Mammai ir pašai sava pasaka par Ābolu maisu - dēlēni četri un meitiņa peciņa
Vai atradīsies kāds, kuram mute spēs izteikt vārdus, ka viņa mamma nav vislabākā? Lai kāda viņa arī būtu, viņa ir vislabākā, jo tieši viņa ziedojās, lai laistu pasaulē savu bērnu!
Mana mamma savu jauno statusu - māmiņa - ieguva vēl pavisam jauna būdama – 19 gadu vecumā. Viņai piedzima viens varens dēlēns, vārdā Intars. Liktenis bij’ iegrozījies tā, ka Intara tētis nevarēja būt kopā šai ģimenē. Taču mamma nelūza, pagāja laiks un viņas sirdī siltumu ielaida baltkrievu zilacainais tumšmatis. Neilgi pēc kāzu svinēšanas pasaules dienas gaismu ieraudzīt ierados es - Marina. Tieši tai laikā vecāki jau bija iekārtojušies jaunajā mājā, kurā saimniekot sāka mana mamma un tēta mamma. Viņu mīlestība pret bērniem lika sevi manīt - un pēc 2 gadiem mūsu ģimenei pievienojās brālītis Ruslans - rudmatis ar zilajām ačtelēm. Vēl pēc pāris gadiņiem ieradās Oļegs, kura matiņi līdzinājās baltam, maigam kamoliņam! Ar to mammai ar tēti bija par maz. Viņiem dikti gribējās puišeļu bariņam pievienot kādu mazu princesīti. Taču, visu centienu rezultātā, piedzima ražens jauneklis ar patiesi skanīgo latviešu vārdu - Dainis! Tā, lūk, mammai bija pašai sava pasaka par Ābolu maisu, kur zaķīšu ģimenei bija dēlēni četri un meitiņa peciņa!
Visu šo laiku, kamēr mēs, mazie rakari, augām un kūleņojām pa laukiem un pļavām, mamma nenogurdama gāja strādāt uz fermu, uzturēja saimniecību ar lopiņiem. Tētis strādāja par šoferi un mājās vienmēr bija ļoti vēlu. Pa dienu, kamēr mamma pa fermu, es ar brāļiem mājās gāzu podus. Sadarījām dažnedažādus podus, kāvāmies un ārdījāmies. Pārnākdama mājās, viņa dusmojās, bet redzēdama, ka tam tāpat nav ne gala, ne malas, pagriezās un turpināja darīt savus darbus.
Iedomājoties mammu, mana sirds, šķiet, kļūst tik pilna un mīlestības bagāta. Jo viņa ir tā, kas tikai dara, dara un dara, neprasot pretī it ne ko. Bērnībā dikti dusmojos uz viņu, kad viņa mūs visus piecus lamāja un runāja dusmīgi! Taču tikai tagad, pēc daudziem gadiem, kad pati esmu mamma diviem delveriem - meitai un dēlam, es saprotu, ka visas dusmošanās nebija aiz ļaunuma! Tās bija aiz liela noguruma un arī mīlestības, jo gribas pasargāt savu bērnu uz katra soļa, taču vai bērni ieklausās? It ne maz! Jo viņi bailes nepazīst. Nepazīst sirdssāpes un pārdzīvojumus, par savu lolojumu, par to, kā dēļ dzīvo un kam dzīvo. Arī es saviem bērniem tagad pamācu, ka ikviens vārds, ko pasaku - nav aiz ļaunuma, šie vārdi ir aiz mīlestības. Un manus vārdus varēs saprast tikai tad, kad viņi paši kļūs par vecākiem.
Ir jāspēj izdzīvot neizdzīvoto un izbaudīt neizbaudīto!
P.S. LAI MĒS – MAMMAS - SAVIEM BĒRNIEM VIENMĒR ESAM – MAMMAS AR LIELO BURTU M!
Ar patiesu cieņu - Lailas Kanonovičas meita Marina Apaļā, konkursa „Mana mīļā māmiņa dalībniece” / Foto: no privātā arhīva
