Artūrs Skrastiņš dzīvo pēc principa - visu vai neko
Kam viņš pieķeras, to cenšas izdarīt pamatīgi un līdz galam. Gluži kā emulators ātri pieņem svešus tēlus un tajos dzīvo. Kolēģi teic, ka darbā viņš plosa sevi pa šķiedriņai. Viņš ir maksimālists, kas iet uz visu banku un dzīvo pēc principa – visu vai neko. Viņu sauc Artūrs Skrastiņš.
Pat sliktā izrādē viņš pamanās nospēlēt labi. Kad uz skatuves kolēģi rāda visai nepārliecinošu sniegumu, Skrastiņš darbojas kaut kādā īpašā režīmā un spēj saglabāt profesionālo autonomiju neatkarīgi no skatuves apstākļiem. Ikvienu lomu Skrastiņš izjauc un saliek no jauna kā puzli un dzīvo ar pārliecību, ka labs teātris spēj mainīt skatītāju apziņu. Tajā pašā laikā atzīst, ka būt aktierim nav viegli. “Aktieris vispār ir diezgan pazaudējies cilvēks,” spriež Artūrs. “Viņš mētājas kaut kur pa vidu starp savām lomām, realitāti, preses zīmēto tēlu, teātra frizētavu un bufeti. Klīst apkārt un kaut ko murmina pie sevis.”
Trīs dzīves
Spēlēt teātri Artūrs gribējis jau kopš mazām dienām. Kad mācījies pirmajā klasē un ticis aicināts izvēlēties ārpusklases nodarbību, viņš devis priekšroku Jelgavas kultūras nama dramatiskajam pulciņam. Skrastiņš ļoti ātri sapratis, ka teātris ir tieši tas, kas viņam vajadzīgs un kam gatavs veltīt pietiekami daudz laika. Vēlāk teātris kļuvis ne tikai par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, bet arī par tādu kā enkuru dzīves vētrās. Un to, ka šī dzīve nav tikai rožu dārzs, viņš sapratis jau diezgan ātri. Vecāki izšķīrušies, kad Artūrs bijis tikai pāris gadu vecs, bet, sasniedzot 13 gadu vecumu, aizsaulē aizgājusi viņa mamma. Artūrs nokļuvis vecmāmiņas apgādībā un ielas puiku audzināšanā. Atceroties to laiku, Artūrs teic, ka viņu veidojuši klasesbiedri, ar kuriem bijis kopā. Bijis brīdis, kad vairs nešķitis svarīgi mācīties. Pusaudža gados dzīvojis trīs dzīves – skolā, uz ielas un kultūras namā. Kā pats atzīst, tikai pateicoties dramatiskajam pulciņam, viņš noturējies virs ūdens un neaizgājis pa pieskari. Vidusskolas laikā apmeklējis teju vai visas teātru izrādes, kopā ar Jelgavas draugiem regulāri devies uz Rīgu. Kādam čomam bijis mikroautobuss Latvija, kas izmantots braucienos uz galvaspilsētu. “Mēs vienkārši braucām uz Rīgu. Ja braucām pa Salu tiltu, nonācām Dailes teātrī, ja pa Vanšu – Nacionālajā. Un bija pilnīgi vienalga, kādu izrādi apmeklēt, svarīgs bija klātesamības efekts,” teic Skrastiņš.
Kad viņš pabeidzis vidusskolu, kopā ar draugiem devies nelegāli strādāt uz Vāciju. Pusgadu sālījis svaigas buļļu un govju ādas. “Man ir raksturīgi ātri pieņemt svešus tēlus,” stāsta Artūrs. “Es varētu mierīgi kļūt par asfalta licēju vai satiksmes regulētāju. Es tam visam noticu līdz galam.”
Kad atgriezies mājās, iestājies Latvijas Kultūras akadēmijā. 1996. gadā beidzis studijas, iegūstot teātra un filmu aktiera kvalifikāciju. Tajā pašā gadā kļuvis par Dailes teātra aktieri. Par Artūra pirmo lomu Dailē var uzskatīt vēl studiju laikā nospēlēto Jaunāko brāli Māras Zālītes un Raimonda Paula Meža gulbjos. Artūrs saņēma balvu par labāko sezonas debiju.
Skrastiņš spriež, ka aktieris – tā tomēr ir vientuļa profesija, lai cik jocīgi tas arī šķistu. Ceļš uz radīšanas brīdi ir ļoti vientuļš. Protams, ir brīži, kad kolēģi viens otru izvelk, bet ir posmi, kad neviens nevar palīdzēt. Reizēm Artūrs neslēpj, ka viss ir piegriezies. “Ko man darīt, ja man sestdien, svētdien negribas to izrādi spēlēt? Nu, negribas, un viss?” Turpat piebilst, ka ļoti respektē veco aktieru gvardi, kas tik ilgi izturējusi šo ārprātīgo darba režīmu.
Viņš ir pārliecināts, ka cilvēka iespējas ir bezgalīgas un patiesam talantam ir pieejami visi resursi. Un tādu aktieri nevajagot mācīt, bet gan atvērt un iedrošināt. “Aizvien vairāk sev skolotājs esmu es pats. Visaugstākie spēki ir cilvēkā pašā, tos vienīgi jāmāk izlietot,” secina Artūrs. Viņš esot kā sūklis, kas uzsūc vajadzīgo informāciju no apkārtnes un ietekmējas no jebkura cilvēka. “Es gribētu spēlēt tam skatītājam, kas bija, piemēram, astoņdesmitajos gados,” filozofē Skrastiņš. “Protams, toreiz bija vienkāršāk, skatītājs atrada kaut kādus zemtekstus pat tur, kur to nebija. Tad skatītājs nāca un skatījās ļoti nopietnu klasiku. Un nekad neuztraucās par pēdējo trolejbusu. Tagad man tieši šis aspekts šokē – tas, ka mans vēlētājs aizvien mazāk laika atvēl teātrim. Agrāk taču nerakstīja, cikos beidzas izrāde.”
Īpašs piedzīvojums aktierim ir katra pirmizrāde, pirms kuras jūtas kā starp debesīm un zemi. Kad pilns ar informāciju, kas vēl nav sakausēta konkrētā tēlā. Loma vēl nav dzimusi, bet viņš jau gatavojas lēcienam. “Pats skaistākais laiks ir pēdējā nedēļa pirms pirmizrādes. Kad visi gali sienas kopā un būtībā vairs nav atpakaļceļa. Kad biļetes jau pārdotas un radiem ielūgums jau iedots.”
Viņš uzskata, ka uz pirmizrādēm nāk, nevis lai redzētu izrādi, bet – lai piedzīvotu lēciena mirkli. “Tas ir mistisks brīdis – kad radītājs satiekas ar patērētāju. Un notiek tikai vienu reizi – pirmizrādē. Daži mani draugi nāk tieši uz to brīdi. Viņi ir kā vampīri, viņiem ir svarīgi dzert tavas asinis. Un tu vari dot. Tas ir baigais kaifs – iziet tajā lauvu krātiņā: “Še, ēdiet!” Mēs varam atbildēt par visu,” tā Skrastiņš intervijā žurnālam Pastaiga.
Viņa līdzšinējā pieredze liecina, ka ne vienmēr izrādes veiksme ir proporcionāla ieguldītajam darbam. Bijuši gadījumi, kad kolektīvs divas nedēļas pirms pirmizrādes dienām un naktīm smagi strādā, bet izrāde – nesanāk. “Izrāde – tā ir mistika, ko nav iespējams racionāli izskaidrot,” spriež aktieris. “Jebkura izrāde rodas brīdī, kad zālē ierodas skatītājs. Pirms tam var izkalkulēt un iztamborēt jebko, bet atnāk skatītājs, un tajā brīdī – izrāde piedzimst vai arī nepiedzimst.”
Nevar nepieminēt vēl kādu Skrastiņa profesionālo šķautni – viņš ir ļoti muzikāls. Mūzika ir viņa garīgā barība. Pats mūziku nav speciāli mācījies, lai gan spēlējis ģitāru, klavieres un akordeonu. Balsi izkopis pie vokālas pedagoģes Anitas Garančas.
Artūrs stāsta, ka teātrī viņu suģestē iespēja ar katru izrādi pasaules uzskatu veidot no jauna. Jo atšķirīgākas lomas, jo interesantāk. “Katra loma var novest pie pilnīgi pretējas atklāsmes, nekā līdz šim biju uzskatījis. Un tas ir labi – apšaubīt un neiekonservēties kaut kādā vienā pārliecībā.” Par gatavību iet uz visu banku viņš stāsta žurnālam Teātra Vēstnesis: “Man gribas vai nu vinnēt, vai zaudēt. Izdarīt tā, ka neviens nesaprot – kā to vispār var izdarīt, tas ir kā mesties bezdibenī – un vai nu izpeldēt, vai noslīkt. Man nav svarīgi – strādāt šo ikdienas darbu vai apgūt šo amatu tādā nozīmē, lai dzīvi kaut kā novilktu, vai saņemt skaidras atbildes uz dažādiem jautājumiem. Tas nav interesanti. Man ir interesanti riskēt un maksāt ļoti lielu cenu par to. Tikai tad ir vērts, manuprāt, strādāt šajā profesijā. Tāpēc, līdzko jūtu, ka nemaksāju par šo darbu ar negulētām naktīm, paģirām un diskomfortu, – kaut kas nav kārtībā. Es uzskatu – ja tu gribi būt izcils vai ģeniāls aktieris, tev sevi ir jāplosa. Tu neradīsi ģeniālu darbu, ja tu dzīvosi harmonijā.”
Jāsecina, ka ar teātri Skrastiņš siets nesaraujamām saitēm. Viņš atceras brīvu vasaru, kad teātrim metis līkumu. Taču atlicis paņemt veikalā vīna pudeli, mājās apsēsties uz dīvāna un iedomāties kādu epizodi saistībā ar teātri, kad iekšā iededzies vulkāns, kuru neizdevies tik ātri apslāpēt. “Esmu labs aktieris arī ārpus skatuves – tādā nozīmē, ka man ļoti patīk vērot dzīvi no malas, proti, izprovocēt kādu situāciju un tad apskatīties, kas no tā sanāk,” saka Artūrs. Viņaprāt, labs aktieris ar laiku iegūst savdabīgu viedumu, kas izpaužas atbrīvotā, nereti ironiskā un demokrātiskā attieksmē pret lietām un pasauli. Viņš ir pietiekami brīvs, lai nedomātu dogmatiski un neuzskatītu, ka ir tikai viens ceļš.
Diezgan sarežģītas attiecības aktierim izveidojušās ar tā saukto bulvārpresi. Kādā intervijā viņš atzīst, ka tajos brīžos, kad ierauga savu bildi dzeltenajā presē, viņu pārņem sajūta, it kā būtu pārsteigts čurājam. Teātris no viņa prasa visu laiku būt kailam, tāpēc viņam esot tik svarīgi un būtiski sargāt savu privāto dzīvi. “Es ļoti asi reaģēju uz to. Es vispār ļoti reti ar kādu runāju par savām privātajām attiecībām. Es uzskatu, ka attiecības zaudē, ja tās padara publiskas.”
Viņš neslēpj, ka ir šausmīgi paškritisks un tāpēc reti apmeklē sabiedriskus pasākumus. Kad žurnālu virsrakstos redz pieminam savu vārdu, viņš vienmēr nodreb. “Man vispār nepatīk skatīties uz sevi ne filmās, ne fotogrāfijās,” saka Skrastiņš. Kaut citi viņu uzskata par augstprātīgu, tomēr tāds nav. Sabiedrībā jūtas neaizsargāts, tāpēc stingri novelk robežas pie savas privātās zonas. Un tas ir paradokss – teju katru vakaru Artūrs kāpj uz skatuves, uz viņu skatās simtiem cilvēku, bet uz ielas viņš jūtas neveikli no pievērstās uzmanības. “Ja es intuitīvi jūtu, ka tie cilvēki, kas nāk pretī, varētu mani atpazīt, tad reizēm mēģinu tā kā slēpties – aizgriezt galvu, skatīties mobilajā, izlikties, ka zvanu kādam... Man drausmīgi nepatīk, ja ienāk cilvēks no malas un apsēžas mēģinājumā. Rodas sajūta, ka viņš redz kaut ko tādu, kā tu sēdi uz poda vai mazgājies dušā,” stāsta Skrastiņš žurnālam Ieva. Viņu šausmina doma, ka skatītāji, kas atnākuši uz izrādi, zinātu pilnīgi visu par viņa dzīvi. “Ikdienā man ir svarīgi, lai skatītājs mani neredz tik tuvu,” atzīst aktieris.
Protams, Skrastiņš nedzīvo uz Mēness, un viņa privātās dzīves zigzagus pamanījuši daudzi. Aktieris uzskata, ka sievietes viņa dzīvē nevar vērtēt atrauti no viņa mātes. “Tas viss ir kaut kādā saistībā ar to. Jo ikviens vīrietis meklē māti un grib pie viņas atgriezties. Un tam vienmēr ir sakars ar satikšanos un šķiršanos.”
Agrīnajā jaunībā, atgriežoties no Vācijas, viņš apprecējās ar horeogrāfi, Jelgavas deju ansambļa Vēja zirdziņš vadītāja Aldu Rumpīti. Un audzināja Aldas meitu no iepriekšējās laulības. Kad Skrastiņš sāka gaitas Dailes teātrī, abi redzējās arvien retāk, jo Artūrs vairāk uzturējās Rīgā, bet dzīvesbiedre – Jelgavā. Ar laiku laulība pajuka.
Nopietnāks romāns Skrastiņam izveidojās ar Latvijas Kultūras akadēmijas studenti Daci Koceri, ar kuru iepazinās filmas uzņemšanas laukumā. Abu starpā uzplauka jūtas, piedzima dēls Dāvis. Taču drīz vien abu starpā iestājās atsalums, un pāris pašķīrās. Dace jau ilgus gadus vairs nedzīvo Latvijā, viņa izveidojusi jaunu ģimeni Norvēģijā. Dēls Dāvis, kuram jau ir 14 gadu, uztur attiecības ar tēvu un ik palaikam ciemojas pie viņa Rīgā. Artūrs neslēpj, ka dēlu nav audzinājis nevienu dienu. “Arī mani audzināja mātes otrais vīrs, un viss ir kārtībā,” spriež aktieris.
Protams, nepamanītas nepalika Skrastiņa attiecības ar aktrisi Rēziju Kalniņu, bet arī šī kopdzīve nebija ilga. Tagad, šķiet, Skrastiņa meklējumu laiks ir beidzies un viņš uz palikšanu iestūrējis laulības ostā ar aktrisi Ilzi Ķuzuli. Ģimenē piedzimuši dvīņi – Emīlija un Marats, kas pamatīgi izmainījuši abu aktieru dzīvi. “Mēs mācāmies savu laiku pakārtot bērniem,” stāsta Artūrs. “Patiesībā nevis mēs audzinām dvīņus, bet dvīņi audzina mūs.”
Skrastiņš prot pārsteigt publiku ne tikai uz skatuves. Piemēram, 27 gadu vecumā viņš daudzus izbrīnīja, iestājoties Medicīnas akadēmijā. Savā ziņā tas bija kā sānsolis un uzticības pārbaude teātrim. Skrastiņa pazinēji gan teic, ka nekā pārsteidzoša tur nebija, jo līdzās teātrim medicīna esot viņa otrā mīlestība. Iespējams, Artūrs labprāt vienlaikus būtu gan aktieris, gan ķirurgs, ja vien to varētu apvienot. Pirms tam veselu gadu Skrastiņš apmeklēja sagatavošanas kursus un, kā pats vēlāk atzina, bijis kaifā no ķīmijas, bioloģijas un anatomijas. Vienubrīd pat sācis nopietni apsvērt, kā to visu savienot – teātri un medicīnas studijas. Tomēr vēlāk sapratis, ka neizdosies, un nonācis smagas dilemmas priekšā, kam dot priekšroku. Kad vajadzēja sākt studijas, viņš vienkārši neaizgāja uz pirmo mācību dienu. Tāpat neaizgāja arī uz otro un trešo mācību dienu. “Es tā kā paspēru pussoli, bet neaizgāju līdz galam,” atzīst Artūrs. Kad sapratis, ka tomēr nestudēs medicīnu, ar lielu negausību meties atpakaļ teātrī. Tad arī nospriedis – nav ko te čīkstēt par darba apstākļiem, jo pats taču labprātīgi izvēlējies savu ceļu.
Vēlāk kādā sarunā viņš atzinis, ka toreiz laikam nobijies. Daudz vienkāršāk bijis palikt teātrī, kur bijuši gan panākumi, gan drošība, savukārt Medicīnas akadēmijā viss būtu jāsāk no nulles. Tomēr ārsta profesija viņu aizvien vilina un suģestē. “Nav radošākas profesijas par ārstu,” spriež Artūrs. “Tev ir jāspēj radošā veidā pieņemt lēmumu, un tu uzreiz redzi rezultātu. Tas nav tā kā izrādē – šodien tu kaut ko nenospēlē, bet zini, ka pēc piecpadsmit izrādēm varbūt izdosies. Ārstam lēmums ir jāpieņem šajā brīdī, un tas mani fascinē.”
Vēlāk Skrastiņam daudzi teikuši, ka pat Medicīnas akadēmijā viņš spēlējis teātri. Viņš vienkārši tēlojis medicīnas studentu. Pieņēmis konkrētu tēlu, iedzīvojies tajā un spēlējis tik patiesi, ka pats vairs nesapratis, kur sākas un beidzas loma.
Tomēr vienu Artūrs zina pavisam skaidri. Ja arī viņš kļūtu par ārstu, viņš nespētu pieņemt medicīnu kā biznesu. “Manā uztverē tā ir māksla, kam jāveltī viss mūžs, neatkarīgi no tā, cik tu saņem. Tāpat kā teātrī.” Viņš joprojām izmanto iespēju parunāties ar dakteriem un paskatīties, kā viņi operē. Viņaprāt, ārstiem ir zināma līdzība ar aktieriem, kas ar vārdiem un skatieniem, ar mīlestību un naidu kā ar skalpeli ņemas pa skatītāju dvēselēm.
Ejot gadiem, Artūrs arvien skaidrāk atskārtis, cik liela ietekme bijusi viņa vecākiem. Kad nomirusi mamma, viņš vēl ilgu laiku jutis viņas smaržu. Skapī karājušās mammas drēbes, un Artūrs gluži vai fiziski jutis mātes klātbūtni caur viņas kleitu un mēteļu smaržām. Tagad aktieris spiests atzīt, ka arvien vairāk kļūst līdzīgs tēvam, par kuru gandrīz neko nezina. “Es viņu esmu redzējis tikai pāris reizes. Un vienā no tām mūsu pēdējām sarunām es pie viņa biju aizgājis ciemos, viņš sēdēja tādās zilās treniņbiksēs, maikā, plāniem matiņiem, viss nokasījies tāds, kā es... Un viņā bija tāda kā vīpsna par visu, tāds nedaudz cinisms. Un es esmu piefiksējis, ka tagad tieši tāpat sēžu mājās uz dīvāniņa tieši tādā pašā pozā. Un manī ir tas pats vecišķums, tāds kā ģeķīgums. Es to esmu ievērojis arī pie saviem draugiem, kuru tēvus es pazīstu – ka ar laiku vīrieši kļūst līdzīgi saviem tēviem,” stāsta Artūrs intervijā Rīgas Laikam. Un turpina: “Nav nozīmes, vai tu ar tēvu dzīvo kopā vai ne. Ja tev ar viņu saikne ir, tu vienalga to paņem – intuitīvi vai ģenētiski. Tu jau to esi paņēmis. Tēvam ir jābūt klāt, lai sievietei nebūtu jāaudzina bērni vienai pašai. Lai palīdzētu viņai tīri fiziski. Bet es nedomāju, ka viņš man būtu iedevis daudz vairāk, ja būtu bijis katru dienu ģimenē. Ar gadiem es aizvien vairāk saprotu, ka mums ir viens genofonds, un es tāpat jau zinu visu to, ko viņš man būtu varējis iemācīt. Es tāpat visu saprotu. Reiz atradu Voiničas grāmatu Dundurs ar tēva ierakstu. Izrādās, tāpēc man ir vārds Artūrs. Man piedzimstot, viņš ir uzdāvinājis šo grāmatu ar ierakstu pirmajā lapā: “Lai tev ir viņa sirds un dvēsele, bet ne viņa liktenis.” Un man viss par dzīvi ir skaidrs. Nu, ko vēl vairāk?”
Paziņas teic, ka Artūrā mīt dīvains salikums – gan haoss, gan pedantisms. Spēj būt gan pragmatisks, gan emocionāls. Pieprasa kvalitāti ne tikai no sevis, bet arī no kolēģiem. Necieš lišķību un melus. Brīnās un ir sašutis, ka Latvijā tik daudz tiek radītas un pārdotas falšas lietas.
Pats atzīst, ka reizēm rīkojas pat pārāk emocionāli. Ātri aizsvilstas un tikpat ātri atdziest. Reiz dusmās iekaustījis virtuves ķeblīti, bet pēc tam secinājis, ka nervozitāte – tā laikam ir profesijas blakne. Mēdz būt nepacietīgs un kaprīzs, necieš piespiedu bezdarbu un garu gaidīšanu, tas viņu izsit no sliedēm. Lielās noslogotības dēļ iemācījies atvēlēt laiku tikai sev. “Es māku necelt telefonu un izlikties, ka neesmu mājās. Reizēm ir ļoti veselīgi distancēties no visa, kas notiek.”
Artūram arī nepieciešams palaikam kaut kur izbraukt ārpus Latvijas, jo tikai tad viņš pa īstam sajūt, ka pieder pats sev. Līdzās ceļošanai ir arī citas intereses. Piemēram, viņš ir izteikts gardēdis. Skrastiņa dzīvē ēšanai ir rituāla nozīme, tāpēc bieži ēst gatavo pats. Jūtas ļoti apmierināts, kad viņa ledusskapis ir pilns ar paša marinētām sēnēm, sagatavotiem tomātiem želejā un savārītiem sīrupiem.
Kaut Skrastiņš ir dzīves mīlošs optimists, vairākās viņa intervijās pavīd nāves tēma. “Nāve ir daudz tuvāk, nekā mēs iedomājamies,” spriež Artūrs. Un neslēpj, ka šajā tēmā bijis ieķēries diezgan dziļi. Tā kā viņam piemītot hipohondrija, viņš jebkuru izmaiņu savā organismā hiperbolizē kā risku saslimt ar kaut ko neatgriezenisku. Intervijā Teātra Vēstnesim viņš stāsta: “Tēma dzīve – nāve kaut kādā mērā visu laiku ir ar mani, jo manā dzimtā savam tēvam un mātei es biju vienīgais bērns, tāpēc ir sajūta, ka man jābūt šīs dzimtas turpinātājam. Man ir radusies arī tāda kā atbildība pret to – mēģināt pastiept to dzīvi garāku, nekā maniem vecākiem tas izdevās, un turpināt dzimtu tieši pa manu līniju. Līdz ar to šī apziņa bīstami sāk konkurēt ar teātri... un es jūtu, ka sāku izvēlēties ģimeni. Man pat liekas, ka lielākā vērtība ģimenei parādās tieši tādā pirmsnāves posmā – tu zini, ka tev ir bērni, un tu vari aiziet mierīgi...”
Par nāvi eksistenciālā izpratnē viņš domājis tajos brīžos, kad manāmi nosignalizējusi paša veselība. Tad viņš skaidri apzinājies, ka agrāk vai vēlāk tas vienalga notiks. Tāpēc esot tik svarīgi domāt lielās kategorijās un runāt pēc būtības, jo jebkurš stāsts par jebkuru cilvēku ir gana sarežģīts. Tāpat vēlams iztikt bez didaktiskas moralizēšanas, jo visskaistākie stāsti kino, teātrī un literatūrā ir bez morāles.
Andris Bernāts, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Lita Krone/ LETA, publicitātes foto, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
