Dzīvesbiedra draugs "sēž mums uz kakla"

"Sveikas, meitenes vai arī puiši! Stāsts sākās ar to, ka pirms kāda gada mēs ar draugu pārvācāmies dzīvot uz ārzemēm (nav svarīgi, kurā valstī), abi veiksmīgi iekārtojāmies darbā, sākām īrēt paši savu dzīvoklīti. Viss bija labi un jauki, līdz brīdim, kad pie mums no Latvijas ieradās sens drauga paziņa, kurš lūdza, lai izmitina viņu, kamēr viņš iekārtosies darbā, kas jau it kā esot sarunāts, atliek tikai nokārtot papīra lietas un atrast, kur dzīvot.

Draugs pirms tam lūdza manu piekrišanu, es, protams, ar lielāko prieku vēlējos izpalīdzēt cilvēkam. Noruna bija tāda, ka cilvēks paliks pie mums 2 nedēļas, līdz viss tiks nokārtots. Bet nu jau ir pagājuši 3 mēneši, kopš viņš turpina pie mums dzīvot. Turklāt viņš darbu ir atradis, tikai nepelnot tik pietiekami, lai varētu atrast sev atsevišķi dzīvesvietu. Pats trakākais ir tas, ka manam draugam nav nekādu iebildumu, ka viņš pie mums dzīvo jau tik ilgi! Kad jautāju mīļotajam, cik tas ilgi vēl turpināsies, viņš atbild, ļauj taču cilvēkam paciemoties, mums sākumā arī negāja viegli.

Viss jau būtu labi, ja vien šis ciemiņš, kurš aizciemojies manā uztverē pārāk ilgi, kaut ko sagādātu arī mājās ēdamu vai kādreiz palīdzētu mājas darbos, nemaz neprasot nekādu maksu par dzīvošanu. Manā uztverē, viņš nekaunīgi izmanto mana mīļotā labvēlību un labprāt dzīvos te vēl pāris mēnešus. Es jūtu, ka šī ''ciemošanās'' izskatās jau pēc pamatīgas dzīvošanas uz kakla. Retu reizi šis ''draugs'' iegriežas veikalā, lai nopirktu maizi, ko pats ēd, labākajā gadījumā nopērk manējam aliņus, ko pie TV pēc ''smagās darba dienas'' padzert.

Es jau sāku justies kā kalpone, taisu vienmēr vakariņas, mazgāju arī viņa veļu, bet nu man pacietības mērs ir pilns. Nav diez ko patīkami arī mīlēties, kad blakus istabā dzīvojas priekš manis svešs cilvēks.

Esmu ar savējo mēģinājusi runāt, nekādus tračus taisījusi neesmu, taču viņam uz visiem argumentiem ir tikai viena atbilde. Ar viņu īpaši negribu arī kasīties, jo viņš mēdz būt skarbs, vienmēr noliek mani pie vietas.Taču es zinu, ka viņam nav taisnība. Jūtu, ka viņam patīk sevi izrādīt citu cilvēku priekšā un tajā brīdī esmu viņam pilnīgi pie vienas vietas. Tas ir sāpīgi, bet es neesmu ar mieru tā dzīvot vēl ilgāk.

Runāju ar mammu, viņa domā tāpat kā es, ka var jau ciemoties un izpalīdzēt, bet ne jau tik nekaunīgi, pilnīgi pa freiju dzīvot cilvēkiem uz kakla. Un jā, vēl jau tas, ka tam draugam ir arī mūsu dzīvokļa atslēgas, tā kā viņš jau te jūtas kā mājās, pilnīgi brīvi un atļaujas darīt, ko grib. Nekārtīgs viņš nav, it kā laipns, bet es vairs neredzu iemeslu, kāpēc viņam būtu pie mums jādzīvo. Varbūt izklausos pēc baigās sūdzambībeles, bet varbūt kāds var ieteikt, kā man runāt ar vīru? Varbūt tiešām jādara tā, kā mamma ieteica, - lai padzīvojos pa viesnīcu, lai šis dzīvo ar draugu, ja jau viņam viņš tik ļoti svarīgs. Lieli smiekli, smiekli bez maz caur asarām. Bēdas. Gaidīšu atbildes... Paldies."