Ironiski un vienlaikus skumji: vīrieši no manis laikam baidās
Biju nesen ciemos pie sava vīrieškārtas drauga un viņš man uzjundīja sajūtas par tēmu, kas likās jau gandrīz, gandrīz atrisināta un piemirsta... Mans raksturs, kas esot ciets, akmeņains (?), tā un līdzīgi esmu dzirdējusi arī no dažiem citiem uzticamākiem vīriešiem - draugiem.
Viens no draugiem pat atzinās, ka labprāt būtu bijis ar mani kopā, bet viņam vienkārši ir bail no MANIS (cietumā priekšnieks, ironiski, lai neteiktu vairāk). Ja vienā brīdī, tas kaut kādā veidā man glaimoja, tad ātri vien sapratu, ka ziepes vien sanāks, tas ir pret dabu un daba piedod tikai paklausīgajiem. Galu galā, tas nav normāli, ka es varu dot padomus, analizēt situācijas un sacensties ar zēniem, bet mīlēt nemāku nemaz, kā sievietei pienāktos.
Mani uzaudzināja vientuļā māte, viņa vietā vīrieti īsti nemeklēja, attiecību veidošanu un uzturēšanu neredzēju, tik momentus, kad māte kārtējo patrieca ratā, man, laikam, tur bija jābūt, lai situācija nekļūtu nekontrolējama...Tad nu uzaugu ar skatu, ka sievietei vīrietis nav vajadzīgs (to, ka ir, sapratu tik pēc gadiem, kad jau bij par vēlu). Viņa sadega savas lepnībā un ietiepībā, tad nu arī ap 20 gadiem sapratu - jāmainās, tā nevar, tie paši mani draugi mani tikai atbalstīja (smaidu, šo rakstot). Pirms manis jau redzēja, ka nav lāgā :D
Sāku ar kleitām, izskatu, papēžu kurpēm, beidzot! Kosmētika un radikālu interešu maiņa, sāku iet uz kursiem, kas speciāli sievietēm domāti utt. Pa gabalu viss skaisti, bet, kad lieta nonāk līdz darīšanai, atkal cauri, par spīti tam, ka karjeras dēļ es vairs neraujos, maksimāli izlocījusies no atbildībām un komandēšanām, cik varu - smaidu, čiepstu, par politiku un reliģiju izvairos runāt, neko nesaprotu, bet tas ir līdz vienam brīdim, ko es nekad nepamanu. Parasti jau ballītēs, kad mazliet iedzer, es atkal meklēju disputus, esmu pārgudra, izaicinoša un ne jau seksuāli, bet vienkārši apdraudu kāda pašpārliecību kādā jomā, zinu, kā jādzīvo un kā ar savām un citu "čūskām" jācīnās un atkal beigas, kārtējās beigtās attiecības un "čomi", kuri apbrīno, bet zinu, nekad man nepietuvosies...
Esmu TIK ļoti pieradusi cīnīties, ka nespēju paļauties, ka kāds manā vietā izdarītu labāk..Tā vietā, kad jūtu vīrietī šaubas par kādu tēmu, un būtu viņa emocionālais balsts, es vienkārši paķeru paniku un kārtoju lietas pati, man sākās panika, ja man piedāvā iet prom no darba, bet ko vīrietis redz, ka neuzticos viņam...Sāku domāt, ka man jādzer kādas sieviešu hormonu tabletes vai kas tāds, lai atkratītos no tās pārgudrības un nebeidzamā cīņas gara, man apnicis cīnīties, bet tas raksturs man ir iesūcies kaulu smadzenēs... Man grūti saprast, kā un cik man jālēkā apkārt vecim, lai viņš nopirktu/izdarītu, ko man gribas, bet, kad pati to izdaru, lai nestresinātu ne sevi, ne otru, tad ir aizvainojumi no vīrieša un histērijas, utt... Kodolfizika liekas elementārāka (smejos, protams). Tāds mazs piemērs.
Biju domājusi iet arī pie psihologa, bet man bail, ka es uzticēšos vienkārši savam ārstam pēc vizītēm, ne vīriešiem...Bet es tiešām negribu sisties pa karjeras kāpnēm, es gribu ģimeni un prast mīlēt un būt tas laimīgais Visums un miera osta...
Dāmas, kur jūs sevī rodat paļāvību pret savu vīrieti?
