"Nav nejaušas nāves" - Lienes Pētersones misija ir palīdzēt cilvēkiem viegli un mierīgi nomirt
"Es mīlu cilvēkus, es mīlu un cienu viņu izvēli pieredzēt. Man tuvas ne tikai pārdomas par nāvi, bet arī sarunas par ceļu uz apgaismību – iedvesmojot, ceļot, smejoties, reizēm vienkārši esot blakus. Tas nav viegli, bet tas var būt viegli," saka Liene.
Cita pasaule

"Nav nejaušas nāves" - Lienes Pētersones misija ir palīdzēt cilvēkiem viegli un mierīgi nomirt

Jauns.lv

Tam, ar ko nodarbojas Liene Pētersone, profesiju klasifikatorā nosaukumu meklēt velti, taču pašu ļaudis viņu iemanījušies sameklēt. Biežāk tagad, veļu laikā. Sapņu pārcēlājs, pārejas pavadonis, aiziešanas gids – tā savu spēju būt līdzās dvēselei, kas pāriet robežu no ierastās piecu maņu izzinātās laiktelpas uz Lielo Nezināmo, uzlūko viņa pati.

"Nav nejaušas nāves" - Lienes Pētersones misija ir...

Mūsdienu cilvēks iestrēgst prātā

Mūsdienu cilvēks iestrēgst prātā

Ar visiem, pilnīgi visiem notiks nāve. Tava nāves un dzīves kopsakarību uztvere tagad ir citāda. Kas īsti ir tas, ko tu esi sapratusi? Kas būtu jāuzzina un jāsaprot citiem?

– Svarīgākā ir no šūnu atmiņas izceltā zināšana – nāve ir dabisks process, no kura nav jābaidās, būtībā tā ir ilūzija. Jo ķermenis izirst, lai gars var atpūsties. Tas pat neizirst, bet dodas reģenerēties – atjaunoties, atdzimt. Tas, kas beidz savu eksistenci, ir prāts, un tas rada mūsos baiļu sajūtu. Ķermeņa intelekts, kurā ir sakopota visa informācija par fizisko būtni, asinslīniju, pieredzēm, paliek aktīva arī nemateriālajā, tas ir, enerģētiskajā, plānā. Un visa šī informācija atkal saplūst kopā, dvēselei inkarnējoties – dzimstot. Taču mūsdienu cilvēks ir iestrēdzis prātā – zināšanās, ko viņš uzskata par absolūtām un negrozāmām, pareizām. Tāpēc cilvēki mirst aizvien lielākā panikā: es taču nepaguvu, esmu kļūdījies, esmu cietis. Fiziskais ķermenis beidz funkcionēt, taču prāta veidotās vibrācijas ir tik cietas, ka vēl ilgi saglabājas arī nemateriālajā plānā. Jo aiziešanas brīdī vairāk sāpju, šaubu, raižu, neapmierinātības, baiļu un paššaustīšanās, jo lielāka iespējamība, ka dvēselei būs grūtāk aizkļūt līdz kristālisko enerģiju dimensijām, kur tai mājas. Ne tikai vienai, bet daudzām dvēselēm. Nekur īsti neiederīgas, tās blīvējas visriņķī dzīvo teritorijai, veidojot cietu, grūti caurtiekamu slāni, ko pieņemts saukt par tuvajām zemēm.

– Tas, ka tuvās zemes kļūst aizvien apdzīvotākas, atstāj lielu iespaidu uz mums, šeit. Dvēsele nevar atrasties ķermenī visu laiku. Ejot gulēt, atpūšas ne tik daudz augums kā dvēsele, jo citādi tai ir grūti tikt līdzi aizvien pieaugošajai informācijas plūsmai, kas nepārtraukti paplašina apziņu. Lai būtu jauda apjēgt, uztvert un radīt, dvēsele miegā pamet ķermeni un, paliekot smalkā sasaistē, dodas atjaunoties. Ja tuvo zemju pieblīvējuma dēļ šie ceļojumi tiek kavēti, dzīvot kļūst aizvien grūtāk. Cilvēks, kurš aiziet gulēt norūpējies un neapmierināts un tāds arī pamostas jaunajai dienai, kļūst atvērts vēzim, veģetatīvajai distonijai vai izdegšanas sindromam. Un, galvenais, izdara vienu no svarīgākajām dzīves izvēlēm – izraugās aiziešanu smagā nāvē.

Kāpēc tas tik svarīgi?
– Aizejot no dzīves nemierīgi – sāpēs, nožēlā, rūgtumā –, cilvēks ar prātu pārāk ilgi paliek iestrēdzis tepat, tuvajās zemēs, un bieži tālāk nemaz netiek. Tas nozīmē, ka viņš ļoti ātri var atnākt atpakaļ, bet precīzi tāds, kā aizgājis, jo ielec tajās pašās problēmās, aizvainojumos, sirdssāpēs un pat asinslīnijā. Turpretī pēc mierpilnas aiziešanas, visus dzīves laikā sastrādātos enerģētiskos sabiezējumus bez aizvainojumiem un sāpēm atlaižot, ir milzīgs potenciāls nākamajā pārdzimšanā būt viedākam, spējīgākam vairāk rīkoties saskaņā ar savu patieso es.

Nākamā lapa: Tuvās zemes un kristāliskā vide