Šajā skolā neliek atzīmes, raksta ar tinti, un visi spēlē flautu

“Skolā nevajag ieviest tikai mākslīgi mācībām izveidotu spēli, kaut kādu niekošanos. Turpretī ienest tajā patiesi dzīves pilno – tas ir mūsu uzdevums,” rakstīja austriešu zinātnieks un filozofs Rūdolfs Šteiners. Valdorfa pedagoģijas pamatā ir viņa idejas un pasaules skatījums, ko viņš nodēvēja par antroposofiju. Viņš apzinājās, ka pastāvošajā izglītības sistēmā bērniem tiek mācīti neizprotami abstrakti jēdzieni, bet nevienam nerūp, vai un kā tiek iekustināta viņu griba un interese.

Pirmdienas rītu Ādažu Brīvās Valdorfa skolas zālē, kurā sapulcējušies 1.–3. klases skolēni un viņu audzinātāji, ieskandina Friča Bārdas dzeja:

Es tavā svētā mīlā

kā sēkla zemē krītu

un dīgstu pretī gaismai

ar katru jaunu rītu.

Tūlīt arī sākas daudzbalsīgs un krāšņs dziedājums. Katra klases audzinātāja pavēsta, kurš šajā nedēļā svin vārda vai dzimšanas dienu. Kad tas noskaidrots, pārējie gaviļniekus sveic ar vēl vienu dziesmu.

Pirmā stunda klasē sākas ar atmiņām par aizvadīto nedēļas nogali. Katru lūdz pastāstīt par piedzīvoto, izjusto brīvdienās. Daži savu vēstījumu ietver tikai pāris teikumos, citi stāsta gari un plaši, izvēršot un aprakstot konkrētas detaļas. Jūtams, ka skolēnu spējas veidot stāstījumu atšķiras un klausīšanās citos ir labs veids, kā tās vingrināt. Skolotāja uzdod dažus papildu jautājumus tiem, kas izteikušies ļoti īsi, taču, ja bērns neko daudz stāstīt nevēlas, to ņem vērā. Nekas netiek uzspiests. Ar laiku skolēni atveras paši. Līdzko noslēdzas pēdējais vēstījums par brīvdienām, sākas trīsbalsīgs dziedājums. 3. klases skolēni dzied aizrautīgi, neviens nežāvājas un negarlaikojas.

Pirmās dziesmas izskaņā katrs no koša, krāsaina, paša adīta futrāļa izņem flautu. Ieklausoties skolotājas flautas dotajā tonī, bērni viņai seko. Pēc tam skolēni sadalās divās grupās – vieni dzied, otri spēlē. Ko kurš darīs, izvēlas paši. Pēc spēles katram jāiztīra flauta, un tad var sākties dzejas lasījums. Sākumā dzeju pavada plaukstu sitieni, pēc tam – arī kāju.

Pēc ritmiskās dziedāšanas un spēlēšanas visi kopā lasa Valda stāstu Staburaga bērni par Janča un Marča piedzīvojumiem. Sadalīti mazākās grupās, bērni lasa galveno varoņu sacīto vai iejūtas teicēja lomā. Lasot noturēt uzmanību ir daudz grūtāk, un tas manāms brīdī, kad kāds tiek lūgts individuāli lasīt, bet nevar atrast attiecīgo vietu grāmatā. Skolotāja detalizēti izskaidro stāstā minētos senvārdus un jēdzienus, piemēram, baļķu pludināšanu. Daudzi pirmo reizi uzzina, kas ir hidroelektrostacijas. Tā pirmdienas rītā noslēdzas 120 minūšu garā cikla stunda.

Dzīve un daba ritmā

    Valdorfa pedagoģijas būtiska sastāvdaļa ir cieņa un mīlestība pret dabu, tās ritumu. Cilvēks nav atrauts no kopējā laika tecējuma, un mācību process ir veidots, ņemot to vērā. Mēnesi ilgst periods, kad katru rītu galvenajā cikla stundā bērni apgūst tikai vienu mācību priekšmetu. Šajā laikā skolēni iedziļinās mācību vielas saturā, kā arī patstāvīgi pēta un veido dažādus projektus. Pēc mēneša galvenā tēma tiek atstāta un aizmirsta, bet pēc kāda laika pie tās atkal atgriežas.

“Līdzīgi mēs dzīvojam dienas un nakts ritmu.

Ieelpa un izelpa

    Stundas skolā sakārtotas atbilstoši ieelpas un izelpas principam. Ieelpa – uzmanības koncentrēšana, izelpa – atslābums. “Rīta cēlienā koncentrēt uzmanību ir vieglāk, tad vairāk jādarbojas galvai – prātam, bet pēcpusdienā – rokām un kājām: rokdarbos, sportā, peldēšanā vai eiritmijā. Bet visam ir jābūt mākslinieciski, tēlaini tveramam, lai arī sirds un jūtas tiktu uzrunātas,” stāsta pedagoģe.

Trīsdaļīgums – ritmiskā, mācāmā un stāstāmā daļa – ietverts arī pārējās 40 minūšu nodarbībās, kas seko galvenajai cikla stundai. Nozīmīga vieta ir eiritmijai.

“Eiritmija no grieķu eurhythmia – skaistie ritmi. Tā ir kustību māksla, kas runas un mūzikas skaņu rāda kustībā. Pedagoģijā eiritmija strādā ar dzejas un mūzikas ritmiem, ģeometriskām formām telpā, skaņu augstumiem, intervāliem,” stāsta Aija Rancāne, kas eiritmiju studējusi Anglijā, Kemphila Eiritmijas skolā.

    Flautas skolā spēlē jau no 1. klases. Tādējādi bērni mācās pieskaņoties cits citam. Tas ir arī īpašs instruments, kas bērnus modina darbam. Mācāmajā daļā skolēni apgūst pamata priekšmetu, stāstāmajā – veido prasmi izteikties, paust viedokli, pārrunājot iepriekšējā dienā stāstīto un klausoties jaunu stāstu.

“Stāsti katrā vecumposmā ir citi, saistīti ar bērna attīstībai nepieciešamajām kvalitātēm, piemēram, fabulas par dzīvniekiem vai leģendas par svētajiem – 2.  klasē, ievērojamu cilvēku biogrāfijas – 8., 9. klasē. Apgūstot svešvalodu, pirmajās klasēs nekas netiek tulkots, bet gan daudz dziedāts un runāts šajā valodā. Tāpat kā apgūstot mātes valodu, arī svešvalodā ir jāiedzīvojas. Tā ir jādzird un jāatdarina. Gramatika sākotnēji vispār netiek mācīta, tikai 3. klasē sāk rakstīt svešvalodā,” klāsta Aija Rancāne.

Valdorfa pedagoģija akcentē, cik būtiska ir harmoniska attīstība. Tieši tāpēc katram skolēnam jāanalizē paveiktais, sava rīcība. Jāatbild uz jautājumu, kā pats vērtē izdarīto, vai sasniedzis labāko, ko varējis. Šādi rīkojoties, rodas apziņa par savām spējām un to, kas papildus jāvingrina, jo mērķis ir nevis iemācīt, bet gan radīt interesi mācīties.

“Ja neesi par to dzejojis, dziedājis, gleznojis, zīmējis, veidojis, tad neesi to pieredzējis. Ja mācību temats nav skāris jūtas, tas cilvēkā neiesakņojas, bet gan viegli un nemanāmi aizslīd garām kā tukšs jēdziens, jo personīgi neko nav nozīmējis. Valdorfa pedagoģijā ikviena tēma jāpiedzīvo caur sevi. Izmantojot anatomijas stundās aplūkoto, mākslas stundās skolēni no māla veido cilvēka kaulus un iekšējos orgānus. Ja ar savām rokām neesi veidojis, bet tikai apskatījis attēlos, iespēja aizmirst ir daudz lielāka, jo tēls ir pavisam plakans. Kad veido pats, tas prasa novērošanas spējas, iedziļināšanos, patiesu izpratni. Piemēram, sajūti, ka viena kaula puse ir noapaļota, otra – asāka. Ja kaut reizi esi uzzīmējis kļavu vai liepu, tad izproti, kāds ir lapotnes veidols, kādas atšķirības,” stāsta Aija Rancāne.

2. klasē bērni iesēj graudus, lai 3. klases rudenī novāktu labības vārpas, izpētītu un iepazītu rudzus, miežus, auzas, kviešus. Bērnam svarīgi saprast, ka nekas nenotiek pats no sevis. “Bijām Pastariņa muzejā, skolēni paši mala ar rokas dzirnavām, apskatījām Rideļu dzirnavas. Izpētījuši grauda ceļu līdz miltiem, cepām maizīti,” atceras pedagoģe. Piemēram, Valdorfa bērnudārza audzēkņi maizi cep reizi nedēļā, jo tā bērnam ir ļoti svarīga maņas un taustes pieredze.

Pieredzēt, pētīt, izzināt – iespēja darboties pašam atstāj pēdas izjūtās, kas savukārt rada pārdomas, interesi, viedokli. Iespēja piedzīvot, pašam jūtoties kā pētniekam, nerada apnikumu un garlaicību, bet gan patiesu aizrautību.

    Formu zīmēšana ir priekšmets, kāda vispārizglītojošajās skolās nemaz nav. 1. klasē bērni ar kantainiem vaska krītiņiem mācās zīmēt formas. “Tas sagatavo gan burtu rakstībai, gan zīmēšanai, gan ģeometrisko formu izpratnei. Bērns apzinās, ka visu formu pamatā ir taisna un liekta līnija. No formu zīmēšanas attīstās brīvās rokas ģeometrija 5. klasē un vēlāk jau ģeometrija ar mērinstrumentiem – 6. klasē, līdz pat rasēšanai un projektīvai ģeometrijai vidusskolā,” šīs nodarbes svarīgumu akcentē pedagoģe.

Lai cilvēks veidotos patstāvīgs, lai viņam būtu pašam savs pamats zem kājām, Valdorfa skolā nav līniju burtnīcu. Skolēni mācās rakstīt bez kādas papildu, ārējas palīdzības. Viņi paši apgūst spēju noturēt iekšējo līdzsvaru – rakstīt taisni, glīti, starp rindām atstājot vienāda lieluma atstarpes.

Turklāt bērni raksta ar tintes pildspalvām, lai rokraksts veidotos glīts. Tā kā tinte smērējas, jāraksta īpaši apzinīgi un pārdomāti. Šāda rakstība attīsta arī pacietību – vienu no svarīgākajām rakstura īpašībām.

Uz jautājumu, vai tad, ja klasē kādu apvaino, skolotājam jāiejaucas, skolotāja atbild apstiprinoši, taču uzsver, ka ne vienmēr tas jādara skaļi, citiem dzirdot, bet ir reizes, kad jāreaģē ļoti ātri vai jārunā ar visu klasi.

Konfliktus bieži izdodoties atrisināt ar stāstu, kas slēpj kādu morāli: “Divas klases meitenes regulāri ķīvējās par vietu autobusā, līdz, kādu reizi cīkstoties, noplēsa aizkarus. Tad jau sūdzējās autobusa šoferis. Klasei stāstīju par diviem kazlēniem. Katrs devās pāri tiltam no savas puses, un neviens nevēlējās otru palaist garām. Iznākumā abi iegāzās ūdenī. Tiltam pāri nebija ticis neviens. Ar to arī pietika. Galvenie varoņi ļoti labi stāstā pazina sevi, un arī klasei bija skaidrs, par ko runāju. Meitenes turpmāk centās izvairīties no tādas situācijas.”

Aija Rancāne domā, ka ikviens cilvēks tiecas kļūt labāks. Arī bērni. Tieši tāpēc bērnos jāatbalsta pozitīvais un jādod iespēja to izpaust. Patiesībā skolēniem vienmēr nemaz nav jāstāsta, ka rīkojušies slikti, viņi tāpat to ļoti labi apzinās.

Sacensība ar sevi

Valdorfa pedagoģijā nav klasiskas desmit ballu vērtēšanas sistēmas, jo atzīme ir ārējs stimuls, tā ir salīdzināšana, mērīšana, bet cilvēka brīvā griba darboties tiek apslāpēta, vai arī viņš kļūst atkarīgs no ārēja vērtējuma. Skolotājs veido individuālus aprakstus par katra skolēna spējām.

“Ir svarīgi sacenties pašam ar sevi, pārvarēt savas vājības un pilnveidoties, rast pašvērtējumu, jēgu savā darbībā. No vispārizglītojošās skolas atnākusi meitene nevarēja pierast pie tā, ka šeit nav vērtējuma, un prasīja: “Uz cik es zinu? Vai esmu labākā?” Un tad es vaicāju: “Kā tev pašai šķiet, kā esi uzrakstījusi, vai tev šķiet, ka varētu labāk? Ko tu gribētu mainīt, ja vēlreiz rakstītu šo darbu, ko darītu citādi, kāpēc?” Ja esam godīgi, dziļi iekšēji katrs zinām, kā esam izdarījuši,” uzsver pedagoģe.

Sapņi un patiesā dzīve

Mācību procesā skolēniem jāmeklē materiāli populārzinātniskajā literatūrā, daiļliteratūrā, internetā un jāveido savi projekti, stāsti, redzējums. Piemēram, 3. klases skolēni mājbūvniecības ciklā veido katrs savu mājas maketu.

“Rakstot par savu sapņu māju, viņu fantāzijai nebija robežu – māja, kas lido gaisā, māja ar daudziem liftiem, māja kokos, tuksneša oāzē. Kad bērni klasē uzzīmēja klases plānu un saņēma uzdevumu uzzīmēt savas istabas plānu, tad arī saprata, ka tas nepavisam nav tik vienkārši – uzzīmēt precīzas robežas, ieplānot logu, durvju vietas. Viņu sapņi kļuva piezemētāki. Tie saskārās ar realitāti. Mēs izpētījām, kā būvē mājas. No pamatiem līdz jumtam. Bērni aptvēra, cik nopietns ir šis darbs, no kādiem materiāliem tās var būvēt, kāda loma ir apkārtnē pieejamiem materiāliem. Tad bērni sāka būvēt savus māju maketus,” stāsta Aija Rancāne. Skola iemāca arī apjaust, cik daudz no fantāzijas iespējams ienest patiesajā, īstajā dzīvē.

Valdorfa pedagoģijā eksaktos priekšmetus – ķīmiju un fiziku – sāk mācīt agrāk nekā vispārizglītojošajās skolās – jau no 6. klases. Un tos sāk apgūt ar dažādiem eksperimentiem. Sākotnēji ir svarīgi pieredzēt, darboties līdzi, lai skolēns justos kā pētnieks un atklājējs.

Valdorfa pedagoģijā netiek izmantotas tradicionālās mācību grāmatas, bet gan pašu pedagogu izveidotās. Arī skolēniem jāveido sava mācību grāmata – burtnīca.

Skolā patur prātā, ka bērnam jāiedzīvojas cilvēku pasaulē, zemes dzīvē. “Tas, lai gars maigi un harmoniski iedzīvotos ķermenī, lielā mērā atkarīgs no tā, ko bērniem piedāvājam piedzīvot, pieredzēt, ko un kā mācām. Bērns nav pieaudzis cilvēks, bet viņš labprāt grib ieaugt pieaugušo pasaulē. Tas, kā viņš ieaugs, būs atkarīgs no apkārtējiem. Bērni negaida no pieaugušā čomiskas attiecības, bet gan paraugu,” tāda ir Aijas Rancānes pārliecība.

Skolotāju uztrauc, ka mūsdienās skolēni un visa sabiedrība aizvien vairāk attālinās no dabas un patiesās dzīves: “Ērti ir pieņemt lēmumus, neizejot no sava kabineta, bet ieejot virtuālajā realitātē un pieņemot to par atskaites punktu. Pretī ir skaitļi vai attēli, nevis reāli cilvēki, zeme. Neviena tehnoloģija nedod un nerada neko dzīvu.”

Bērniem šķiet, ka piens nāk no piena pakām veikalā, dažiem govis eksistē tikai grāmatās un filmās. Lai viņiem ļautu piedzīvot patiesu un īstu dzīvi, lai būtu iespēja mācīties atbildību, ir krietni jānopūlas. Ir jāzvana, lai sarunātu cilvēkus, kas klasi uzņemtu lauku sētā. Un nevis kā ekskursantus, bet kā palīgus, lai bērni paši varētu pamēģināt dažādus lauku darbus.

“Zvanu un lūdzu, vai mēs varētu piedalīties rudens talkā – palīdzēt novākt ābolu ražu. Saņemu atbildi: bērni ābolus nesaliks kastēs tik labi, cik nepieciešams. Kādam viņu darītais būs jālabo, no tā cietīs bizness. Pedagoģijai jāpalīdz bērnam iedzīvoties zemes un cilvēku dzīvē. Un te ir tas lielais jautājums, kas ir tā zemes un cilvēku dzīve, kas bērnus sagaida," aizdomājas Aija Rancāne.

Uzticība skolai

Visā pasaulē aizvien vairāk pieaug interese par Valdorfa pedagoģiju. Arī Latvijā. Vecāku interese sūtīt bērnus šajā skolā ir tik liela, ka sāk trūkt telpu. Pašvaldības uzturētā skola Rīgā saskaras ar birokrātisko slogu, privātskola Ādažos – ar vecāku kaprīzēm.

“Rīgā skolas pedagogiem jāiztur papīru gūzma, jāpamato un jāapraksta stundā notiekošais, jo kontrolējams ir tikai tas, kas ir uzrakstīts, bet privātajā skolā jāiztur vecāku spiediens. Prasības var būt dažādas. Tas ir normāli. Jautājums ir par uzticēšanos,” secina pedagoģe.

Uzticība nāk līdz ar labu darbu un tā rezultātiem. Valdorfa skolai tādi ir. “Daudzi skolēni, kuri vispārizglītojošajās skolās uzskatīti par neveiksminiekiem un nesekmīgajiem, šeit ir mainījušies un sekmīgi pabeiguši skolu. Absolventiem nav tādu problēmu, ka viņus nekas neinteresē un viņi nezina, ko iesākt ar savu dzīvi. Drīzāk viņiem ir tik daudz interešu, ka grūti izšķirties, kuru ceļu iet – eksakto vai humanitāro,” atzīst Aija Rancāne.

Valdorfa skolās nav klasiskās hierarhijas un direktora, taču ir skolotāju kolēģija. To veido skolotāji, kuri katru nedēļu tiekas un runā par problēmām, studē pedagoģiskas idejas, kopā pieņem lēmumus.

    Tomēr, saka Aija Rancāne, uz zemes ideālu realizēt nav viegli: “Es daudz ko varu nevarēt, man var nesanākt, bet ir svarīga griba, impulss, kas nāk no cilvēka, kurš atkal un atkal mēģina, pieredz. Es mācos tieši tāpat kā mani skolēni. Šajā ziņā mēs esam vienādi. Mēs mēģinām. Balstoties uz pašas pieredzi, varu gādāt iespēju viņiem gūt līdzīgu, bet savu pieredzi.”