Vai tavs bērns ir iemācījies dalīties ar apkārtējiem?

“Māka dalīties ir viena no cilvēka empātijas (gādīguma uzvedības) spējām, kas ietver arī spēju saprast, kā jūtas otrs cilvēks, spēju izjust to pašu pārdzīvojumu, spēju parūpēties, atbalstīt un mierināt,” skaidro psiholoģe Inga Skreitule-Pikše. Diemžēl šīs īpašības mēs neiemantojam piedzimstot.

* Vecāki var mācīt ar savu piemēru

Daudzās ģimenēs iegājies, ka tas, kas ir labāks, garšīgāks, vienmēr tiek atdots bērnam. Patiesībā bērnam būtu labāk, ja ģimenē dalītos – nevis atdotu to vienīgo kūkas gabalu bērnam, bet sadalītu to pilnīgi visiem ģimenes locekļiem. Tāpat bērns noteikti ievēro, kā vecāki dalās savā starpā vai arī ar draugiem un radiem. Vai arī viens otram palīdz. Arī šie ikdienas vērojumi ir viens no veidiem, kā bērnam veidojas gādīgā uzvedība.

Un tas ir jāstāsta pilnīgi par visu. Ja bērns sit, es nevis vienkārši saku – nedrīkst sist, bet es saku: “Nedrīkst sist tāpēc, ka otram sāp un viņš raudās. Atceries, kā tu jūties, ka tev kāds iesit!” Vai arī, ja bērns neiedod kaut ko otram, jāpastāsta, kā tas otrs jūtas, kad viņam neiedod, un kā pats bērns justos līdzīgā situācijā, ja neiedotu viņam. “No tā jau veidojas gādīgā uzvedība, ka mēs bērniem par to stāstām un to skaidrojam, kopā lasot grāmatas vai skatoties multfilmas. Mēs stāstam, kā jūtas multfilmas personāži, kā tas, ko izdara viens, ietekmē pārējos un kā viņi jūtas. Un – jo agrāk par to sāk ar bērniem runāt (kaut šķiet – mazais vēl neko nesaprot), jo agrāk (jau trijos gados) viņš daudz labāk to izpratīs.

* Spēju dalīties iemāca arī pienākumi

Ja bērnam mājās ir savi pienākumi un viņš tiek iesaistīts kopīgu darbiņu veikšanā, viņš iemācās dalīt atbildību. Bet arī tā ir dalīšanās.

Viņam ir jāuzzina, ka ir arī alternatīvi veidi. Ļoti konkrēti tas attiecas uz spēlēšanos. Piemēram, ka bērni var spēlēties ar vienu mantu, ja vispirms ar kāroto mašīnu paspēlējas viens, pēc tam – otrs. Vai arī tiek spēlēta spēle, lai visi var spēlēties kopā. Bērnam ir jāmāca veidi, kā šo konflikta situāciju risināt. Šim nolūkam palīdz spēles, kurās ir jāgaida sava kārta: vispirms viens ir spēles vadītājs, pēc tam nākamie; vispirms viens ķer citus, tad nākamie. Arī tas nozīmē dalīties – apmainīties lomām. Taču ir bērni, kuriem arī šajos gadījumos ir grūti, jo viņi vienmēr grib būt vadītāji. Tāpat spēles, kas paredz sadarbību, kad tiek spēlēti veikali, mājas vai kaut kas kopā tiek būvēts no klučiem. Arī šajās spēlēs ir jāpiekāpjas un jāsadarbojas, lai rastos rezultāts.

* Nedrīkst pieļaut, ka bērns kontrolē vai diktē situāciju: ko bērns pasaka, to vecāki dara, visam izdabā un piekāpjas, lai tikai mājās būtu miers un vecāki – tie labiņie

Bērns tad iemācās, ka ar vecāku vajadzībām nav jārēķinās. Taču viņam ir būtiski saprast, ka arī vecākiem ir kāds brīdis, kad viņiem ir savas intereses, un arī viņam vajag piekāpties un to respektēt.

Tas nenozīmē aizvest viņu uz skoliņu, kur ir organizēta nodarbība. Bērniem ir jādod iespēja brīvi mijiedarboties. Un to vislabāk var panākt, brīvi spēlējoties, kad ir jāprot sadarboties un sevi aizstāvēt. Lai veidojas attiecības!

Kāpēc māka dalīties ir tik svarīga?

Bērniem, kuri nav iemācījušies dalīties, ir grūti kontaktēties ar citiem bērniem. Viņi bieži savu vienaudžu vidū ir visai nepopulāri – citiem bērniem viņi nepatīk, un viņiem ir liela iespēja palikt vientuļiem. Esot vieni, viņi bieži sāk uzskatīt, ka apkārtējie ir slikti, un tad viņos rodas agresija. Savukārt agresija kļūst par iemeslu, kāpēc apkārtējie vēl vairāk nevēlas ar viņiem draudzēties. “Tāpēc skolas laikā iemācīties dalīties kļūst vēl grūtāk, turklāt tā ir ļoti sāpīga mācība. Ja bērns pieradis, ka viss notiek tikai viņam vienam, un pēkšņi ierauga, ka tā nenotiek, viņš to ļoti sāpīgi pārdzīvo. Un tad pret skolu viņam izveidojas negatīva attieksme viena vienīga iemesla dēļ – tur visi neuzvedas tā kā pret mani mājās. Līdzīgi ir arī bērnudārzā – ja bērns pieradis, ka viss notiek tikai pēc viņa vēlmēm, jaunajos apstākļos iejusties ir grūti. Viņš sāk daudz slimot tikai tāpēc, ka tā vide šķiet atbaidoša. Viņš sāk justies bezspēcīgs, jo nav līdzās mammas un tēta, kuri izdara lietas viņa vietā,” brīdina Inga Skreitule-Pikše.

Teorētiski iemācīties dalīties var arī pieaugušā vecumā, ja vien cilvēks ir gatavs dzirdēt, ko par viņu saka apkārtējie. Ja cilvēks turpina dzīvot, rēķinātos tikai ar savām vajadzībām, apkārtējiem ar viņu sadzīvot ir grūti.

“Māka dalīties ir viens no priekšnosacījumiem, kas ir svarīgs jebkurās tuvās attiecībās. Ja šīs spējas nav, ir ļoti liela iespēja, ka šis cilvēks paliek vientuļš. Arī apkārtējie sāk no viņa izvairīties, jo nevienam jau nepatīk tāds, kurš domā tikai par savām vajadzībām. Un tad ir ļoti grūti arī savus bērnus audzināt,” nopūšas psiholoģe.