Mamma - patvērums visa mūža garumā
Mamma mums katram tikai viena, un tāpēc īpaša. Katram bērnam liksies, ka viņa mamma ir pati, pati labākā, un es neesmu izņēmums. Es mīlu savu mammu, jo, darot ko pavisam parastu, viņa man ļauj justies īpašai un mīlētai.
Manu mammu sauc Gaida, un viņa ir tas cilvēks, pie kura varu vērsties, kad jūtos skumji, kad vajag padomu un kādu, kas uzklausa. Reizi pa reizei gadās, ka ir kaut kas uz sirsniņas un pat, ja tas nebūs nekas svarīgs, viņa vienmēr palīdzēs un nomierinās manu vēl tik daudz nepieredzējušo dvēselīti. Mana mamma ir vienīgais cilvēks, kas teiks patiesību, ļoti labi zinādama, ka tā būs sāpīga. Tikai mamma spēs paraudzīties uz dzīvi manām acīm. Ja tā nebūtu, vai viņa ar mani bērnībā celtu smilšu pilis Jūrmalā visas dienas garumā, vai pateiktu, ka tur, tumsā, neviena nav?
Man pieaugot nekas jau diži nav mainījies. Tikai raizes kļuvušas lielākas un pasaule nedaudz neskaidrāka, bet mamma joprojām ir tepat, man blakus, lai ielaistu gaismu manā dzīves ceļā, kad tas nepieciešams. Viņa paturēs man rociņu, kad baidīšos dzīves augstuma. Māmiņa dzirdēs, kad klusiņām šņukstu spilvenā un palīdzēs man piecelties pēc kāda smagāka dzīves kritiena. Mamma ir man līdzās pat, ja nav man blakus. Sirdī un domās viņa vienmēr ir ar mani. Mamma priecājas un bēdājas līdz ar mani. Viņa nepārstāj man sniegt mīlestību pat tad, ja esmu neciešama, un mamma ir vienīgā, kas to dara.
Lai gan reizēm man šķiet, ka mamma grib, lai visu daru tā kā viņa, kā arī būtu pareizāk, mamma man ļauj brīvību. Viņa ļauj man pašai pieļaut kļūdas un no tām mācīties. Mamma ļauj man būt oriģinālai, ļauj man pašai izvēlēties savu dzīves ceļu. Taču lai vai, kur mani dzīves ceļi aizvestu, es zinu, ka vienmēr varēšu atgriezties mājās pie mammas, kura atvērs man visas dzīves durvis, bet nekad negrūdīs pa tām iekšā. Viņa ļaus man izvēlēties, vai pārkāpt slieksnim vai palikt šajā pusē.
Nekad man nepietiks vārdu, lai pateiktu viņai Paldies. Varētu, katru minūti, katru sekundi pateikties, bet ar to nebūtu gana. Visvairāk mammai paldies gribu teikt par to, ka viņa ir izturējusi neizturamo un to vēl joprojām turpina darīt, ka ar smaidu paveic neiespējamo. Paldies, ka ar vislielāko interesi klausās, kad stāstu par vistrakākajām lietām. Milzīgs paldies, ka tika galā ar mani, kad bija man tas trakais pusaudžu vecums, un visi man riebās. Paldies, ka ir blakus, kad vajag draudzeni, palīgu, plecu uz kura izraudāties. Paldies, ka, kad biju maza, pastaigājās ar mani lietusgāzē un nopurināja sniegu no biksēm. Laiks iet uz priekšu un nevienu negaida tāpēc, manuprāt, katra diena mammai jāpadara īpaša. Pietiek ar nelielu paldies, lai viņas sejā iezagtos neviltots smaids. Mēs abas paliekam vecākas ar katru dienu, bet mammu es mīlēšu vienmēr. Katra diena mūs padara vienu otrai tuvāku.
Mamma man sniedz mīlestību, kas ir sātīgāka par rupjmaizes šķēli, izturīgāka par tēraudu un līdzīga gaisam - tik ierasta, ka tu to pat nemani. Visas mazās lietiņas un atmiņas, kas man saistās ar manu mammīti, es ņemšu sev līdz, lai vai kur mani aizpūstu dzīves bargie vēji. Nav nozīmes, vai otrpus okeānam, tepat Latvijā vai citviet uz zemeslodes. Draugi nāks un ies, bet mamma man paliks un tas ir iemesls, kāpēc viņa ir man vissvarīgākā persona dzīvē.
Kad man pašai būs bērni, es vēlos, lai būtu viņiem tikpat laba mamma, kāda ir manējā. Man nesaprotamā veidā viņai pietiek laika man un, lai gan viņas dzīve ir notikumies piesātināta, tajā vienmēr atradīsies vieta man - mazai meitenei, kas vēl aizvien, reizi pa reizei, ir gatava visu dienu celt smilšu pilis jūras malā un pastaigāties lietusgāzē. Mamma man iemācīja priecāties par to, ka dzīvoju, un par to es viņai mūžam būšu pateicīga.
