Mūžīgais jautājums: kā būt pa īstam laimīgai? Eksperta padomi

“Laimīgs ir tas, kurš šobrīd nav pārņemts ar domām, kam jābūt, lai viņš būtu laimīgs,” spriež Svirskis. “Tā vietā, lai priecātos un saskatītu skaisto un labo visā, kas jau ir, cilvēks fantazē, kas nepieciešams laimei. Un, kamēr viņš tā prāto, kas reiz būs, viņam nav laika piedzīvot to, kas jau ir.

Būt laimīgam var palīdzēt atziņa, ka mūsu ziņā ir izdarīt to labāko, ko varam un protam, bet, kas no tā visa sanāks un kādi būs rezultāti, tomēr nav pilnīgi mūsu ziņā. Šāds skatījums sakņojas teju vairākus gadu tūkstošus senajā jogā. Cilvēks aug, pilnveidojas, gūst savas sūtības piepildījumu un kļūst laimīgs nevis ārējo apstākļu dēļ, bet pamatā ar savu attieksmi un pašu aktivitāti. Prieks, kaut ko darot, bieži ir daudz lielāks nekā no darbības iznākuma. Piemēram, izvēloties jaunu automašīnu, cilvēks var justies daudz patīkamāk nekā tad, kad mašīnu jau ir nopircis un brauc. Kļūda ir noskaņoties uz to, ka būšu laimīgs, kaut ko ieguvis, nopircis, dabūjis vai kļuvis par čempionu. Lai cilvēks būtu laimīgs, viņam jāuzdrošinās sev pateikt, ka viņš var būt laimīgs arī vienkārši tāpat vien. Kad rezultāts ir sasniegts, to jāprot vienkārši atlaist. Piemēram, kad uztaisu papīra kuģīti, es to mierīgi palaižu pa upi, nevis pakampju un nēsāju kabatā.

Un vēl kāds piemērs. Es pienāku pie upes un saprotu, ka man jātiek pāri. Pagatavoju plostu un, pārcēlies otrā krastā, sāku domāt, cik vērtīgs ir plosts un kā lai to atstāj, – jāņem līdzi! Tā nu es, acis pārgriezis, stiepju to līdzi. Un tad jājautā – kur paliek tā laime, ka tiku pāri?”   

Māksla priecāties

“Mums jāiemācās negaidīt laimi,” iesaka Svirskis. “To varam sajust jebkurā mirklī. Mēs taču varam priecāties, ka ir pienākusi jauna diena, ka esam to sagaidījuši un pamodušies. Es ieteiktu izlasīt 19. gadsimta rakstnieces Eleonoras Poteres bērnu grāmatu Polianna, kas stāsta par mākslu priecāties. Iemācīties priecāties – tas arī nozīmē būt laimīgam un piepildītam. Mums der saprast, ka neesam neaizvietojami. Ja attiecībās ar tuviniekiem un kolēģiem nepaspēsim visu izdarīt maksimāli perfekti, pasaule joprojām pastāvēs. Mums jāpieņem, ka neesam pasaules naba un nespējam visu izdarīt, tāpat to nespēj arī citi. Tas nozīmē – nepārmest un piedot, kad nesanāk tā, kā gribēts. Dažkārt mēs sagandējam savu dzīvi ar pārliecību, ka varam būt laimīgi un mīlēti tikai tad, ja būsim maksimāli perfekti un atbildīsim citu cilvēku uzstādījumiem un iecerēm. Un mēs sitamies vai pušu, uzņemoties daudzus darbus. Bet, ja godīgi sev pajautājam, vai tas ir tas, ko gribam, tad atbilde ir – nē. Un kā tad mēs varam būt laimīgi, ja nedzīvojam saskaņā ar savu iekšējo izpratni par laimi?

Laimes pieredzi mēs iemantojam nevis no ārpuses, bet piedzīvojam kā spontānu iekšēju stāvokli. Laime un prieks patiesībā nav saistāmi ar ārējām uzvarām, zaudējumiem, panākumiem un neveiksmēm. Uzskats, ka būsim laimīgi, kad uzvarēsim konkursā vai iegūsim māju Spānijā, ir maldīgs. Tas ir ceļš uz vilšanos. Laime nav kaut kas taustāms un demonstrējams, tā spontāni izstarojas no mums, kad esam saskaņā ar sevi, Dievu, pasauli. Pirms gada latviski iznāca izcila meditācijas skolotāja Šrī Činmoja grāmata Laimes pavedieni, tajā secīgi izklāstītas nozīmīgākās garīgās īpašības, kuru kopšana vairo laimes pieredzi: esi patiess, pārspēj sevi, pilnveido sevi, pieņem sevi, un tu būsi laimīgs!

Manuprāt, vispilnīgāko laimi mēs gūstam nesavtīgā pašatdevē, darbojoties, kad varam just pateicību un priecāties par labo, ko darām tāpat vien, pat ne rezultāta dēļ. Ja darīsim visu īsti, patiesi un ar pašatdevi,  ātri vien pamanīsim, ka mūsu dzīve jau ir kļuvusi gaišāka un laimīgāka.”