romantiku – vajag paskaidrot, ka vienkārši gribas divatā kaut kur aiziet, pasēdēt, parunāties. Jo – man tas ir svarīgi!”

Dažos gadījumos var pat nebūt tā, ka jūtas ir pieklusušas, tikai vīrietim (vai sievietei) ir uzskats – mēs viens otru mīlam, esam kopā, precējušies, kas tad te vēl ir jādara, jāpierāda? “Cilvēks domā, vai tad man visu mūžu jāskraida, un sākas atslābšana. Reizēm mēs sākam pieņemt attiecības kā pašsaprotamas, nedomājot, ka tajās ik pa laikam jāiegulda. Tā notiek arī tad, ja tomēr nav izdevies izrunāt kādu būtisku jautājumu. Ja sieviete sirdī glabā cerību, ilgojas divatā aprunāties vai aizbraukt kaut kur, bet to negūst, viņa noliedz savu vajadzību. Ja otrs to nav sajutis, uzminējis, ar laiku viņa kļūst dusmīga. Tad izveidojas rutīna – vīrs atnāk mājās, prasa – kā klājas. Sieva atbild – nekas, normāli, un tās frāzes, ko abi savā starpā pārrunā, ir vispārīgas. Neapmierinātība sāk izpausties arī citur, lai gan cēlonis ir neizteiktie sapņi.”      

Dažādi izprasta romantika

Vīrieši mēdz paust savas jūtas atšķirīgi, tāpēc nesteidzies apvainot viņus romantikas trūkumā. Viens ir savu vēlmju paušana, bet pavisam kas cits – uzspiešana, jo nevienam nepatīk ja viņam liek kaut ko darīt vai nemitīgi mudina uz to, ko viņš pats varbūt jau ir apņēmies.

Dziļi sirdī daudzi vīrieši ir gana romantiski, taču ne vienmēr viņi raduši to paust uz āru. Daļa vienkārši nenojauš, ko sievietes uztver ar vārdu romantika, savukārt citi dzīvo ar pārliecību, ka tas nav vīrišķīgi. Audzināšanas ietekmē iesakņojies pieņēmums, ka vīriešiem nepienākas tik ļoti izrādīt emocijas. Diezgan maldīgs ir priekšstats, ka vīrieši ir nejūtīgi un emocijas viņu dzīvi ietekmē mazāk.

Dažādas izpratnes par romantiku ir viens no galvenajiem iemesliem, kas liek domāt, ka vīrietim šis jautājums ir mazāk svarīgs. Sievietes bieži vien koncentrējas uz izpausmes formu, kamēr vīrieši tam piešķir daudz mazāku nozīmi. Mums vajag rozes, sveces, šokolādes, viņiem pietiek ar pieklusinātu gaismu un būšanu divatā. “Man personīgi svarīgāka šķiet noskaņa, saruna vai tamlīdzīgi, bet daudziem nozīmīgi ir pat mazākie sīkumi. Esmu redzējis, kā cilvēki cieš, ja formu mēģina “piedzīt“ līdz pilnībai. Piemēram, kāzās rūpīgi seko, lai katra puķīte, salvetīte būtu perfekta, taču dzīvē nekas nav perfekti. Ja kāds apgāž sulas krūzi uz smalkā galda, vai tāpēc kāzas būs izgāzušās?”

Dažkārt romantikas noliegšanas iemesls var būt pārlieka nopietnība. “Viņš darbā ir cīnījies, pilna galva raizēm, rūgtām domām. Ir sajūta, ka tas pieder pie īstās dzīves, ka tai jābūt smagai. Vīrietis atnāk mājās ar tādu rūpju vibrāciju, viņam pārslēgties uz sveču gaismu varētu būt pagrūti.” Tādā situācijā Sandis Kristers Dūšelis iesaka būt elastīgām: “Traucē sveces, ņemam tās nost. Vēl kaut kas – mainām. Galvenais ir tā esence – es gribu pabūt ar tevi kopā citādos apstākļos, vēlos, lai mūsu starpā būtu saturīga saruna, gribu pastāstīt, kas man svarīgs.”

Īsta romantika slēpjas prasmē saskatīt otra nepateiktos kvēlākos sapņus un tos piepildīt. Ja romantiskās izpausmes nav uzspiestas, izdīktas, bet ir abpusēji vēlamas, tās stiprina un iedzirkstī attiecības. Vismaz pāris reižu mēnesī tām būtu jārod vieta, vēl jo vairāk tagad, kad pozitīvisma sāk pietrūkt. “Gan sabiedrības, gan attiecību attīstību ļoti slikti ietekmē negatīvā domāšana, tāpēc apsveicamas ir jebkuras aktivitātes, ko cilvēki var īstenot, lai nomainītu mīnusa zīmi domās uz plusu. Jebkura pārsteiguma gatavošana vai romantisks pasākums cilvēkā vairo prieku un paceļ uz cita viļņa.”