Ģirts Ķesteris: „Daudzi jautā par zvaigžņu slimību manā slimības vēsturē”

Es to objektīvi izvērtēt nevaru – galu galā uzdot šādus jautājumus pašam sev ir gana muļķīgi. Jo tādu īstu, normālu, veselīgu atbildi sagaidīt nav iespējams – kas ir tas, kas izraisa interesi par tevi. Vai tāpēc, ka esi vīrietis profesionālis, vai tāpēc, ka esi kā tāds spožs grabulis – pateicoties seriālam, galvenajām lomām, dzeltenajai presei...

Pēdējā laikā esmu dzirdējis tekstu, līdzīgu tam, ko saka ārsti: “Mēs viņu zaudējam.” Daži pietiekami autoritatīvi, gudri cilvēki man teikuši: “Ģirt, mēs sākam tevi zaudēt.”

Labs jautājums... Tie, kas var salīdzināt manu Valmieras teātra periodu, kad sāku strādāt par aktieri, ar to, kas es esmu šobrīd, man ir teikuši: “Es gaidīju no jums to, ko redzēju kaut kad – tad, senāk.”

Kad tev sāk izvirzīt kaut kādas diagnozes, ir jādomā. Var jau būt, ka arī man ir kaut kāda slimības vēsture, es jau nezinu! Man, piemēram, uzdoti daudzi jautājumi par zvaigžņu slimību manā slimības vēsturē.

Jā, esmu tam gājis cauri. Būtu liekulība neatzīt, ka jebkurš no mūsu profesijas pīlāriem – esošajiem vai tikai topošajiem – vēlas kļūt atpazīstams. Jo tā ir vieglāk – tā tu sev piešķir vismaz kādu nozīmi un jēgu.

Tagad atļaujos domāt, ka zvaigžņu slimība ir pārslimota. Atceros kādu stāstu par mācītāju, kurš aizbrauca uz Ameriku un kuram iedeva braukt ar jaunu BMW. Pat mācītāji priecājas par tādām mašīnām. Nenoliedzams komforts, kvalitāte... Maņu līmenī ir daudz foršu sajūtu, kad iekāp jaunā labas markas automašīnā. Bet šis pats mācītājs pēc tam sprediķī teica apmēram tā: tu pabrauc vienu dienu, otru – un pierodi pie tā visa. Un tad tu saki: nu un? Kaut kādas ērtības, kaut kāds statuss kļūst otršķirīgs jau nākamajā dienā pēc tam, kad tu sāc to lietot un apzinies. Tas zaudē jēgu un nozīmi.

Tāpat kā visiem. Kādu dienu tu pamosties kā zvaigzne, un tu gribi šo pirmreizējo sajūtu, šo apliecinājumu nepārtraukti. Tu vēlies tajā dzīvot. Mazāk sāc pievērst uzmanību apkārtējiem cilvēkiem. Un nevis tāpēc, ka esi uzpūtīgs, nevis tāpēc, ka zvaigžņu slimība atstājusi graujošu iedarbību uz tavu godkāri, pašapziņu vai arī esi kļuvis lielāks narciss – nē! Tev vienkārši nevienam citam vairs nav laika – jo tev ļoti daudz laika jāziedo sev.

Zināmā mērā mēs, aktieri, esam disponēti uz sevi. Trenējam sevi kā instrumentu – jo instruments jau esmu es pats. Gan domāšanā, gan ķermeņa apvalkā. Tas viss ir nepārtraukti jāspodrina.

Mēs, aktieri, esam ļoti egocentriski, bet tā ir šīs profesijas īpatnība. Taču zvaigžņu slimība – tas ir kaut kas cits. Tas ir tad, kad tu atraujies no visa un lidinies savā orbītā. Man tā bija.

Kad sākās – pamanījāt?

To neviens pats nefiksē.

Jūt! Tāpēc, ka tā ir slimība, tai ir sekas. Sekas ir ļoti depresīvs un ļoti nomācošs stāvoklis.

Vientulība?

Absolūta. Tu saproti, ka vairs nepiederi pie ļaužu grupas, kas ar tevi bijuši kopā ļoti ilgu laiku. Tu zaudē elementāru kontaktu. Visu laiku it kā ziedojies, dari pēc maksimālās programmas – it kā neviens neko nevar pārmest. Bet esi totāli viens un izmisis.

Vienkārši. Tevi izārstē. Tev sūta virsū visādus gļukus. Nu, ne jau šizofrēniskus, vienkārši sāk rasties lielas psiholoģiskas problēmas. Tiec izsists no jebkāda komforta un līdzsvara. No augšas sūta lielos atgādinājumus. Nu ne gluži aklo zarnu, bet citādas ligas, ar kurām tev jātiek galā. Un tad tu esi gatavs ziedot jebko – slavu, naudu – jebko, lai tikai tiktu ārā no šā panikas stāvokļa.

Es gāju pie psihoterapeita. Ne jau zvaigžņu slimības dēļ, bet – kas zina. Un vienā reizē viņš teica: “Tu esi perfekcionists. Tev patīk armija – tāpēc, ka tur visu var kontrolēt.” Šis perfekcionisms manī ir saglabājies. Citi to sauc par slavējamu, savukārt citiem tas krīt uz nerviem. Bet perfekcionistiem ir sarežģīti – tu visu laiku gribi būt līmenī.

Jā. Un tā ir tāda... atpestīšana. Iestājas atkal tāds nulles stāvoklis, kas ir ļoti labs. Tas vispār ir raksturīgs aktiera profesijai – jo vairāk uzkrāj savu pieredzi, jo vairāk tā traucē. Jo visu laiku tu tiec salīdzināts ar iepriekšējām lomām. Ir grūti radīt pārvērtības, kaut arī cenšos radīt atšķirīgus tipāžus, tēlus neierobežotā amplitūdā – no pilnīga kretīna līdz pilnīgam komiķim, ieskaitot, protams, neirastēniķus un visu pārējo. Spektrs ir gana spilgts.

Esmu bijis visur un viss – no Kaligulas līdz mazam, mīļam nūģim izrādē Ar vīru nav viegli. Un vienalga tu nespēj izvairīties no kaut kādas atkārtošanās. Un, jo vairāk tevi mazā valstī vēro, jo vairāk tu strādā, jo vairāk tevi sāk vērtēt pēc klišejiskā parauga. Tāpēc vienmēr mēģinu sākt no nulles pozīcijas – lai varētu būt kaut kas cits. Kaut kas jauns.

Lomas ar dzīvi es nejaucu – to esmu mācējis nodalīt. Ļoti normāli varu iet uz tirgu nopirkt kāpostus, absolūti neteatrāli. Bieži vien kaut ko murminu zem deguna – citi nevar saprast, visa labā aktiera dikcija pazudusi.

Te ir tikai viena recepte: nebēgt, neslēpties, bet tieši otrādi – iet pretī. Maija Doveika man nesen teica: “Ģirts un Leons nav viens un tas pats, bet jūs brīžam esat tik ļoti tuvi, ka tas nesagādā problēmas.”

Atpazīstamība nav nasta. Tā nekad nedrīkst būt traucējoša. Nekad. Nepatīk? Nu, tad nelien tādā profesijā, kur pēc tam tevi atpazīst! Vai nedarbojies tik ļoti pārredzamā medijā, kāda ir televīzija. Protams, ka tevi zināmā mērā uzskata par ģimenes locekli kantaina televizora formā. Tā tas ir, un ar to ir jābūt mierā. Ja cilvēks vēlas pateikties ar rokasspiedienu vai palūgt autogrāfu, man tas ir normāls prieka stāvoklis. Paldies par šodienas tikšanos – tā mēs iepazīstamies.

Ap jums virmo tāds... vēsā mīlētāja oreols. Tur nejūk dzīve un teātris?

Man patīk tas apzīmējums – vēsais mīlētājs. Tāds kaut kur sevī, netverams, neapmierināts pats ar sevi, ar otru pusīti, paškritisks... Vīru spēles tādā eksistenciālā līmenī. Vidējais aritmētiskais latviešu vīrietis.

Nu, tas ir vīrietis, kurš dzīvo kaut kādā pārejas periodā. Pietiekami daudz investējis sevī, pietiekami daudz investē tajā, ko dara, bet tik un tā nav laimīgs, visa par maz... Un obligātais minimums tomēr ir jāizdara, tā vai citādi līdz Kanāriju salām tomēr jāaizbrauc vai vismaz Ēģipte jāredz.

Vīrietim ir nepārtraukti jāsatraucas par daudz un dažādiem aspektiem – ieskaitot to, kāda nākamajā gadā būs nodokļu politika, vai dzīvosim eiro zonā vai nedzīvosim. Šī nestabilitātes izjūta, nespēja parūpēties ne tikai par savu ģimeni, bet arī par sava uzņēmuma darbiniekiem, nespēja dot viņiem sociālās garantijas un pietiekami normālu samaksu... Arī darba ņēmējam ir nespēja nodrošināt sev gana komfortablu stāvokli, ko sauc par spēju darboties.

Tā nav pārbaude ar kārdinājumiem un iespējām materiālajā pasaulē. Tas ir gana liels izmisums, nespējot konsekventi realizēt to, ko sauc par normālu dzīvesveidu, un vēl izpildīt tā sauktā Eiropas vīrieša minimumu.

Kas tad tas tāds?

Nu patiesībā tas pats – kaut kur jāaizbrauc, mazliet jāpaslēpo, par visu jāparūpējas...

Jebkurš vīrietis normālā aicinājuma līmenī vēlas devēja statusu – gan ģimenē, gan attiecībās: “Es varu. Un tev par to nav jārūpējas. Es. To. Varu. Tas ir mans lauciņš.” Tad, ja svaru kausi šajā aspektā līdzsvarojas, vīrietis nonāk nelielā kompleksā pats ar sevi.

Un ko tad viņš dara?

Vai nu meklē vainīgos, vai... vai vienkārši jūtas slikti. Un tad viņš sāk apšaubīt visu. Sevi, attiecības, savu darbu. Es ļoti labi jutos, filmējoties Krutaja volna – Krievijas mākslas filmā, kas uzņemtā Jaunā viļņa laikā – reālos apstākļos. Tur naudai nav vērtības, tai vispār nav nekādas nozīmes. Jo tās ir daudz. Tur ir cilvēki, kas spējuši par to parūpēties. Bet tā, protams, ir tāda Marsa filiāle. Nereāli apstākļi, kuros ilgi dzīvot nav iespējams.

Mums tomēr jārēķinās ar sešiem septiņiem no rīta, kad ceļamies, un desmitiem divpadsmitiem, kad ejam gulēt. Cita grafika nav. Ir tikai šīs 24 stundas, kurās es dzīvoju. Ja pieceļos un ir draņķīgi – tas jau ir zaudēts rīts. Ja arī, ejot gulēt, ir draņķīgi, tad zaudēta ir visa diena. Diennakts no tavas dzīves. Un tad kaut kas nav kārtībā.

Es te runāju par to stāvokli, kas ir caurmēra latviešu vīrietim. Es nesaku, ka viņš ir nabadziņš. Būšu tolerants, teikšu – viņš vienkārši ir apmaldījies. Mazliet. Spogulī skatīties bezjēdzīgi – redzi to pašu pliko galvu, mazliet vecāku, mazliet skumjāku sevi, varbūt reizēm priecīgāku... bet tas ir ierastais, nekas jauns. Jāmēģina no tā abstrahēties un jāmēģina saprast, ko tu gribi. Sajūtu līmenī – ko tu gribi?

Es uz to atbildēt nevaru. Ir kaut kādi mēģinājumi ārpus ierastā, ārpus mākslas pasaules. Veču spēlītes, kas jebkuram vecim nepieciešamas. Visu nosaka zelta likums: vīrietim ir jāļauj darboties. Pat tad, ja viņš negrib darboties, viņš vienalga grib sevi realizēt. Sievietes uzdevums – būt aiz kreisā pleca un dzīt vīrieti uz priekšu. Es nerunāju par glaimiem, bet par veselīgu vērtējumu, kad vīrietis un sieviete ir satikušies kā pāris. Šai vēlmei jābūt pamatā – ja viņi grib redzēt viens otru kopā. Ja vīrietim nav iespējas sevi realizēt, var sekot maniakālas reakcijas. Un viņš jau pats to nemaz neapzinās!

Sievietēm intervijās bieži jautā, vai viņas ir laimīgas. Vīriešiem nez kāpēc to nejautā.

Divdesmit piecu gadu vecumā laime ir citāda nekā četrdesmit gados. Sākot no četrdesmit gadiem, laimi sāk sniegt totāla ikdiena. Tas ir tas, par ko saka – jāiemācās mīlēt rutīnu. Jāiemācās mīlēt ikdienu tādā aspektā, ka tu ar savu mīļoto cilvēku un bērniem noskaties seriālu un tas nešķiet velti izšķiests laiks. Pēc tam tu vari atgriezties pie augstās literatūras. Piemēram, kāpēc vīrieši tik bieži gatavo?

Tās ir tās lielās un mazās skaistās muļķības, ar kurām mēs nodarbojamies. Ir pat tādi, kas ada! Tas nav tā, ka viņiem tas būtu akūti nepieciešams. Šādi mēs visi atgriežamies pie ģimeniskuma, un tas gan ir akūti nepieciešams.

Ģimeniskums – tas nozīmē, kas es varu nerikšot baltajā zirgā un neiekarot pasauli visu laiku. Es atgriežos pie sava seriāla, pie tējas, ko protu pagatavot vismaz trīs dažādos veidos, pie saviem salātiem... Pie ļoti ikdienišķām lietām. Man, piemēram, patīk tīrīt māju, es nezinu, kāpēc.

Nu, tu aizved viņu uz veikalu un saki: “Lūdzu, te ir tas plaukts...”

Un tā ir romantika?!

Romantikai ir daudz veidu. Galvenais, lai sieviete laimīga un tu kā mazs gailēns iekšēji piepūt spalvas un priecājies. Tas ir labi. Dari, ko tu gribi! Ja tu sagādā negaidīti romantisku brīdi sievietei un vēl jūties lepns un priecīgs par to – malacis! Par mēģinājumu vien paldies.

Ikdienā pie tā jādomā un jāstrādā nemitīgi. Neviens jau nepiedzimst par romantiķi – neatkarīgi no audzināšanas. Lai gan mans tēvs bija diezgan liels romantiķis. Kā viņš izturējās pret manu mammu – tas bija neaprakstāmi! Man vīrieša romantika bija norma un ikdiena, es to redzēju katru dienu. Bet vecāku sudrabkāzās man tik un tā šķita – tā nemēdz būt. Tēvs bija noīrējis Valmieras Sīmaņa baznīcu, sagatavojis sudraba rotas, spēlēja ērģeles – tas bija vesels kāzu rituāls.

Protams, viņš mēdza arī burkšķēt par visu ko un bija perfekcionists visā, ko darīja – taisīja ēst, tīrīja māju, kārtoja puķes... Viņš bija skaistā mīlētājs.

Manā brālī noteikti; cerams, arī manā dēlā. Nu, arī manī droši vien. Bet izpausmēs mēs esam atšķirīgi. Ja vajadzētu izpildīt testu, vai esi romantiķis vai nūģis, es droši vien vairāk vilktu uz nūģa pusi. Bet labi, ka vienmēr ir iespēja glābties. Kaut vai saņemties un izpildīt tos obligātos mājasdarbus.

Vai labāk dzīvē visu piedzīvot, nevis kļūt par leģendu?

Veidot savu memoriālu ir tikpat bezjēdzīgs process, kā domāt, ka pēc izrādes priekškars neaizvērsies. Aizvērsies! Ir svarīgi ieklausīties cilvēkos, kas tevi mīl. Dēls man reiz pateica: “Tēt, es tevi mīlu ar beznosacījumu mīlestību.” Kad viņš tā pasaka – bērni jau vispār zināmā vecumā par to nerunā –, tad kļūst viegli. Jo pēc tam – kāda tev starpība. Cits jautājums – augstākā tiesa pēc tam. Es skaidri apzinos, ka tur tas notiks – šķirošana un tevis izvērtēšana. Šeit tas nav būtiski.

Nu, re, tā ir veselīga diagnoze! No vienas puses tev saka: “Mēs tevi zaudējam.” No otras puses – varbūt tu tieši tagad sāc atgriezties.