Kad brīvs cilvēks satiekas ar nebrīvu... un ārpus tā
„Meitenei bija zināmi spēles noteikumi, viņa tos pārkāpa, tad nav ko žēloties. Nebūtu bāzusies vīrietim virsū ar savām iegribām par to, lai viņa būtu vienīgā, laimīgi tiktos vēl šodien”, „Meitene laikam fantāzijās dzīvojusi, tikai brīnumpasakas lasījusi un otrdienas LNT romantiskos kino skatījusies,” – lūk, viedokļi, kādi bija lasāmi komentāros, kad mūsu portālā publicējām Sintijas (18) un precētā divu bērnu tēva Aivara (41) mīlasstāstu („Mans pirmais mīļotais bija precēts divu bērnu tēvs”). Tomēr patiesība nekad nav tikai viena vienīga. Lūk, mūsu lasītājas Ivetas Kramiņas pārdomas par šo situāciju (publicējam tās ar autores laipnu atļauju).
Nesen izlasīju Kasjauns.lv rakstu «
». Tas lika kaut kur atcerēties sevi, kaut kur padomāt par citiem paziņu stāstītiem stāstiem, par to, kas šim stāstam līdzīgs ir lasīts iepriekš un beidzot saprast – stāsta sižets var rasties arī tad, ja nav šīs gadu starpības un arī pavisam pretējās lomās – kad ģimenes nav vīrietim, bet sieviete ir tā, kuru mājās gaida.
Šādiem un līdzīgiem stāstiem cauri iet diezgan liela daļa meiteņu.
– gan ģimenes, kas šīs meitenes sauc par ģimeņu jaucējām, gan vīrieši, kuriem neizdodas tikt tik vienkārši vaļā no kādas mīļākās tad, kad tā ir apnikusi, gan pēc laika arī pašas meitenes – par to, ka viņas bija tik... dumjas. Citreiz šo piedzīvo arī pieaugušas sievietes, arī vīriešiem gadās nonāk mīļāko lomās... Īsāk sakot – gadās visādi.
Es teiktu, ka
Viņā ļāvās tam, ko juta – labam kopā pavadītam laikam, emocijām, jūtām. Lai vai kādām, bet tomēr jūtām, jo tik ilgi aizraušanās vien nevar pastāvēt. Turklāt ir skaidri redzams, ka viņa nebija vienīgā ieinteresētā persona – viņa vīrieša numuru nejautāja, bet pie tā tika tāpat...
. Reizēm ir kas stiprāks par veselo saprātu, kā šajā gadījumā. Meitene, lūk, saprata, ka nekas īsts nesanāks, bet ļāvās tiem pašiem notikumiem, kuriem nebija nākotnes. Tādēļ
Šis naksnīgo tikšanās periods it kā parāda to, ko saprātīga meitene gaida no attiecībām – vispirms morālu tuvību. Tiesa, ne visas ir tādas.. Un viss bija, kā gaidīts – nekā fiziska pirmajās reizēs. Un arī ne vēlāk, kad Viņš bija jau uzstādījis savus noteikumus, par kuriem vēlāk. Var saprast, ka dvēseliskas attiecības valdīja labu laiku. Un ir tikai saprotams, ka
Jo ir gadījumi, kad ziņkāre ir vājāka par vēlmi visu atstāt kā ir... Tāpat var saprast, ka viņa katru minūti kopā baudīja patiesi, un tas noteikti bija galvenais. Vismaz viņai.
Situācija strauji mainās, pie tam vēl diezgan ātri. Jau pēc trim tikšanās reizēm tiek uzstādīti vienpusēji likumi. Atzīšos – reti kad gadījies redzēt un dzirdēt šādu gadījumu, kas jau tik ātri paziņotu, ka pats uzmeklēs meiteni. Parasti tas notiek ne tik strauji un nedaudz vēlāk. Un ir dabīgi gaidīt brīdi, kad mīļākā vai mīļākais izdzirdēs paziņojumu, ka nedrīkst vairs pats sazināties, ka ir jāgaida «labāku laiku» – kad ģimenes cilvēks pats atradīs laiku un iespēju... un, visticamāk un biežāk arī vēlmi tikties un sazināties ar otru, kas ārpus ģimenes.
viņi nevēlas, lai kaut kas ģimenē kaut ko nojauš, vēlas «spēlēt uz abām pusēm» jeb nezaudēt ne vienu, ne otru. Tāpēc knaši izmanto situāciju, ja brīvā pusīte ir ar nebrīvo kopā ne tikai aizraušanās dēļ. Jo tie, kas jūt, vismaz uz laiku būs gatavi pieņemt jebkādus noteikumus, lai nezaudētu otru cilvēku. Pat tad, ja zina, ka īsti jau nav ko zaudēt.
